— Jūs, augstdzimušie kundziņi, neesat raduši uzklausīt patiesību,— skarbi smiedamies, attrauca Samerlijs. — Nav jau diez cik patīkami, ja kāds liek tādam lordam saprast, ka viņš ar visu savu titulu tomēr ir un paliek pagalam neizglītots cilvēks.
— Goda vārds, ser,— lords Džons sacīja stingri un noteikti,— ja jūs būtu kaut drusku jaunāks, es jums neļautu runāt ar mani tik apvainojošā tonī.
Samerlijs izslēja zodu, tā ka pašķidrā kazbārdiņa notrīsēja.
— Lai jums viss būtu skaidrs, ser, manā mūžā nav bijis tāda brīža, kad es, vai jauns vai vecs, būtu baidījies izteikt savas domas stulbam gailēnam — jā, ser, stulbam gailēnam, pat ja viņam būtu tik daudz titulu, cik vien vergi var izdomāt un muļķi skandināt.
īsu brīdi lorda Džona acis iekvēlojās, bet tad ar pārcilvēciskām pūlēm viņš savaldījās un, rūgti pasmaidījis, sakrustotām rokām atlaidās sēdeklī. Man tas viss šķita pretīgi un nožēlojami. Kā vilnis uzplūda pagātnes atmiņas, draudzīgās attiecības, laimīgās, piedzīvojumiem bagātās dienas — viss, kā dēļ cietām, pūlējāmies un uzvarējām. Un ar ko tas viss beidzās — ar apvainojumiem un lamām! Pēkšņi sāku elsot — elsot skaļi, nevaldāmi, rīstīdamies, un to es nekādi nespēju noslēpt. Mani biedri izbrīnījušies palūkojās manī. Es aizklāju seju ar rokām.
— Ir jau labi,— es teicu.— Vienīgi… vienīgi man ir ļoti, ļoti žēl!
— Jūs esat slims, mīļo zēn, un tā ir visa vaina,— sacīja lords Džons.— Man jau pašā sākumā jūs likāties tāds dīvains.
— So triju gadu laikā jūs, ser, nemaz neesat labojies,— pašūpodams galvu, teica Samerlijs.— Arī man tikšanās brīdī nepalika nepamanīta jūsu dīvainā izturēšanās. Lord Džon, nav vērts veltīgi šķiest līdzjūtību. Sīs asaras birst vienīgi alkohola ietekmē. Cilvēks ir mazliet iedzēris. Starp citu, lord Džon, es nupat jūs nosaucu par gailēnu; varbūt tas bija teikts pārāk asi. Taču šis vārds man atgādina kādu manu īpašību, nenozīmīgu, tomēr interesantu. Jūs pazīstat mani kā bargu zinātņu vīru. Un vai jūs ticēsiet, ja teikšu, ka bērni reiz mani pelnīti sauca par dažādu lauku sētas trokšņu atdarinātāju? Varbūt varu jums ceļā patīkami pakavēt laiku. Vai jūs gribētu dzirdēt, kā es protu dziedāt gaiļa balsī?
— Nē, ser,— atbildēja lords Džons, joprojām juzdamies stipri aizvainots,— man tas nebūt neliekas tīkams laika kavēklis.
— Es gluži labi protu arī klukstēt kā vista, kas nule izdējusi olu. Varbūt atļausiet pamēģināt?
— Nē, ser, labāk nemēģiniet.
Lai gan lords Džons tik nopietni bija izteicis nepatiku, profesors Samerlijs tomēr nolika pīpi un visu atlikušo ceļa gabalu kavēja mums laiku vai, pareizāk sakot, maitāja omu, atdarinot putnu un dzīvnieku balsis, un tas likās tik muļķīgi, ka mana raudāšana pēkšņi pārvērtās neprātīgos smieklos, kas kļuva arvien histēriskāki, jo es sēdēju iepretim šim nopietnajam profesoram un redzēju viņu — nē, pareizāk, dzirdēju viņu atdarinām gan aizkaitinātu gaili, gan kucēnu, kuram kāds uzminis uz astes. Lords Džons pasniedza man laikrakstu, uz kura malas bija uzrakstījis ar zīmuli: «Nabadziņš! Pavisam jucis!» Tas viss, bez šaubām, izskatījās gauži dīvaini, taču šajā mirklī man šis priekšnesums šķita bezgala asprātīgs un komisks.
Lords Džons tikmēr, noliecies uz priekšu, klāstīja man kaut ko par bifeli un kādu indiešu radžu — bezgala garu stāstu, kuram, kā man šķita, nebija nedz sākuma, nedz gala. Profesors Samerlijs patlaban čivināja kā kanārijputniņš un lords Džons bija sasniedzis sava stāsta kulminācijas punktu, kad vilciens pienāca Džarvisbrukā, kurā mums bija jāizkāpj, lai nokļūtu Roterfīldā.
