Šis ziņojums Gariņu uzjautrināja. Pēdējā laikā viņam mācās virsū drūmas domas. Ja nu Mancevs ir kļūdījies savos aprēķinos? Tāpat kā pirms gada vientuļajā mājā Petrogradas pusē viņa nogurušās smadzenes meklēja glābšanās iespēju, ja pasākums ar šahtu ciestu neveiksmi.
Divdesmit piektajā aprīlī, stāvēdams «kurmja sistēmas» iekšpusē uz loka platformas, Garins novēroja neparastu parādību. No augšas, no piltuves, kur saplūda gāzes, sāka līt dzīvsudraba lietus. Nācās apstādināt hi- perboloīdus. Samazināja saldēšanas intensitāti šahtas dzīlēs. Elevatoru kausi, izgājuši caur olivīna iežiem, tagad smēla tīru dzīvsudrabu. Nākamais numurs, astoņdesmit pirmais, Mendeļejeva tabulā pēc dzīvsudraba bija metāls tālijs. Zelts (ar atomsvaru — 197,2 un pēc kārtas — 79) atradās tabulā virs dzīvsudraba.
To, ka notikusi katastrofa un, urbjoties cauri metālu slāņiem, kas nogulušies pēc īpatsvara, zelts nav atrasts, saprata vienīgi Garins un inženieris Šefers. Tā bija katastrofa! Nolādētais Mancevs kļūdījies!
Garins nodūra galvu. Viņš bija gaidījis visu, tikai ne šādu nožēlojamu galu.. Šefers izklaidīgi pastiepa roku ar plaukstu uz augšu, ķerdams no piltuves krītošos dzīvsudraba pilienus. Pēkšņi viņš satvēra Gariņu aiz elkoņa un vilka uz stāvajām kāpnēm. Kad viņi bija uzrāpušies augšā, iekāpuši liftā un noņēmuši gumijas ķiveres, Šefers palēcās ar visiem smagajiem zābakiem. Viņa kalsnā, bērnišķīgi vientiesīgā seja staroja priekā.
— Tas taču ir zelts! — viņš iekliedzās caur smiekliem. — Mēs esam vienkārši aitasgalvas… Zelts un dzīvsudrabs vārās blakus. Kas rodas? Dzīvsudraba zelts!.. Redziet! — Viņš pavēra vaļā plaukstu, uz kuras gulēja šķidras skrotiņas. Dzīvsudrabam ir zeltaina nokrāsa. Tajā deviņdesmit procentu tīra zelta!
112
Zelts kā nafta pats plūda no zemes. Šahtas padziļināšanas darbus pārtrauca. «Dzelzs kurmis» tika izjaukts un izcelts laukā. Pagaidu fermu nostiprinājumus noņēma. To vietā visā šahtas dziļumā nolaida masīvus tērauda cilindrus, kuru biezajās sienās atradās dzesēšanas cauruļu sistēma.
Vajadzēja tikai regulēt temperatūru, lai iegūtu karsta tvaika augšup dzīto dzīvsudraba zeltu jebkurā šahtas punktā. Garins aprēķināja, ka pēc tam, kad tērauda cilindri būs nolaisti līdz šahtas dibenam, dzīvsudraba zelts pacelsies visā šahtas augstumā un to varēs smelt tieši virszemē.
Ziemeļaustrumu virzienā no šahtas tika steidzīgi būvēts dzīvsudraba vads. Pils kreisajā spārnā, kas piekļāvās lielā hiperboloida torņa pakājei, mūrēja krāsnis un uzstādīja fajansa tīģeļus, kur tvaicēt zeltu.
Sākumā Garins plānoja diennaktī iegūt līdz desmit tūkstošiem pudu zelta, tas ir, līdz simt miljoniem dolāru diennaktī.
«Arizonai» nosūtīja pavēli atgriezties uz salu. Lamola kundze atbildēja ar apsveikumu un pa radio paziņoja visiem, visiem, visiem, ka pārtrauc pirātiskos uzbrukumus Klusajā okeānā.
113
īsi pirms Vašingtonas konferences atklāšanas Sanfrancisko ostā ienāca pieci okeāna kuģi. Tie miermīlīgi uzvilka Holandes karogu un pietauvojās krastmalā starp tūkstošiem tādu pašu tirdzniecības kuģu plašā un dūmakainā, vasaras saules piestarotā līcī.
Kapteiņi izkāpa krastā. Viss bija kārtībā. Uz kuģiem baltoja izžautas matrožu apakšbikses. Mazgāja klāju. Zināmu izbrīnu muitas ierēdņiem sagādāja krava, kada atradās kuģos ar Holandes karogu. Viņiem paskaidroja, ka piecus kilogramus smagie dzeltenā metala stieņi nav nekas cits kā zelts, kas atvests pārdošanai.
