— Jā, es jautāju, — Rollings nosēcās.
— Onkulīt, izdzeriet glāzi džina ar Kaijenas pipariem. Vai tiešām jūs kaut uz mirkli varējāt pieļaut domu, ka es grasos padarīt zeltu par mēsliem? Tiešām, es sagādāšu cilvēcei dažas karstas dieniņas. Es pievedīšu cilvēku pie baismīga bezdibeņa malas, kad viņš turēs rokās kilogramu zelta, kas maksā piecus centus [33].
Rollings pēkšņi pacēla galvu, blāvās acis jauneklīgi iedzalkstījās, mute izstiepās šķībā smīnā …
— Ahā! — viņš noķērcās.
— Tā gan — ahā! Vai beidzot sapratāt? … Un tad, šais vislielākās panikas dienās, mēs, tas ir, es, jūs un vēl trīs simti tādu pašu bifeļu, pasaules mēroga neliešu vai finansu karaļu, — izvēlaties nosaukumu pēc savas gaumes, sagrābsim pasauli aiz rīkles … Mēs nopērkam visus uzņēmumus, visas rūpnīcas, visus dzelzceļus, visu gaisa un jūras floti… Viss, kas mums vajadzīgs un kas var noderēt, būs mūsu. Tad mēs uzlaižam gaisā šo salu kopā ar šahtu un paziņojam, ka zelta krājumi pasaulē ir ierobežoti, zelts atrodas mūsu rokās, un zeltam tiek atdota atpakaļ agrākā funkcija — būt par vienotu vērtības mērauklu.
Rollings klausījās, atgāzies pret krēsla atzveltni, viņa mute ar zelta zobiem atvērās kā haizivij, seja tumši piesarka.
Tā viņš nekustīgi sēdēja, zibsnīdams ačelēm. Lamola kundze uz mirkli pat nodomāja: vai tikai veci neķers trieka.
— Ahā! — Rollings atkal ieķērcās. — Ideja ir drosmīga … Jūs varat cerēt uz panākumiem … Bet jūs neesat ņēmuši vērā visādus streikus, dumpjus …
— Tas viss ņemts vērā pirmām kārtām, — Garins strupi noteica. — Sākumā mēs ierīkosim milzīgas koncentrācijas nometnes. Visus, kas nebūs apmierināti ar mūsu režīmu, — aiz dzeloņdrātīm. Pēc tam — realizēsim likumu par smadzeņu kastrāciju. Tātad, dārgais draugs, jūs ievēlēsiet mani par vadoni? … Ha! (Viņš negaidīti piemiedza ar aci, un tas bija gandrīz šaušalīgi.)
Rollings nodūra pieri, sarauca uzacis. Viņam jautāja, viņ-a pienākums bija padomāt.
— Jūs piespiežat mani to darīt, mister Gariņ?
— Kā gan citādi, onkulīt? Vai tad uz ceļiem būs jālūdzas? Piespiežu, ja jūs paši vēl neesat sapratuši, ka jau sen gaidāt mani kā glābēju.
— Ļoti labi, — Rollings noteica caur zobiem un pastiepa Gariņam violetu, raupju roku.
— Ļoti labi, — Garins atkārtoja. — Notikumi attīstās strauji. Nepieciešams, lai kontinentā būtu pareizi noskaņoti trīssimt karaļu. Jūs uzrakstīsiet viņiem vēstuli par to, cik neprātīgi rīkojas valdība, sūtīdama floti ap
šaudīt manu salu. Jūs pacentīsieties sagatavot viņus «zelta panikai». (Viņš izsita knipi; piesteidzās livrejā tērptais sulainis.) Ielej vēl šampanieti. Tātad, Rolling, iedzeram par lielo vēsturisko apvērsumu … Vai ne, draudziņ, bet kaut kāds Musolīni ir vienkārši kucēns …
Pjotrs Garins vienojās ar misteru Rollingu … Vēsturei sānos bija ietriekti pieši, vēsture aizaulēkšoja, skandinādama ar zelta pakaviem pa muļķu galvaskausiem.
108
Iespaids, kādu Amerikā un Eiropā atstāja Klusā okeāna eskadras bojā eja, bija satriecošs, nepieredzēts. Ziemeļamerikas Savienotās Valstis saņēma sitienu, kas atbalsojās visā pasaulē. Vācijas, Francijas, Anglijas, Itālijas valdības negaidīti ar neveselīgu nervozitāti sasparojās: likās — ja nu šogad (ja nu nekad vairs) nebūs jāmaksā procenti no zelta uztūkušajai Amerikai? «Milzis, izrādās, stāv uz māla kājām,» rakstīja avīzēs, «iekarot pasauli nemaz nav tik vienkārši…»
Turklāt ziņojumi par «Arizonas» pirātiskajām dēkām radīja pārtraukumu jūras tirdzniecībā. Tvaikoņu īpašnieki atteicās iekraut, kapteiņi baidījās braukt pāri okeānam, apdrošināšanas biedrības paaugstināja maksājumus, banku pārvedumos izcēlās haoss, sākās vekseļu pro- testēšana, izputēja vairākas tirdzniecības firmas, Japāna pasteidzās iegāzt Amerikas koloniālajos tirgos savas lētās un draņķīgās preces.
