Klīda baumas, ka zelta daudzums esot ierobežots un vairāk kuģu ar stieņiem nebūšot.
Trešajā dienā visās Amerikas malās sākās zelta dru- dzīs. Klusā okeāna dzelzceļa līnijas veda uz rietumiem satrauktus, apmulsušus, šaubu tirditus, uzbudinātus laimes meklētājus. Vilcieni tika ieņemti ar joni. Sai cilvēces muļķības vilni valdīja vislielākais apjukums.
Kā parasti ar novēlošanos no Vašingtonas pienāca valdības rikojums: «Policijas karaspēkam noslēgt pieeju kuģiem, kas atveduši tā saucamo zeltu, komandierus un komandas arestēt, kuģus aizzīmogot.» Pavēle tika izpildīta.
Satracināti ļaudis, kas bija atbraukuši meklēt laimi no citām valsts malām, pametuši darbu, dienestu, lai piepildītu saules sakarsētās Sanfrancisko krastmalas, kur viss ēdamais bija iznicināts tikpat kā pēc siseņu bara uzbrukuma, — šie par mežoņiem pārvērtušies cilvēki pārrāva policistu ķēdes, kāvās kā traki ar revolveriem, nažiem, zobiem, sameta krietnu tiesu policistu līcī, atbrīvoja Gariņa kuģu komandas un izveidoja bruņotu rindu pēc zelta.
Pienāca vēl trīs kuģi no Zelta salas. Tie sāka izkraut stieņus ar celtņiem tieši krastmalā, gāza tos grēdās. Tās bija neizturamas šausmas. Cilvēki trīcēja, skatīdamies uz rindām pēc dārgumiem, kas mirdzēja tieši uz bruģa.
Sai laikā Gariņa aģenti bija beiguši uzstādit skaļruņus lielo pilsētu ielās. Sestdienā, kad pilsētu iedzīvotāji pēc darba fabrikās un kantoros piepildīja ielas, visā Amerikā atskanēja skaļa, ar mežonīgu akcentu, bet neparasti pašpārliecināta balss:
«Amerikāņi! Ar jums runā inženieris Garins, tas, kurš izsludināts ārpus likuma, ar kuru biedē bērnus. Amerikāņi, es esmu izdarījis daudz noziegumu, bet tie visi mani veda uz vienu mērķi — cilvēces laimi. Es piesavinājos zemes stūrīti, niecīgu saliņu, lai uz tās novestu līdz galam grandiozu un nebijušu pasākumu. Es nolēmu ielauzties zemes dzīlēs, sasniegt neskartus zelta krājumus. Astoņu kilometru dziļumā šahta ielauzās biezā verdoša zelta slānī. Amerikāņi, ikviens tirgojas ar to, kas viņam ir. Es piedāvāju savu preci — zeltu. Es pelnu desmit centus uz dolāru, pārdodot zeltu par divarpus dolāriem kilogramā. Tas nav daudz. Bet kāpēc man aizliedz pārdot rnanu preci? Kur ir jūsu tirdzniecības brīvība? Jūsu valdība mīda kājām brīvības un progresa svētos pamatus. Es esmu gatavs atlīdzināt kara izdevumus. Es atdošu atpakaļ valstij, kompānijām un privātām personām visu naudu, ko «Arizona» pēc kara laika paražām rekvizēja uz kuģiem un bankās. Es lūdzu tikai vienu — ļaujiet man brīvi tirgoties ar zeltu. Jūsu valdība man to aizliedz, apķīlā manus kuģus. Es paļaujos uz visu Savienoto Valstu iedzīvotāju aizstāvību.»
Skaļruņus policisti iznīcināja tai pašā naktī. Valdība apelēja pie iedzīvotāju saprāta:
«… Lai arī tā ir patiesība, ko ziņoja bēdīgi slavenais bandīts, izceļotājs no Padomju Krievijas, inženieris Garins. Bet tāpēc jo ātrāk jāaizber ciet šahta Zelta salā, jāiznīcina pati iespēja iegūt neizsmeļamus zelta krājumus. Kas notiks ar darba, laimes, dzīves ekvivalentu, ja zeltu sāks rakt kā mālus? Cilvēce nenovēršami atgriezīsies pie pirmatnējiem laikiem, pie maiņas tirdzniecības, pie mežonības un haosa. Aizies bojā visa ekonomiskā sistēma, iznīks rūpniecība un tirdzniecība. Inženieris Garins ir vislielākais provokators, velna kalps. Viņa uzdevums — devalvēt[35] dolāru. Bet to viņš nepanāks..
Valdība notēloja drūmu zelta paritēta iznīcināšanas ainu. Taču saprātīgo nebija daudz. Neprāts bija pārņēmis visu valsti. Pēc Sanfrancisko parauga pilsētās apstājās dzīve. Vilcieni un miljoni automobiļu joņoja uz rietumiem. Jo tuvāk nāca Klusais okeāns, jo dārgāki kļuva pārtikas produkti. Tos nebija ar ko pievest. Izsalkušie laimes meklētāji izlaupīja ēdamlietu veikalus. Mārciņa šķiņķa maksāja simt dolāru. Sanfrancisko cilvēki mira uz ielām. Aiz bada, slāpēm, neciešamās svelmes kļuva ārprātīgi.
