— Ak tā, jūs strīdējāties,— mājastēvs nodārdināja, nolaizdams plakstus arvien zemāk.
— Jūs, Samerlij, teicāt, ka Celindžera apgalvojumos nav ne druskas patiesības.
— Ak dievs!— Celindžers izrieza krūtis un noglaudīja bārdu.— Ne druskas patiesības! Sie vārdi liekas jau kaut kur agrāk dzirdēti. Un vai drīkstu jautāt — ar kādiem pierādījumiem dižais un ievērojamais profesors Samerlijs centās pieveikt gaužām nenozīmīgo cilvēciņu, kas uzdrošinājies izteikt savas domas par zinātnes iespējām? Pirms viņš iznīcina šo nenozīmīgo cilvēku, varbūt viņam labpatiktos paskaidrot iemeslus, kuru dēļ viņam radušies gluži pretēji uzskati.
Likdams lietā savu mūžīgo parupjo sarkasmu, Celindžers visu laiku klausījās, raustīja plecus un plātījās rokām.
— Izskaidrojums ir gauži vienkāršs,— stūrgalvīgi atbildēja Samerlijs.— Es apgalvoju — ja ēters ap zemeslodi būtu vienā vietā tik indīgs, ka spētu izraisīt bīstamas parādības, diez vai tādā gadījumā mēs trīs, kas atradāmies vilcienā, paliktu pilnīgi neskarti.
Sāds paskaidrojums spēja izraisīt Celindžerā vienīgi nevaldāmu jautrību. Viņš smējās tik ilgi, kamēr visa istaba likās trīcam un drebam.
— Mūsu cienījamais Samerlijs atkal un ne jau pirmo reizi dzīvo it kā pavisam citā pasaulē,— beidzot viņš sacīja, slaucīdams sakarsušo pieri.— Šobrīd, džentlmeņi, es vislabāk varēšu pierādīt savu viedokli, ja sīki izstāstīšu, kā man pašam šorīt gāja. Jūs vieglāk spēsiet izskaidrot paši sava gara aptumšošanos, ja uzzināsiet, ka pat man gadījušies mirkļi, kad esmu zaudējis garīgo līdzsvaru. Jau vairākus gadus mūsu saimniecību vada tāda Zāra, kuras uzvārdu nekad neesmu centies iegaumēt. Sī Zāra ir barga un drūma sieviete, ļoti tīrīga un kārtīga, pēc dabas pavisam lēnīga, un mēs no pieredzes zinājām, ka viņa nav uzrādījusi ne visniecīgākās jūtu pazīmes. Kad es viens pats brokastoju — misis Celindžera parasti no rītiem paliek savā istabā —, man pēkšņi ienāca prātā doma, ka būtu interesanti un lietderīgi pārbaudīt, vai šās sievietes aukstasinībai maz ir robežas. Es izgudroju vienkāršu, toties iedarbīgu paņēmienu. Apgāzis puķu vāzi, kas stāvēja galda vidū, es piezvanīju, bet pats palidu zem galda. Zāra ienāca istabā un, nevienu tur neredzēdama, nodomāja, ka esmu iegājis kabinetā. Kā jau biju paredzējis, viņa pienāca pie galda, noliecās un atlika vāzi atpakaļ. Es ieraudzīju kokvilnas zeķi un vecmodīgu puszābaku ar gumiju sānos. Izbāzis galvu no galda apakšas, es ar zobiem iekodos viņai lielos. Eksperiments bija izdevies labāk, nekā varēja gaidīt. Kādu brīdi viņa stāvēja kā paralizēta, blenzdama uz manu galvu. Tad iekliegušies izrāvās un drāzās ārā no istabas. Es džinos pakaļ, gribēdams visu paskaidrot, bet viņa jau nesās prom pa ceļu, un pēc dažām minūtēm es tālskatī ieraudzīju viņu skriešus dodamies dienvidrietumu virzienā. So anekdoti es stāstīju tāpēc, lai jūs no tās varētu ko secināt. Es iesēju to jūsu smadzenēs un gaidu, kas no tās attīstīsies. Vai ir skaidrs? Vai tā jums neko neizsaka? Ko jās par to domājat, lord Džon?
Lords Džons nopietni pašūpoja galvu.
— Ja jūs nesavaldīsieties, tuvākajā laikā varat nonākt lielās nepatikšanās.
— Varbūt Samerlijam ir kaut kas piebilstams?
— Jums, Celindžer, derētu tūlīt pamest visus darbus un kaut trīs mēnešus pavadīt kādā Vācijas kūrortā,— viņš atbildēja.
— Lieliski! Nudien lieliski!— iesaucās Celindžers.— Nu, mans jaunais draugs, varbūt jums izdosies pateikt kādu dziļāku domu, lai gan jūsu vecākie biedri pamatīgi izgāzās.
Un man izdevās. Negribu lielīties, taču man izdevās gan. Tiem, kuri zina, kas notika pēc tam, viss, protams, liekas ļoti skaidrs, toties tādas skaidrības nebija tiem, kuri vēl nekā nezināja. Taču pār mani nāca apgaismība.