Celindžers mūs sagaidīja stacijā. Viņš izskatījās lieliski. Visi pasaules tītari kopā nespētu sacensties ar profesoru, kad viņš lēni un cienīgi pastaigājās dzelzceļa piestātnē, laipni smaidīdams un žēlīgā labvēlībā noraudzīdamies ikvienā garāmgājējā. Kopš viņām senajām dienām profesorā nekas nebija mainījies, vienīgi viņa ārienes raksturīgākās īpašības izcēlās vēl vairāk. Milzīgā galva un augstā piere ar it kā pielipināto melno matu šķipsnu likās pat lielāka nekā agrāk. Melnā bārda slējās uz priekšu vēl varenākā jūklī, un gaiši pelēko acu nekaunīgais, augstprātīgais skatiens bija vēl valdonīgāks nekā pagājušajos laikos.
Profesors līksmi paspieda man roku un uzsmaidīja pamudinoši kā skolas direktors, kad tas vēršas pie maza zēna, un, apsveicinājies ar pārējiem un palīdzējis salikt ceļasomas un skābekļa balonus savā lielajā automobilī, sasēdināja arī mūs visus tajā; pie stūres sēdēja tas pats vienaldzīgais un nerunīgais Ostins, ko biju jau redzējis virssulaiņa lomā, kad pirmo reizi apmeklēju profesoru. Ceļš vijās kalnup pa skaistu apkārtni. Es sēdēju priekšā blakus šoferim, un tā vien šķita, ka aizmugurē mani trīs ceļabiedri runāja visi reizē. Lords Džons, cik varēju noprast, vēl joprojām nopūlējās, stāstīdams par bifeli, bet mani vairāk piesaistīja Celindžera dārdošais bass un Samerlija nepārtrauktie vārdu plūdi, kad viņu prāti, tāpat kā senāk, aizrāvās sarežģītā, dedzīgā zinātniskā strīdā. Pēkšņi Ostins pievērsa man savu brūno seju, neatraudams skatienu no stūres.
— Man ir uzteikts darbs,— viņš sacīja.
— Ak dievs!— es izsaucos.
Šodien viss likās neparasts. Cilvēki runāja gaužām dīvaini un nesaprotami. Jutos gluži kā sapnī.
— Četrdesmit septīto reizi,— Ostins domīgi piebilda.
— Kad jūs iesiet prom?— es ieprasījos, jo nekā labāka nebija ko teikt.
— Es nekur neiešu,— atbildēja Ostins.
, Kad likās jau, ka saruna turpat arī apsīks, Ostins atkal ierunājās:
— Ja man būtu jāaiziet, kas rūpētos par šo te?— Viņš ar galvu pamāja uz saimnieka pusi.— Kas gan tad šim kalpos?
— Kāds cits,— es neveikli ieteicos.
— Kurš gan! ligāk par nedēļu neviens nenoturēsies. Ja man jāaiziet, tā būda būs pagalam, tāpat kā pulkstenis, kuram salūzusi galvenā atspere. Es jums to saku tāpēc, ka jūs šim esat draugs, un jums tas jāzina. Ja es šo turētu pie vārda .. . tomēr nē, man pietrūktu drosmes. Sie abi ar kundzēni būtu kā divi pamesti mazuļi. Viss atkarīgs no manis. Un šis vēl ņem un uzsaka man darbu!
— Kāpēc neviens nenoturētos?— es pajautāju.
— Redziet, neviens nepieļautu to, ko šis dara ar mani. Ļoti gudrs vīrs jau nu ir tas mans saimnieks, tik gudrs, ka dažreiz liekas pilnīgi jucis. Esmu pieredzējis, ko nozīmē tāds gluži ķerts — tas ir fakts. Paklausieties, ko šis pastrādāja šorīt.
— Ko tad viņš pastrādāja?
Ostins paliecās uz manu pusi.
— Iekoda saimniecības vadītājai,— viņš aizsmacis čukstēja.
— Iekoda?
— Jā, ser. Iekoda kājā. Pats savām acīm redzēju, ka viņa kā dzelta iznesās pa ārdurvīm.
— Žēlīgais dievs!
— To jūs teiktu gan, ser, ja pats redzētu, kas pie mums darās. Viņš nedraudzējas ar kaimiņiem. Dažs labs domā, ka briesmoņi, pie kuriem šis bija aizbraucis un par kuriem jūs rakstījāt, ir manam saimniekam vispiemērotākā sabiedrība, kā dziesmā «Mājas, manas mīļās mājas>>. Tieši tā viņi saka. Bet es esmu nokalpojis pie šā desmit gadu, un es šo mīlu, un, lieciet aiz auss, viņš ir viens liels cilvēks, un galu galā kalpot viņam ir gods. Bet dažreiz viņš ir arī nežēlīgs. Paskatieties, ser! To taču nevar nosaukt par veco labo laiku viesmīlību, vai ne tā? Izlasiet pats!
Automobilis pavisam lēni virzījās augšup pa stāvu, līkumotu ceļu. Virs glīti apgrieztā dzīvžoga parādījās ziņojumu dēlis. Kā jau Ostins bija teicis — it viegli varēja izlasīt tos nedaudzos vārdus, kas saistīja uzmanību.