Ar fiziku vēl ir tīri labi. Uzskata, ka tā kā eksperimentāla zinātne sākas ar Galileju. Bet tas ir tikai pirms kādiem 400 gadiem. Vēsture ir saglabājusi līdz mums ziņas par Pizas universitātes jauno medicīnas studentu Galileo Galileju. Stāsta, ka šis students ne vienu reizi vien aizbēdzis no savas fakultātes obligātajām nodarbībām, lai paklausītos matemātikas profesora Riči lekcijas. Vai varat iedomāties mediķi, kas aizraujas ar matemātiku? … Sākums ir daudzsološs. Vai tad jābrīnās, ka jau jaunības gados viņš izdarīja savu pirmo eksperimentālo atklājumu — svārsta svārstību izohronis- kumu, tas ir, atklāja, ka svārstību periods nav atkarīgs
no svārsta atvēziena. Vēsturnieki apgalvo, ka pirmo reizi Galilejs šai parādībai pievērsis uzmanību baznīcā, vērodams, kā dievkalpojuma laikā šūpojas lustras. (Pirmais gadījums, kad reliģija ir devusi tiešu labumu zinātnei.)
Tas, šķiet, bija arī apzinātu eksperimentu sākums. Un ar tiem sākās fizika.
Jautājumam, kur ir matemātikas pirmavoti, atbildi grūtāk atrast. Tās pirmsākumiem ir dziļākas saknes. Babilonas matemātikas ķīļu raksta teksti un Ēģiptes papirusi stāsta, ka jau tūkstoš gadus pirms Pitagora Divupē bijusi pazīstama ne tikai teorēma, kas tagad nes Dižā Grieķa vārdu, bet ari daudzi citi rēķināšanas paņēmieni, uz kuriem autora tiesības noteikti piedēvē Pitagoram. Tas ir pirmās vēsturiskās patiesības paraugs. Matemātikai vajadzēja sākties ar skaitīšanas izgudrošanu, bet parasti uzskata, ka tas noticis bronzas laikmetā (apmēram pirms pieciem gadu tūkstošiem). Kad cilvēku apmetnēs parādījās virsprodukts, priesteri sāka apsvērt, kā atzīmēt ieņemto un pierakstīt parādniekiem izsniegto. Tā dzima prasme skaitīt.
Daudz sliktāk ir ar astronomiju. Pirmām kārtām tāpēc, ka uz jautājumu: «Kāpēc priekštečiem ievajadzējās astronomiju?» — atbildēt nepavisam nav vienkārši, un tātad nav viegli izdibināt, kad tā radusies. Vēl jo vairāk tas apbēdina tāpēc, ka tieši astronomija ir priekšmets, par kuru mēs interesējamies.
Un tomēr — kāpēc priekštečiem ievajadzējās novērot naksnīgās debesis? Kādu labumu viņi no tā guva?
Fizikas likumi palīdz būvēt mehānismus. Mehānismi atvieglo darbu. Līdz ar to agrāk fizika palielināja cilvēku labklājību. (Mēs īpaši uzsveram vārdu «agrāk», jo mūsu dienās visus fizikas sasniegumus ieskaitīt ailē «cilvēces labad» būtu nepiedodami.) Fizikai vienmēr bijušas visciešākās saites ar sabiedrības dzīvi. Matemātika ir abstraktāka. Taču arī tā ir sākusies ar cilvēka apkalpošanu. (Atkal «agrāk», tāpēc ka pašlaik tā galvenokārt apkalpo zinātni, bet no cilvēka prasa, lai viņš kalpotu matemātikai.) Bet astronomija? Tieši tagad arī ir pienācis laiks apstāties. Autors atļaujas atvilkt elpu, kā to labi oratori dara pirms oriģinālas patiesības paziņošanas, kurai dažkārt gan trūkst dziļuma.
Bez astronomijas cilvēki nevarētu
a) orientēties apvidū, tātad iegaumēt un vajadzības gadījumā pateikt savu adresi;
b) noteikt nedēļas dienas*, un līdz ar to viņi palaistu garām sestdienu un svētdienu;
c) zināt, cik ir pulkstenis.
Iedomājieties, cik drausmīga dzīve būtu cilvēcei, kurai nav adreses, cilvēcei, kura pastāvīgi klaiņo bez pierakstīšanās un kurai turklāt nav pulksteņa un kalendāra! Pases un robežas zaudētu jēgu. Nebūtu iespējams sastādīt dzelzceļa un aviācijas satiksmes sarakstus, bez kuru pārkāpumiem jebkurš transporta veids zaudē savu pievilcību.