Ierēdņi pasmējās par šādu amizantu joku:
— Par cik jūs pārdodat zeltu? He!
— Par pašizmaksu, — atbildēja kapteiņu palīgi. (Uz visiem pieciem kuģiem norisa burtiski viena un tā pati saruna.)
— Proti?
— Divarpus dolāri par kilogramu.
— Zemu vērtējat savu zeltu.
— Pārdodam lēti, preces netrūkst, — atbildēja kapteiņu palīgi, sūkdami pīpes.
Ierēdņi tā arī ierakstīja žurnālos — «Krava — dzeltena metala stieņi, ar nosaukumu zelts». Pasmējās un aizgāja. Bet smieties nebija par ko.
Pēc divām dienām Sanfrancisko rīta laikrakstos, sludinājumu nodajā, uz balti dzeltenām afišām, kas bija izlīmētas uz reklāmu stabiem, un vienkārši ar krītu uz ietvēm parādījās paziņojums:
«Inženieris Pjotrs Garins, uzskatīdams, ka cīņa par Zelta salas brīvību ir pabeigta, un dziļi nožēlodams upurus, kādus nesis pretinieks, goddevīgi piedāvā Savienoto Valstu iedzīvotājiem mierīgu tirdzniecisku sakaru sākumam piecus ar tīru zeltu piekrautus kuģus. Piecus kilogramus smagi zelta stieņi tiek pārdoti par divarpus dolāriem kilogramā. Visi, kas vien vēlas, var iegādāties stieņus tabakas, drogu un piena veikalos, laikrakstu kioskos, pie zābaku spodrinātājiem un tā tālāk. Lūdzu pārliecināties, ka zelts, kas man pieietams neierobežotā daudzumā, ir īsts. Ar cieņu. Garins.»
Protams, neviens cilvēks nenoticēja šīm muļķīgajām reklāmām. Vairums kontraģentu noslēpa zelta stieņus. Tomēr pilsēta runāja par Pjotru Gariņu, jūras laupītāju un leģendāru nelieti, kas atkal traucēja godīgu cilvēku mieru. Vakara avīzes pieprasīja Pjera Garrī lin- čošanu. Pēc pulksten pieciem vakarā dīkdieņu pūļi devās uz ostu un skrejošos mītiņos pieņēma rezolūciju — nogremdēt Gariņa kuģus un komandas locekļus pakārt pie laternu stabiem. Policisti tik tikko apvaldija pūli.
Pa to laiku ostas iestādes izdarīja izmeklēšanu. Dokumenti uz visiem pieciem kuģiem bija kārtibā, pašiem kuģiem nevarēja uzlikt sekvestru [34], jo ipašnieks bija pa- zistama holandiešu transporta firma. Tomēr iestādes prasīja aizliegt tirgošanos ar stieņiem, jo tas satracināja iedzīvotājus. Bet neviens ierēdnis nespēja pretoties kārdinājumam, kad bikšu kabatās viņam ieslidināja divus zelta stieņus. Pēc cietuma, pēc krāsas, pēc svara tas bija visīstākais zelts, kaut vai izstiepies. Jautājumu par tirdzniecību atstāja atklātu, pagaidām notušēja.
Trīsdesmit divās dienas laikrakstu redakcijās kaut kādi nerunigi jūrnieki iestiepa pa maisam ar mīklainajiem stieņiem. Pateica tikai: «Dāvana.» Redaktori sašuta. Trisdesmit divās redakcijās izcēlās briesmīga brēka. Izsauca juvelierus. Ieteica vērsties pret Pjera Garrī nekaunību ar asiņainiem sodiem. Bet stieņi nezin kur pazuda no trīsdesmit divu laikrakstu redakcijām.
Pa nakti pilsētā bija izmētāti zelta stieņi tieši uz ietvēm. Pulksten deviņos frizētavās un tabakas veikalos izkāra paziņojumu: «Seit pārdod tīru zeltu par divarpus dolāriem kilogramā.»
Iedzīvotāji neizturēja.
Visnelāgākais bija tas, ka neviens nesaprata, kāpēc pārdod zeltu par divarpus dolāriem kilogramā. Bet ne- nopirkt — nozimēja palikt par muļķi. Pilsētā sākās jezga un nekārtības. Tūkstošgalvains pūlis stāvēja ostā pie kuģiem un kliedza: «Stieņus, stieņus, stieņus!..» Zeltu pārdeva tieši uz kuģu kāpnēm. Šai dienā apstājās tramvaji un pazemes dzelzceļš. Kantoros un valsts iestādēs valdīja haoss: ierēdņi nevis kārtoja lietas, bet skraidīja pa tabakas veikaliem, lūgdami pārdot kādu stienīti. Noliktavas un veikali netirgojās, pārdevēji aizmuka, pilsētā saimniekoja zagļi un kramplauži.