Šeļga apklusa, pārlaida skatienu strādnieku drūmajām sejām, viņam pievērstajām, nekustīgajām acīm, pamatīgi pakasīja pakausi …
— Ja neticat, runāšu vēl.
Pie galda pienāca līdz viduklim kails, viscaur nokvēpis, plecīgs jauneklis. Pieliecies pavērās Seļgā ar zilām acīm. Pavilka augstāk bikses, pagriezās pret biedriem:
— Es ticu.
— Ticam, — pievienojās pārējie. Caur verstīm biezo granīta masīvu attrauca pa telefonu: «Ticam, ticam.»
— Tas ir labi, ka ticat, — teica Seļga. — Tagad pēc punktiem: nacionālās robežas līdz vakaram tiks novāktas. Algu saņemsiet rit. Gvardi lai apsargā pili, mēs iztiksim bez tiem. Piecpadsmit provokatorus noslīcināsim — to es izvirziju kā pirmo noteikumu. Tagad uzdevums — iespējami ātrāk izlauzties līdz zeltam. Pareizi, biedri?
105
Naktī ziemeļrietumos parādījās prožektoru klejojošā gaisma. Ostā satraukti iekaucās sirēnas. Rītausmā, kad jūra vēl gulēja ēnā, parādījās pirmie tuvojošās eskadras vēstneši: augstu pār salu riņķoja lidmašīnas, mirguļodamas rožainajā ausmā.
Gvardi jau atklāja pa tām karabīņu uguni, bet drīz pārtrauca. Salas iedzīvotāji pulcējās bariņos. Virs šahtas joprojām garoja dūmaka. Uz kuģiem sita pusstundas. Lielajā transportā norisa izkraušanas darbi — ostas celtnis izlika krastā krustām pārsietus saiņus.
Okeāns bija rāms, tinies vieglā miglas plīvurā. Debešos dziedāja propelleri. Uzlēca miglaina saules ripa. Un tad visi ieraudzīja pie horizonta dūmus. Tie klājās garā un šaurā mākonī, kas stiepās uz dienvidaustrumiem. Tur tuvojās nāve.
Salā viss apklusa, šķiet, mitējās dziedāt pat putni, kas bija atvesti šurp no kontinenta. Kāds ļaužu bariņš aizskrēja pie laivām ostā, un laivas, pilnas līdz bortiem, steidzīgi aizīrās atklātā jūrā. Taču laivu bija maz, sala — kā uz delnas, nav kur patverties. Un iedzīvotāji stāvēja sastinguši kā sālsstabi, klusēja. Daži nogulās ar seju smiltīs.
Pilī nebija samanāma nekāda kustība. Bronzas vārti aizslēgti. Gar sarkanīgajām, slīpajām sienām soļoja, ar karabīnēm uz muguras, gvardi augstās platmalēs, baltās, ar zeltu izšūtās žaketēs Nostāk pacēlās lielā hiperboloida tornis, caurspīdīgs kā mežģines. Augšup kāpjošais miglas plīvurs aizsedza skatienam tā galotni. Tomēr reti kāds paļāvās uz šo aizsardzību, rūsgani melnais mākonis pie horizonta bija pārāk iespaidīgs un draudīgs.
Daudzi ar izbailēm pagriezās uz šahtas pusi. Tur iekaucās trešās maiņas svilpe. Atraduši laiku strādāt!
Lai nolādēts zelts! Pēc tam pulkstenis uz pils ļumta nosita astoņi. Un pār okeānu pārvēlas dārdoņā — smagi, pieaugoši pērkona grāvieni. Pirmā eskadras zalve. Gaidu sekundes, liekas, izstiepās telpā, lidojošo lādiņu kaucienos.
106
Kad nogranda eskadras zalve, Rollings stāvēja uz terases pie kāpnēm, kas veda lidz ūdenim. Viņš izņēma no mutes pipi un klausijās lidojošo lādiņu rēkoņā: vismaz deviņdesmit tērauda briesmoņi, pildīti ar melinītu un kodigo gāzi, drāzās uz salu, tieši Rollinga smadzenēs. Tie uzvaroši rēca. Likās, sirds neizturēs šīs skaņas. Rollings atmuguriski kāpās uz durvim granīta sienā. (Viņš jau sen bija sagatavojis sev pagrabā patvertni, kur paslēpties bombardēšanas gadījumā.) Šāviņi izsprāga jūrā, uzšļākdami gaisā ūdens stabus. Nogranda. Par tuvu mērķēts.
Tad Rollings sāka skatīties uz caurspīdīgā torņa galotni. Tur kopš vakarvakara sēdēja Garins. Apaļais kupols uz torņa gfiezās, tas bija redzams pēc meridionālo spraugu kustības. Rollings uzlika pensneju un iegrima vērošanā, atgāzis galvu. Kupols griezās ļoti ātri — pa labi un pa kreisi. Kustībā pa labi bija redzams, kā pa meridionālo spraugu virzās augšup un lejup hiperboloida stobrs.
Visbaismīgāko iespaidu atstāja steiga, ar kādu Garins rīkojās gar aparātu. Un — klusums. Salā nebija dzirdama neviena skaņa.
