Antona seja savilkās ciniskā grimasē, kurā smīns slēpa vilšanos. Viņš jau sa¬prata, ka Mamontovs droši vien vairs ti¬kai nedaudz patrokšņos vai padižosies šefam replikas piespēlējošās Alīnas priek¬šā. Bet pēc tam ar vieglu sirdi noliks vēl vienu upuri uz mākslas altāra.
«Ak dievs!» nodomāja Antons. «Kāpēc gan šie priesteri ar tādu labpatiku upurē citu likteņus? Tiesa, daži no viņiem ir gatavi ziedot arī paši sevi. Bet vai tas maina lietas būtību? Vai tas nav fanātisms, kas saistīts ar galēju neiecietību pret cita tiek¬smēm?»
— Kad viņš tā skatās, man liekas, ka g^mu kaila, — nervozi ierunājās Alī-
r- — Ak dievs, tā vien liekas, ka viņš grib mūs preparēt!
— Vai nu tev vajadzētu bažīties par kai¬lumu? — galanti atcirta Antons, pie sevis nobrīnīdamies par viņas negaidito tāl- redzlbu.— Apģērbs var tikai samaitāt tavu figūru . . .
Un tad notika tas, ko Antons zemap¬ziņā bija gaidījis visu laiku.
Kaut kas nodārdēja, nodžinkstēja stikli, ar troksni uzlidoja gaisā biezie aizkari. Likās, ka kaut kāds pasaku milzis ar dūri iesitis pa logu.
Gandrīz tajā pašā acumirklī Antons no¬krita uz grīdas, vienlaikus notriekdams no krēsla arī Alīnu. Tad viņš sarāvās čokurā, gatavodamies lēcienam, lai glābtu Ma- montovu.
Pēkšņi uz paklāja nogāzās šņācoša un dzirksteļojoša lode; likās, ka tā izšā¬vusies no aizkariem, kuri jau sāka laisties uz leju.
Pielēcis kājās, Antons iespēra lodi kaktā un tad, lai nesakustu linolejs, pa¬grūda zem tās apakštasīti. Atbrīvojies no smagā sasprindzinājuma, viņa ķermenis gandrīz momentāni atslābinājās. Pieredzes skola nebija palikusi bez sekām.
— Kā uz pasūtījumu, — noburkšķēja Antons, apskatīdams izsvilinātos caurumus aizkaros. — Bet jums varbūt liekas, ka tas bija mans triks?
Viņš atskatījās.
Piespiedusies pie paklāja, Alīna jopro¬jām gulēja kā apšaudē un tikai reizumis pacēla galvu. Nāvesbālais Mamontovs tā arī nebija izkustējies no vietas. Kā ap¬māts viņš blenza uz dziestošo lodi istabas kaktā.
— Jūs saspiedīsit tasīti, — brīdināja An¬tons. — Labāk nolieciet to uz galda!
Režisors padevigi paklausīja, ar smagu nopūtu atbrīvodamies no sasprindzināju¬ma.
— Nekas briesmigs jau nebija, — pa¬skaidroja Antons. — Te šad un tad notiek apšaude ar raķešpistoli. . . Bet mēs nu gan viegli izkūlāmies, vai ne?
Vēlreiz paskatījies uz Alīnu, viņš ie¬smējās, noteikdams:
— Alinočka, celies nu, turpinājuma ne¬būs!
Palīdzēdams asistentei piecelties, Antons juta, ka sieviete neapzināti tiecas viņam piekļauties.
— Nu viss ir beidzies, — viņš teica no¬mierinādams. — Iedomājies, ka tu biji ki¬noteātrī.
Par spīti divu cilvēku kritienam, trauki bija palikuši veseli. Arī kafija nebija ne izšļakstījusies, ne atdzisusi. Kā iepriekš viņi atkal sēdēja pie galda, taču viesi vairs neuzdeva jautājumus. Likās, ka šī ne pārāk bīstamā, taču efektīgā epizode viņus tomēr bija izsitusi no sliedēm.
— Ak kungs, cik viegli jūs esat iespai¬dojami! — ar nožēlu konstatēja Antons. — Nav ko celt paniku, jūs vairs neatro¬daties bīstamajā zonā. Jūs aiziesit, un ne¬kas ar jums nenotiks ne mājā, ne filmē¬šanas laukumā. Es to garantēju, varu pat apliecināt ar parakstu!
