— Bet, mans draugs, Garins šķiras no prāta, — Zoja teica Jansenam, — viņš padara zeltu bezvērtīgu … Viņš grib kļūt ubagu diktators.
Jansens paslepus uzmeta skatienus nupat iekārtotās guļamistabas pasakaini greznajai apdarei. Atbildēja, turēdams cepuri uz ceļgaliem:
— Garins sarunā ar mani teica, lai jūs neuztrauktos, Lamola kundze. Viņš ne soli neatkāpjas no iecerētās programas. Izmezdams tirgū zeltu, viņš vinnēja kauju.
Nākamajā nedēlā senāts pasludinās viņu par diktatoru. Tad viņš pacels zelta cenu.
— Kādā veidā? Nesaprotu.
— Ar likumu aizliegs ievest un pārdot zeltu. Pēc mēneša zelta vertiba būs agrākā. Pārdots nav nemaz tik daudz. Lielāka bija brēka.
— Bet šahta?
— Šahta tiks iznīcināta.
Lamola kundze sarauca uzacis. Uzsmēķēja.
— Neko nesaprotu.
— Nepieciešams, lai zelta daudzums būtu ierobežots, citādi tas zaudēs cilvēka sviedru smaku. Protams, iekāms iznicināt šahtu, tiks sagādāti krājumi ar tādu aprēķinu, lai Gariņam piederētu vairāk nekā piecdesmit procentu no visas pasaules zelta daudzuma. Tādējādi paritēts, ja ari tas pazemināsies, tad tikai par dažiem centiem uz dolāru.
— Lieliski … bet cik viņi asignē manam galmam, manām fantāzijām? Man vajag briesmīgi daudz.
— Garins lūdza jūs sastādīt tāmi. Likumdošanas kārtībā jums piešķirs tik, cik jūs prasīsiet…
— Bet vai es zinu, cik man vajag? … Cik tas viss ir muļķīgi.. Pirmkārt, strādnieku ciemata, darbnīcu, noliktavu vietā tiks uzcelti teātri, hoteļi, cirki. Tā būs brīnumpilsēta … Tilti kā vecos ķīniešu zīmējumos savienos salu ar sēkļiem un rifiem. Tur es uzcelšu peldētavas, spēļu paviljonus, ostas jahtām un gaisa kuģiem. Salas dienvidos pacelsies milzīga ēka, kas būs redzama jūdzēm tālu: «Nams, kur atdusas ģēnijs». Es aplaupīšu visus Eiropas muzejus. Es savākšu visu, ko radījusi cilvēce. Mans mīļais, man galva plīst pušu no visiem šiem plāniem. Es pat sapņos redzu marmora kāpnes, kas iesniecas mākoņos, svētkus, karnevālus …
Jansens izslējās zeltītā krēsliņā:
— Lamola kundze …
— Pagaidiet, — viņa nepacietīgi pārtrauca, — pēc trim nedēļām šurp atbrauc mans galms. Visus šos salašņas vajag barot, izklaidēt un savest kārtībā. Es gribu ataicināt no Eiropas divus trīs īstus karaļus un duci tīr- asiņu prinču. Mēs atvedīsim ar dirižabli Romas pāvestu.
Es gribu tikt iesvaidīta un kronēta pēc visiem likumiem, lai par mani vairs nesacerētu ielas fokstrotus …
— Lamola kundze, — Jansens lūdzoši teica, — es neesmu jūs redzējis veselu mēnesi. Kamēr jūs vēl esat brīva. Izbrauksim jūrā. «Arizona» ir uzspodrināta par jaunu. Man gribētos atkal pastāvēt ar jums uz tiltiņa zem zvaigznēm.
— Nezinu, Jansen, nezinu, — Zoja iebilda, — reizēm man liekas, ka laime rodama vienīgi tieksmē pēc laimes … Un vēl — atmiņās … Bet tas paguruma brīžos … Kādreiz es atgriezīšos pie jums, Jansen… Es zinu, jūs gaidīsiet mani pacietīgi… Atcerieties … Vidusjūra, spoži zilga diena, kad es iesvētīju jūs par «Dievišķīgās Zojas» ordeņa komandoru … (Viņa iesmējās un saspieda ar pirkstiem Jansena pakausi.) Bet, ja arī ne- atgriezīšos, Jansen, vai tad sapņi un ilgas pēc manis — vai tā nav laime? Ak mans draugs, neviens nezina, ka Zelta sala ir tikai sapnis, kas parādījās man kādreiz Vidusjūrā, es aizsnaudos uz klāja un ieraudzīju paceļamies no jūras kāpnes un pilis, pilis — citu virs citas, ar terasēm, citu par citu brīnišķīgāku… Un daudz skaistu cilvēku, manu cilvēku, manu, saprotiet. Nē, es nerimšos, kamēr nebūšu uzcēlusi sapnī redzēto pilsētu. Zinu, uzticamais draugs, jūs piedāvājat man sevi, kapteiņa tiltiņu un jūras tuksnesi manu ārprātīgo murgu vietā. Mīļo mīļo Jansen, ko lai es daru ar sevi?… Man jālidinās šai galvu reibinošajā fantāzijā, kamēr beigs pukstēt sirds …
115
Baltajā mājiņā Zelta salas vientuļā līča krastā visu nakti risinājās dedzīgi strīdi. Selga nolasīja steigā uzmestu uzsaukumu:
«Visas pasaules darbaļaudis! Jums ir zināms, kādi apmēri un sekas bija panikai, kas aptvēra Savienotās Valstis, kad Sanfrancisko ostā ienāca Gariņa kuģi ar zelta kravu.