Te pēkšņi no okeāna atdunēja plata un dobja skaņa, it kā padebešos būtu pārplīsis burbulis. Rollings sakārtoja pensneju uz nosvīdušā deguna un raudzijās tagad uz eskadras pusi. Tur izplūda sēnēs trīs gubas balti dzeltenu dūmu. Pa kreisi no tām uzvirda skaraini mutuļi, asiņaini atplaiksnījās, pacēlās un izauga, izplūda ceturtā sēne. Atdunēja ceturtais pērkona grāviens.
Pensnejs aizvien vēl slīdēja nost no Rollinga deguna. Bet viņš vīrišķīgi stāvēja un skatījās, kā aiz horizonta izauga dūmu sēnes, kā visi astoņi amerikāņu eskadras līnijkuģi uzsprāga gaisā.
Atkal iestājās klusums salā, uz jūras un debesīs. Caurspīdīgajā tornī no augšas uz leju nozibēja lifts. Pilī noklaudzēja durvis, kāds sāka aplami svilpot foks- trotu, uz terases izskrēja Garins. Seja viņam bija izmocīta, sagurusi, mati — saslējušies stāvus.
Nepamanījis Rollingu, viņš sāka izģērbties. Noskrēja pa kāpnēm pie paša ūdens, novilka laša krāsas apakšbikses, zīda kreklu. Vērdamies uz jūru, kur vēl klīda dūmi pār eskadras bojā ejas vietu, Garins kasīja sev paduses. Viņa miesa bija balta kā sievietei, labi barota, viņa kailumā bija kaut kas neķītrs un riebīgs.
Viņš pārbaudīja ar kāju ūdeni, pietupēs pēc sievu paraduma pretim vilnim, sāka peldēt, bet tūdaļ izlīda laukā un tikai tagad ieraudzīja Rollingu.
— Ā! — viņš novilka. — Vai jūs arī taisījāties peldēties? Auksts, velns parāvis.
Viņš pēkšņi iesmējās drebelīgiem smiekliņiem, paķēra drēbes un, vicinādams tās, devās uz pili.
Vērdams vaļā milzīgās bronzas durvis, Garins pagriezās atpakaļ:
— Onkulīt, ejam brokastīs. Izmetīsim pudeli šampanieša.
107
Visdīvainākais Rollinga tālākajā rīcībā bija tas, ka viņš padevīgi aizvilkās brokastīs. Pie galda bez viņiem sēdēja tikai Lamola kundze, bāla un nerunīga aiz pārdzīvotā uztraukuma. Kad viņa cēla pie mutes glāzi, stikls šķindēja pret viņas vienādajiem, žilbinošajiem zobiem.
Rollings, it kā baidīdamies pazaudēt līdzsvaru, saspringti raudzījās vienā punktā — uz pudeles zelta korķi, kas bija izveidots tā paša nolādētā aparāta formā, ar kuru pirms dažām minūtēm tika iznīcināti visi Rollinga līdzšinējie priekšstati par spēku un varenību.
Garins ar slapjiem, nesaglaustiem matiem, bez apkaklītes, saburzītā un apsvilinātā žaketē trieca kaut kādus niekus, rīdams austeres, — vienā rāvienā izdzēra vairākas glāzes vīna:
— Tikai tagad sāku aptvert, cik briesmīgi esmu izsalcis.
— Jūs krietni pastradājāt, mans draugs, — klusi piebilda Zoja.
— Jāatzistas, vienu bridi bija baismīgi, kad horizontu ietina lielgabalu dūmi… Viņi tomēr aizsteidzās man priekša… Velni tādi… Būtu paņēmuši vienu ka- beļtauvu tālāk — no šā nama, vai prāts — no visas salas akmens uz akmens nepaliktu pāri …
Garins izdzēra vēl vienu glāzi vīna un, lai gan bija teicies esam izsalcis, ar elkoni atgrūda livrejā tērptu sulaini, kas atnesa ēdienu.
— Kā jūtaties, onkulīt? — viņš negaidīti pievērsās Rollingam un jau bez smīna ieurbās viņā ar acīm. — Tā kā būtu pienācis laiks nopietni izrunāties. Vai arī jūs gaidīsiet vēl satriecošākus efektus?
Rollings bez trokšņa nolika uz šķīvja dakšiņu un sudraba omāru pinceti, nodūra acis:
— Runājiet, es klausos.
— Jau sen tā vajadzēja … Es jau divas reizes esmu jums piedāvājis sadarboties. Cerams — jūs atceraties? Starp citu, es jūs nevainoju: jūs neesat domātājs, jūs esat no bifeļu sugas. Tagad piedāvāju vēlreiz. Brināties? Paskaidrošu. Es esmu organizators. Es pārveidoju visu jūsu smagnējo, vismuļķigākiem aizspriedumiem piestūķēto kapitālistisko sistēmu. Saprotams? Ja es to neizdarīšu, komunisti jūs apēdīs bez sāls un vēl ar baudu nosp|ausies. Komunisms — tas ir vienīgais dzīvē, ko es ienīstu … Kāpēc? Tas iznīcina mani, Pjotru Gariņu, veselu ieceru pasauli manās smadzenēs … Jums ir pamats jautāt, ko es darīšu ar jums, Rolling, kad man zem kājām neizsmeļami zelta krājumi.