Mezgla stacijās, uz sliežu ceļiem vāļājās līķi — nogalināti vilcienu šturmēšanas karstumā. Pa šosejām, lauku ceļiem, pāri kalniem, līdzenumiem, cauri mežiem vilkās — atpakaļ uz austrumiem — bariņi laimīgo, stiepdami uz mugurām maisus ar zelta stieņiem. Atpalikušos nosita vietējie iedzīvotāji un bandīti.
Sākās medības uz zelta nesējiem, viņiem uzbruka pat no aeroplāniem.
Valdība beidzot ķērās pie ārkārtējiem līdzekļiem. Palāta votēja likumu par vispārēju mobilizāciju vecumā no septiņpadsmit līdz četrdesmit pieciem gadiem, tos, kas izvairījās no mobilizācijas, nodeva lauku kara tiesai. Ņujorkas nabadzigajos kvartālos apšāva vairākus sim- tus cilvēku. Stacijās parādījās apbruņoti kareivji. Vienu otru saķēra, novilka no vagonu platformām, šāva gaisā un cilvēkos. Tomēr vilcieni atstāja stacijas pārpildīti. Dzelzceļi, kas piederēja privātām kompānijām, atrada, ka izdevīgāk ir nelikties ne zinis par valdības rīkojumiem.
Sanfrancisko iebrauca vēl pieci Gariņa tvaikoņi, un atklātā reidā, visa līča priekšā izmeta enkuru skaistule «Arizona» — «jūru bieds». Tās hiperboloidu aizsardzībā kuģi izkrāva zeltu.
Sādā situācijā pienāca Vašingtonas konferences atklāšanas diena. Pirms mēneša Amerikai piederēja puse no visas pasaules zelta krājumiem. Tagad, ko tur runāt, Amerikas zelta fonds tika vērtēts tieši divsimt piecdesmit reižu zemāk. Grūtības, milzīgos zaudējumus, izlietās asinis — to vēl varēja kaut kā paciest. Bet ja nu pēkšņi trakajam nelietim Gariņam ienāks prātā pārdot zeltu par dolāru vai desmit centiem kilogramā? Vecie senatori un palātas locekļi staigāja pa kuluāriem ar šausmās nobālušām acīm. Rūpniecības un finansu karaļi plātīja rokas:
«Tā ir pasaules katastrofa, briesmīgāka nekā sadursme ar komētu.»
«Kas ir inženieris Garins?» — jautāja. «Ko īsti viņš grib panākt? Izputināt valsti? Muļķīgi. Nesaprotami… Pēc kā viņš tiecas? Grib kļūt diktators? Lūdzu, ja tu esi pasaulē bagātākais cilvēks. Galu galā mums arī pašiem šī demokrātiskā iekārta apnikusi vairāk nekā margarīns … Valstī valda nekārtības, laupīšanas, jukas, blēņas, — nudien, lai labāk valsti pārvalda diktators, vadonis ar vilka ķetnām.»
Kad kļuva zināms, ka sēdē ieradīsies pats Garins, publikas konferenču zālē sanāca tik daudz, ka cilvēki kāpa uz kolonām, uz palodzēm. Ienāca prezidijs. Apsēdās. Klusēja. Gaidīja. Beidzot priekšsēdētājs pavēra muti, un visi, kas atradās zālē, pievērsa skatienus augstām, baltām, ar zeltu rotātām durvīm. Tās atvērās.
Ienāca neliela auguma vīrietis, neparasti bāls, ar smailu, melnu bārdiņu, ar melnām, tumšu loku ietvertām acīm. Mugurā viņam bija parasta pelēka žakete, sarkana kravate — tauriņš, kājās brūnas kurpes ar biezu zoli, kreisajā rokā jauni cimdi.
Viņš apstājās, dziji ievilka elpu caur nāsīm. Strupi pamāja ar galvu un sparīgi uzkāpa pa tribīnes pakāpieniem. Iztaisnojās. Bārdiņa izslējās stāvus. Atbīdīja malā karafi ar ūdeni. (Visā zālē varēja dzirdēt, kā noklunk- stēja ūdens, — tik kluss bija.) Spalgā balsī ar mežonīgu izrunu, viņš teica:
— Džentlmeņi… Es — Garins … Es atnesu pasaulei zeltu …
Visu zāli satricināja aplausi. Visi kā viens piecēlās un vienā rīklē iebļāvās:
— Lai dzīvo misters Garins! … Lai dzīvo diktators! …
Aiz logiem miljonu pūlis rēca, dauzīdams taktī pazoles:
— Stieņus! … Stieņus! … Stieņus! …
114
«Arizona» bija nule kā atgriezusies Zelta salas ostā. Jansens ziņoja Lamola kundzei par stāvokli kontinentā. Zoja atradās vēl gultā, starp mežģiņu spilveniem (mazā rīta pieņemšana). Pustumšajā guļamistabā vēdīja asa puķu smarža, kas nāca no dārza. Gar Zojas labo roku nodarbojās manikīre. Otrajā viņa turēja spogulīti un sarunādamās neapmierināti aplūkoja sevi.