Kapitālisms saļodzījās: zelts zaudē savu vērtību, visas valūtas sabrūk vienā rāvienā, kapitālistiem nav ar ko maksāt saviem algotņiem — policijai, soda karaspēkam, provokatoriem un pērkamiem tautas tribūniem. Visā augumā pacēlies proletāriskās revolūcijas rēgs.
Bet inženieris Garins, kas devis kapitālismam tādu triecienu, vismazāk vēlas to, lai viņa avantūras sekas būtu revolūcija.
Garins nāk pie varas. Garins savā cejā noslauka pie malas kapitālistus, kas vēl pietiekami skaidri nesaprot, ka Garins ir jauns ierocis cīņā pret proletārisko revolūciju.
Garins loti ātri vienosies ar lielākajiem kapitālistiem.
Viņi izsludinās Gariņu par diktatoru un vadoni. Viņš sagrābs savās rokās pusi pasaules zelta un pavēlēs aizbērt šahtu Zelta salā, lai zelta krājumi būtu ierobežoti.
Garins kopā ar lielāko kapitālistu bandu aplaupīs visu cilvēci un padarīs cilvēkus par vergiem.
Visas pasaules darbaļaudis! Pienācis izšķirošās cīņas brīdis. To pasludina Zelta salas Revolucionārā komiteja. Tā pasludina, ka Zelta sala kopā ar šahtu un visiem hi- perboloīdiem pāriet visas pasaules revolucionāru rīcībā. Neizsmeļami zelta krājumi kopš šās dienas atrodas darbaļaužu rokās.
Garins ar savu bandu sīvi aizstāvēsies. Jo ātrāk mēs pāriesim uzbrukumā, jo drošāka mūsu uzvara.»
Ne visi Revolucionārās komitejas locekļi atbalstīja šo uzsaukumu: daļa no viņiem svārstījās, nobijušies par pārdrošību — vai izdosies tik ātri sacelt strādniekus? Vai izdosies sadabūt ieročus? Kapitālistiem ir gan flote, gan varenas armijas, gan policija, apbruņota ar kaujas gāzēm un ložmetējiem. . Vai nebūtu labāk nogaidīt vai vismaz sākt ar vispārēju streiku?..
Seļga, apvaldīdams niknumu, teica svārstīgajiem:
— Revolūcija — tā ir augstākā stratēģija. Bet stratēģija — māksla uzvarēt. Uzvar tas, kas pārņem iniciatīvu savās rokās, kas ir drosmīgs. Mierīgi visu apsvērt jūs varēsiet vēlāk, kad pēc uzvaras nolemsiet aprakstīt nākamajām paaudzēm mūsu uzvaras vēsturi. . Uzsākt sacelšanos mums izdosies, ja mēs sasprindzināsim visus spēkus. Ieročus mēs iegūsim kaujā. Uzvara ir droša, jo uzvarēt vēlas visa strādājošā cilvēce, bet mēs — tās priekšpulks. Tā spriež boļševiki. Bet boļševiki nepazīst sakāvi.
Pie šiem vārdiem spēcīgs puisis ar zilām acīm — kalnracis, kas visu strīda laiku bija klusējis, izņēma no mutes pīpi.
— Basta! — viņš noteica sulīgā balsī. — Diezgan pļāpāts. Pie darba, zēni! …
116
Sirms liela auguma kambarsulainis livrejas frakā un garās zeķēs nedzirdami ienāca guļamistabā, nolika uz naktsgaldiņa šokolādes tasi un biskvītus, ar klusu švīkoņu atvilka vaļā logu štoras. Garins atvēra acis:
— Papirosu.
No šā krievu paraduma — smēķēt tukšā dūšā viņš nevarēja tikt vaļā, lai gan zināja, ka amerikāņu augstākā sabiedrība, kas interesējas par katru viņa soli, kustību, vārdu, saskata šādā smēķēšanā zināmas netikumības pazīmi.
Katru dienu publicētajos feļetonos visa Amerikas prese iztaisīja Gariņa pagātni tīru un skaidru. Ja viņš agrāk dzēris vīnu, tad tikai apstākļu spiests, bet patiesībā viņš esot alkohola ienaidnieks; visās avīzes apgalvoja, ka viņa un Lamola kundzes iecienītākā nodarbošanās atpūtas stundās — lasīt balsī iemīļotās nodaļas no bībeles; viņa nelāgie soļi (notikums Vildaijgā, ķīmisko rūpnīcu uzspridzināšana, amerikāņu eskadras nogrem- dēšana u. c.) tika izskaidroti — daži ar liktenīgu nejaušību, citi ar neuzmanīgu apiešanos ar hiperboloīdu, vismaz lielais cilvēks patiesi un dziļi to nožēlojot un gatavojoties ieiet baznīcas paspārnē, lai galīgi nomazgātu no sevis negribētos grēkus (starp protestantu un katoļu baznīcām jau bija sākusies cīņa par Pjotru Gariņu), un, beidzot, viņam tika piedēvēta aizraušanās kopš bērnības vismaz ar desmit sporta veidiem.