Ja arī viesi tam nenoticēja, viņi atguva vismaz tik daudz drosmes, lai nenobltos no savas ēnas. Antons pavadīja viņus līdz ārdurvīm. Gaiteņa puskrēslā kustīgā Alīna pieglaudās pie viņa un paspēja iečukstēt ausī drīzas satikšanās solījumu.
Rūpīgi aizslēdzis ārdurvis, Antons iz¬dzēsa gaismu viesistabā un nepacietīgi sāka noskatīties pēdējo notikumu video¬ierakstu. Negaidītajiem ciemiņiem viņš ne¬bija atklājis visu patiesību — viņiem pil¬nīgi pietika ar nelielu tās daļiņu.
«Ja Nadja izrādītos tikai hipnotizētā¬ja,» domāja Antons. «Tikai hipnotizē¬tāja, kaut ari apveltīta ar vēl nepiere¬dzētu talantu . . . Taču videolenti nevar hipnotizēt … Ja nu tā tomēr ir paliekoša hipnoze? Varbūt ierakstu vajadzētu parādīt kādam cilvēkam bez aizspriedumiem? . . . Stop, stop! To gan izmet no galvas, jo situācija jau tā kontrolējama tikai ar grū¬tībām. Kolīdz tā kļūs zināma . . . Nadju atzīs oficiāli, un tad lai dievs viņu sargā no mūsu slavenajiem ortodoksāliem, ku¬rus nekas neatturēs salauzt tik trauslu radījumu . . . Taču vēl bīstamāk būtu kļūt par sajūsminātu muļķu pielūgsmes objek¬tu … Ej kuru ceļu iedams …»
Antons satrūkās un pacēla galvu. No ār¬durvju puses atskanēja tikko dzirdama skrāpēšanās. Klusi viņš izgāja gaiteni un ieklausījās.
Nu skaidri bija sadzirdams — kāds uz¬manīgi mūķēja vaļā slēdzeni. Ļoti iespē¬jams, ka tas bija kāds veiksmi meklē¬jošs kramplauzis. Antons brīdi cīnījās ar kārdinājumu klusītiņām atvilkt durvīm pa¬pildu pielikto aizbīdni un pienācīgi sa¬ņemt ari šo negaidito atnācēju. Taču ne¬bija nekādas jēgas meklēt jaunas dēkas, kuras jau tā uzbruka cita pēc citas. Viņš nolēma tikai izsaukt miliciju. Tai zvanī¬dams, viņš samērā labi pat no profe¬sionāla aktiera viedokļa notēloja līdz nā¬vei pārbaidītu mietpilsoni.
Lai gan nepatīkami urdošais troksnis pie durvim turpinājās, Antons atgriezās pie videoiekārtas. Pēkšņi viņam ienāca prātā, ka iepriekš neko nezinošs kramp¬lauzis nezin vai censtos tik neatlaidīgi. Viņš nodomāja: «Dzīvoklī nodzisa gaisma. Drīz vien no tā iznāca vīrietis un sieviete — tieši tāds ir īrnieku pamatkomplekts šajā mikrorajonā. Turklāt manā mitekli tik tiešām var iedzīvoties. Secinājumi tātad ir skaidri. Protams, var tikai šaubīties par to, cik precīzu informāciju kramplauzis saņē¬mis iepriekš. Sajaukt mani ar augumā daudz sīkāko Mamontovu viņam būtu ne¬piedodami … jā, tieci nu gudrs …»
Beidzot troksnis apklusa: vai nu bija at¬braukusi milicija, vai arī zaglis pats aiz¬gājis, nespēdams pārvarēt aizbīdni. Drīz vien uz ekrāna, pamazām izspiezdamās caur tapešu rakstu, sāka parādīties neapdzīvo¬tās būdiņas drūmās detaļas. Sašķobītās ēkas sapuvušo baļķu sienas vietumis klāja le¬dus garoza, spraugās vidēja mirdzoši balts sniegs. Pamazām sastingdams, no¬žēlojamā migā gulēja ievainotais bruņi¬nieks. Noliekusies pār viņu, princese lū¬dzās pēc brīnuma . . .