Tādas pašas stāvas kāpnes ar apaļiem spraišļiem savienoja šo platformu ar apakšējo loku. Tur stāvēja dzesinātāji ar šķidru gaisu. Strādnieki, ieģērbušies no galvas līdz kājām gumijotā tūbā, skābekļa ķiverēs, vadīja no apakšējās platformas dzesinātājus un elevatoru kausus. Tas bija visbīstamākais darbu iecirknis. Viena neuzmanīga kustība, un cilvēks pakļuva zem hiperboloida griezīgā stara. Apakšā kvēlojošie ieži šķidrā gaisa strūklās plaisāja un sprāga. No apakšas augšup lidoja iežu šķembas un vēlās gāzu mutuļi.
Elevatori stundā izsmēla līdz piecdesmit tonnām. Darbs secās. Kopā ar smeļamkausiem nolaidās visa sistēma — «dzelzs kurmis», kas bija uzbūvēta pēc Manceva plāniem, augšējais loks ar biperboloidiem un gāzu piltuve. Šahtas nostiprināšana sākās tikai augšpus «kurmja» sistēmas.
Šefers paņēma no garāmslīdoša kausa sauju pelēku putekļu. Garins saberza tos starp pirkstiem. Ar nepacietīgu žestu pieprasīja zīmuli. Uzrakstīja uz papirosu kārbas:
«Smagie izdedži. Lava.»
Šefers māja ar apaļu, briļļainu ķiveri. Piesardzīgi virzīdamies pa loka platformas malu, viņi apstājās pie aparātiem, kas tērauda trosēs karājās pie šahtas mono- litās sienas un slīdēja zemāk kopā ar visu «dzelzs kurmja» sistēmu. Tie bija barometri, seismografi, kompasi, svārsti, kas atzīmēja smaguma spēka paātrinājumu dotajā dziļumā, elektromagnētiskie mērītāji.
Šefers norādīja uz svārstu, paņēma no Gariņa papi
rosu kārbu un nesteigdamies uzrakstīja uz tās akurātajā vācu rokrakstā:
«Smaguma spēka paātrinājums kopš vakarrita palielinājies par deviņām simtdaļām. Sai dziļuma paātri- najumam vajadzēja samazināties lidz 0,98, turpretī mēs iegūstam paātrinājuma pieaugumu par 1,07…»
«Magnēti?» — uzrakstīja Garins.
Šefers atbildēja:
«Kopš rita magnētiskie aparāti stāv uz nulles. Mēs esam ieurbušies zemāk par magnētisko lauku.»
Atspiedis rokas pret ceļgaliem, Garins ilgi lūkojās lejup, melnā akā, kas sašaurinājās lidz tikko saredzamam punktam, kur, iegrauzdamies aizvien dziļāk zemē, rūca «dzelzs kurmis». Šorit šahta sāka lauzties caur olivīna joslu.
110
— Nu, Ivan, kā ar veselību?
Seļga noglāstīja zēna galvu. Ivans sēdēja pie viņa mazā piekrastes namiņā, pie loga, skatījās uz okeānu. Mājiņa bija uzcelta no piekrastes akmeņiem, apmesta ar gaišdzelteniem māliem. Aiz loga pa zilo okeānu, balti putodami, vēlās viļņi, sašķīda pret rifiem, pret vientuļā līcīša smilšaino krastu, kur dzīvoja Seļga.
Ivanu atveda pusdzīvu ar gaisa kuģi. Seļga darīja visu iespējamo, lai zēns izveseļotos. Ja salā nebūtu bijis pašu cilvēks, tad diez vai Ivans būtu palicis dzīvs. Viņa locekļi bija apsaldēti, pats apaukstējies, turklāt viņu nospieda drūmas domas: bija noticējis cilvēkiem, pūlējies cik spēdams, bet kas iznāca?
— Man, biedri Seļga, tagad ceļš uz Padomju Krieviju ir slēgts, notiesās.
— Rimsties, muļķīt. Tu ne pie kā neesi vainīgs.
Gan sēdēdams krastā uz akmens, gan ķerdams krabjus vai klaiņodams pa salu starp brīnumiem, kūsājošu darbu, svešiem rosīgiem cilvēkiem, Ivans ik pa brīžam ar skumjām acīm vērās uz rietumiem, kur okeānā grima spožā saules ripa, kur vēl tālāk aiz saules atradās Padomju Dzimtene.
— Laukā nakts, — viņš ierunājās klusā balsi, — pie mums Ļeņingradā — rīts. Biedrs Taraškins sadzērās tēju ar baltmaizi, aizgāja uz darbu. Krestovkas salas klubā drīvē laivas, pēc divām nedēļām uzvilks karogu.
Kad zēns atlaba, Seļga sāka viņam uzmanīgi izskaidrot radušos stāvokli un redzēja, tāpat kā savā laikā Taraškins, ka Ivans visu aptver jau pusvārdā un noskaņots nesamierināmi, padomju garā. Ja tikai negaustos pēc Ļeņingradas — būtu zelta puika.
— Nu, Ivan, — kādu dienu priecīgi teica Seļga, — nu, Vaņuška, drīz sūtīšu tevi uz mājām.
— Paldies, Vasilij Vitaļjevič.