Nelaimīgā jūras kauja izmaksāja Amerikai lielu naudu. Cieta prestižs jeb, kā to mēdza saukt, «nacionālais lepnums». Rūpnieki prasīja mobilizēt visu jūras un gaisa floti — karot līdz galīgai uzvarai, lai maksā ko maksādams. Amerikas laikraksti draudēja, ka «nenovilks sēru drānas» (laikrakstu nosaukumi bija apvilkti ar melnu rāmīti, tas uz daudziem atstāja iespaidu, lai gan tipogrāfiski nemaksāja dārgi), kamēr Pjers Garrī nebūs atvests dzelzs būrī uz Ņujorku un nosēdināts uz elektriskā krēsla. Pilsētās, iedzīvotāju burzmā, izplatījās baumas par Gariņa aģentiem, kas esot apgādāti ar kabatas infrasarkano staru. Gadījās, ka piekāva nepazīstamas
personas un acumirklī izcēlās panika uz ielas, kinoteātrī, restorānos. Vašingtonas valdība skaļi klaigāja, bet patiesībā bija briesmīgi apjukusi. Minukuģis, kas vienīgais no visas eskadras nebija gājis bojā pie Zelta salas, atveda kara ministram ziņojumu par kauju — tik šausminošus sīkumus, ka tos neiedrošinājās publicēt. Piec- padsmitcollīgie lielgabali izrādījās nevarīgi pret Neliešu salas gaismas torni.
Visas šīs nepatikšanas piespieda Savienoto Valstu valdību sasaukt Vašingtonā konferenci.
Kad bija izsludināta konferences sasaukšanas diena, laikrakstu redakcijas, visas pasaules radiostacijas saņēma paziņojumu, ka inženieris Garins personīgi piedalīsies atklāšanā.
109
Garins, Cermaks un inženieris Sefers laidās ar liftu galvenās šahtas dziļumā. Aiz vizlas lodziņiem bezgalīgās rindās ņirbēja caurules, vadi, nostiprinājumi, elevatoru akas, platformas, dzelzs durvis.
Izbrauca caur astoņpadsmit zemes garozas joslām — astoņpadsmit slāņiem, pēc kuriem, tāpat kā pēc koka gadskārtām, varēja noteikt planētas mūža laikmetus. Organiskā dzīve sākās ceturtajā slānī «no uguns», kādreizējā paleozoiskajā okeānā. Tā pirmatnējie ūdeņi saturēja radioaktīvos sāļus un lielu daudzumu ogļskābes. Tas bija «dzivibas ūdens».
Nākamās — mezozoiskās ēras rītausmā no okeāna ūdeņiem izkāpa gigantiski briesmoņi. Miljoniem gadu viņi drebināja zemi ar alkatīgiem rēcieniem. Vēl augstāk, šahtas slāņos, atrada putnu paliekas, vēl augstāk — zīdītāju Tur tuvojās ledus laikmets — skarbais, sniegotais cilvēces rīts.
Lifts,glīdēja caur pēdējo, deviņpadsmito slāni, kas bija radies no izvirdumu liesmām un haosa. Tā bija arhaiskās ēras zeme — melnsarkans, sīkgraudains vienlaidu granīts.
Garins kodīja nagus aiz nepacietības. Visi trīs klusēja. Bija grūti elpot. Uz muguras visiem trim rēgojās
skābekļa aparāti. Varēja dzirdēt hiperboloida rēkoņu un sprādzienus.
Lifts iegāja spilgtas elektrospuldžu gaismas joslā un apstājās virs milzīgas piltuves, kurā saplūda gāzes. Garins un Sefers uzlika kā ūdenslīdējiem apaļas gumijas ķiveres un izgāja pa vienu no piltuves lūkām uz šaurām dzelzs kāpnēm, kas stateniski veda piectāvu nama dziļumā. Viņi sāka kāpt lejup. Kāpnes izbeidzās ar loka platformu. Uz tās daži līdz viduklim kaili strādnieki apaļās ķiverēs ar skābekļa aparātiem uz muguras tupēja virs hiperboloidu apvalkiem. Vērdamies lejup, rēcošajā bezdibeni, strādnieki kontrolēja un virzīja starus.