— Inde!— es iesaucos.
Tiklīdz biju skaļi izteicis šo vārdu, man prātā pavīdēja viss no rīta piedzīvotais: lords Džons ar savu bifeli, mana paša histēriskā raudāšana, profesora Samerlija nenor- mālāv izturēšanās, neparastie notikumi Londonā, kautiņš parkā, šofera brauciens, strīds skābekļa balonu noliktavā. Negaidot katrs notikums ieņēma savu vietu.
— Protams!— es atkal iesaucos.— Tā taču ir inde. Mēs visi esam saindēti.
— Tieši tā,— Celindžers piekrita, berzēdams rokas, — mēs visi esam saindēti. Mūsu planēta ir iegājusi saindētajā ētera joslā un pašlaik dodas arvien dziļāk tajā ar vairāku miljonu jūdžu ātrumu minūtē. Mūsu jaunais draugs nupat vienā vārdā «inde» izteica visu mūsu nepatikšanu un sarežģījumu cēloni.
Mēs izbrīnījušies klusi raudzījāmies cits citā. Jebkādi komentāri, šķiet, bija lieki.
— Katrs cilvēks var savaldīties ar saprātu, aizkavējot šādus izlēcienus,— Celindžers sacīja.— Es nedomāju, ka spēja savaldīties jums ir attīstīta tik augstu kā man, tāpēc arī uzskatu, ka mūsu savaldīšanās spēja ir tieši proporcionāla mūsu garīgās attīstības līmenim. Sī proporcija, bez šaubām, jūtama pat mūsu jaunajā draugā. Pēc manas dīvainās mundruma izpausmes, kas tā satrauca mājkalpotāju, es apsēdos un klusībā visu pārspriedu. Pats sev atzinos, ka nekad agrāk neesmu jutis vēlēšanos kost kādam no saviem kalpotājiem. Sī tātad bijusi nenormāla tieksme. Pēkšņi es aptvēru patiesību. Pārbaudījis pulsu, konstatēju, ka tas kļuvis par desmit sitieniem ātrāks nekā parasti, arī refleksi bija spēcīgāki. Tad es piesaucu savu labāko un saprātīgāko «es»— īsto Džordžu Edvardu Celindžeru —, kas stingrs un nelokāms nepadevās tīri molekulāriem traucējumiem. Es uzaicināju viņu pavērot tos muļķīgos jokus, ko inde varētu izspēlēt ar manu saprātu. Un konstatēju, ka tiešām spēju valdīt pār sevi. Varēju kontrolēt savu satraukto prātu. Te lieliski izpaudās prāta uzvara pār matēriju, un tā bija uzvara pār īpašu matērijas veidu, kas visciešāk saistīts ar prātu. Es gandrīz droši varu apgalvot, ka prāts jau sāka zaudēt jēgu, taču personība to atkal savaldīja. Un, kad mana sieva nāca pa kāpnēm lejā un es jutu vēlēšanos paslēpties aiz durvīm un, viņai parādoties, mežonīgi iekliegties, es tomēr šo vēlēšanos apslāpēju un apvaldīti, ar cieņu sveicināju viņu. Tāpat es nomācu un uzveicu nepārvaramo tieksmi pēkšķēt kā pīlei. Vēlāk, kad izgāju ārā pasūtīt automobili un ieraudzīju Ostinu līkņājam gar motoru, es apturēju savu jau gaisā pacelto roku un atteicos no rīcības, pēc kuras Ostins, iespējams, būtu sekojis saimniecības vadītājas pēdās. Tieši otrādi, es pieskāros viņa plecam un liku automobili laikus piebraukt pie durvīm, lai paspētu sagaidīt jūs stacijā. Šobrīd es jūtu stipru vilinājumu satvert profesoru Samer- liju aiz muļķīgās, vecās bārdiņas un tā krietni pakratīt viņa galvu. Tomēr, kā jūs redzat, es savaldos. Un jums es ieteicu sekot manam piemēram.
— Labi, būšu piesardzīgāks ar šo savu bifeli,— sacīja lords Džons.
— Un es ar futbola sacīkstēm.
— Iespējams, ka jums taisnība, Celindžer,— apvaldīti ierunājās Samerlijs.— Es gribētu piebilst, ka mana prāta spējas ir drīzāk kritiskas nekā radošas un ka man neizdodas tik ātri pievērsties kādai jaunai teorijai, it sevišķi, ja tā ir tik neparasta un fantastiska kā jūsējā. Taču, kad atskatos uz šārīta notikumiem un pārdomāju savu biedru muļķīgo izturēšanos, tad tik tiešām varu noticēt, ka visus šos simptomus izraisījusi kāda uzbudinoša, indīga viela.
Celindžers labsirdīgi uzsita kolēģim uz pleca.
— Mēs progresējam,— viņš sacīja,— neapšaubāmi progresējam.