— Tikai vispirms vajadzēs izdarīt kādu darbiņu.
— Labprāt.
— Vai tu esi veikls kāpelētājs?
— Sibīrijā, Vasilij Vitaļjevič, rāpos piecdesmit metru augstos ciedros pēc čiekuriem, uzkāpsi — un zeme no turienes nav saredzama.
— Kad vajadzēs, pateikšu tev, kas darāms. Bez vajadzības neblandies pa salu. Labāk pamakšķerē, ķer jūras ežus.
111
Tagad Garins droši vadīja visus darbus pēc plāna, kas bija izstrādāts Manceva piezīmēs un dienasgrāmatās.
Smejamkausi izgāja caur biezu magmas slāni. Šahtas dibenā dzirdēja rēcam verdošu pazemes okeānu. Šahtas sienas bija sasaldētas trīsdesmit metru biezā kārtā un izveidoja nesalaužamu cilindru, tomēr šahtā reizumis tā sadrebēja un sasvārstījās, ka vajadzēja sakoncentrēt visus spēkus tālākai iesaldēšanai. Elevatori tagad iznesa virszemē dzelzi, niķeli un olivīnu.
Sākās dīvainas parādības. Jūrā tai vietā, kur pa tērauda lentām un pontoniem tika sagāzti virszemē uzceltie ieži, parādījās spīdums. Ar katru dienu tas kļuva spēcīgāks. Beidzot milzīgas ūdens, akmeņu un smilšu masas kopā ar daļu pontonu uzlidoja gaisā. Sprādziens bija tik spēcīgs, ka viesuļvētra aizrāva strādnieku barakas un liels vilnis, uzvēlies salai, tik tikko neap- plūdināja šahtas.
Nācās pārkraut iežus tieši liellaivās un izgāzt tālu okeānā, kur nemitējās spidēšana un sprādzieni. Izskaidrojums tam bija vēl neizpētīta parādība — elementa M atomu sairšana.
Ne mazāk dīvainas parādības bija vērojamas arī šahtas dzīlēs. Sākās ar to, ka magnētiskie aparāti, kuru rādītāji vēl nesen bija stāvējuši uz nulles iedaļas, pēkšņi atklāja ārkārtīgi augsta sprieguma magnētisko lauku. Rādītāji pacēlās līdz pēdējai iespējai. No šahtas dzilēm sāka izplūst violeta, trīcoša gaisma. Pats gaiss it kā pārveidojās. Gaisa slāpeklis un skābeklis, bombardēti ar alfa daļiņu miriādēm, saira hēlijā un ūdeņradī.
Daļa brīvā ūdeņraža sadega hiperboloidu staros — pa šahtu zibeņoja uguns mēles — atskanēja īsi sprādzieni, kas ļoti atgādināja revolvera šāvienus. Strādniekiem aizdegās drēbes. Šahtu satricināja kaut kādi uzplūdi un atplūdi magmas okeānā. Bija redzams, ka tērauda kausi un dzelzs daļas apskapst ar pelēksarkanu kārtiņu. Mašīnu dzelzs daļās sākās strauja atomu sairšana. Daudzi strādnieki tika apdedzināti ar neredzamiem stariem. Tomēr ar agrāko neatlaidību «dzelzs kurmis» turpināja grauzties caur olivīna joslu.
Garins gandrīz neizgāja no šahtas. Tikai tagad viņš sāka saprast sava pasākuma neprātu. Neviens nevarēja pateikt, cik dziļi iesniecās verdošā pazemes okeāna slānis, cik kilometru vēl būs jālaužas caur šķidro olivīnu. Skaidrs bija tikai viens — aparāti rādīja, ka zemes centrā atrodas ciets magnētisks kodols ar ārkārtīgi zemu temperatūru.
Bija jābaidās, ka šahtas sasaldētais cilindrs, daudz blīvāks nekā šķidrā vide ap to, zemes pievilkšanas spēka ietekmē atrausies un aizslīdēs uz centru. Tiešām, šahtas sienās sāka parādīties bīstamas plaisas, pa tām šņākdamas lauzās gāzes. Vajadzēja uz pusi samazināt šahtas diametru un ierīkot spēcīgus vertikālos nostiprinājumus.
Ilgs laiks pagāja, kamēr uzstādīja jaunu «dzelzs kurmi» ar divreiz mazāku diametru. Nomierinošas bija vienīgi vēstis no «Arizonas». Kādu nakti jahta, kas atkal bija sākusi kreisēt ar pirātu karogu, ielauzās Melburnas ostā, aizdedzināja kopras (kokospalmu šķiedras) noliktavas, lai daritu zināmu savu ierašanos, un pieprasīja piecus miljonus mārciņu. (Iebiedēšanas nolūkā ar staru tika noslaucīts no zemes bulvāris jūras krastā.) Dažās stundās pilsētu atstāja visi iedzīvotāji, naudu samaksāja bankas. Pie ostas izejas «Arizonu» sagaidīja angļu stacionārs, kas atklāja uguni. Kad cauri jahtai virs ūdenslīnijas izurbās sešcollīgs šāviņš, tā savukārt pārgāja uzbrukumā un sagraizīja karakuģi gabalos. Kauju komandēja Lamola kundze no hiperboloida torņa.