Un beidzot — pati cilvēku dzimta gluži vienkārši pārtrauktu eksistēt. Mēģiniet norunāt satikšanos, nezinādami, kurā nedēļas dienā satikties, un izdariet to bez pulksteņa.
Astronomija bija ļoti nepieciešama. Tāpēc to izdomāja. Kad?
Matemātikas Betlēmes silīti meklēdami, mēs ceļojam pa laiku un apstājamies bronzas laikmetā. Palūkosimies apkārt. Runa ir aptuveni par 2700. gadu pirms mūsu ēras. Pa kanālu, ko ierobežo dambis, slīd buru laivas. Tās nav tik graciozas kā modernās jahtas, toties tās ir pirmās laivas. Un tur arī pirmais ceļš, ko būvējuši cilvēki. Tiesa, tas ir putekļains, taču šos putekļus saceļ pirmo ratu riteņi. Ritenis ir dižs cilvēces izgudrojums, kuru līdz šim diez kāpēc neviens nav patentējis. Ceļš, tāpat kā kanāls, ved uz pirmo pilsētu. Uz īstu pilsētu ar pirmajām daudzstāvu ēkām, kas uzbūvētas no akmeņiem un ķieģeļiem. Pilsēta ir bagāta, un tās namos sāk parādīties pat tāds greznums kā mēbeles. Lai gan vēsturē par to nav tiešu norādījumu, var pieņemt, ka rindas uz pirmajām mēbeļu garnitūrām droši vien bija īsākas nekā tagad, kaut gan diez vai šīs garnitūras bija lētākas par modernajām garnitūrām.
Tolaik pilsētās — valstīs galvenās ēkas bija tempļi. Amatu apvienošanas kārtībā valdnieki izpildīja arī augstāko pries-
teru lomu, parādīdami pēctečiem vienvaldības — laicīgās un garīgās varas vienotības piemērus. Starp citu, otrā specialitāte bija diezgan grūta. 2700 gadus pirms mūsu ēras ēģiptiešu priesteri iemanījās ļoti precīzi prognozēt ikgadējos Nīlas palus. Lai to paveiktu, jāzina gada garums. Bez ilgstošiem dienas spīdekļa novērojumiem nav iespējams noteikt, cik daudz laika aizrit starp divām reizēm, kad Saule iet cauri pavasara dienas un nakts vienādības punktam (modernajā astronomijā tā atzīmē tropiskā gada sākšanos).
Tomēr jau četrus gadu tūkstošus pirms mūsu ēras ēģiptiešu priesteri vispirms noteica, ka šis periods ir vienlīdzīgs 360 diennaktīm, bet pēc tam, novērodami Sīriusu, otrā gadu tūkstotī kalendārā izdarīja labojumus noteica, ka periods ilgst 365 diennaktis.
Starp citu, maiju priesteri, kuriem nebija nedz teleskopu, nedz citu precīzu astronomijas instrumentu, uzskatīja, ka šis periods ir vienlīdzīgs 365,242129 diennaktīm.
Pēc mūsdienu datiem, tropiskais gads vienlīdzīgs 365,242198 diennaktīm.
Tatad eģiptieši, acīm redzot, nebija pirmie. Un astronomijas pirmsākumu meklējumi mūs aizved vēl senākos laikos, periodā, kas bija pirms bronzas laikmeta, — neolītā.
Par šo laikposmu ir samērā daudz ziņu. Turklāt tās ir pārliecinošākas par galma hronistu manuskriptiem.
Neolītā rakstīt neprata. Par civilizācijas attīstību varam spriest pēc tā laika materiālajiem pieminekļiem. Un tie ir ļoti interesanti.
Rietumfrancijā un Anglijā, piemēram, sastopamas apbrīnojamas būves — apaļas vai kvadrātveida sētas no milzīgām akmens plātnēm un stabiem, kurām, kā domā vēsturnieki, ir sakars ar kaut kādu reliģiju. Bet reliģija nekādā ziņā nevarēja iztikt bez debess novērojumiem … Taču par to vēlāk. Pagaidām pabrīnīsimies. Tāpēc, ka pat modernā cilvēka iztēli pārsteidz neolīta noslēpumainās būves. Zinātnieki tās sauc par kromlehiem un mengiriem. Cik žēl, ka dot nosaukumu un uzzināt to uzdevumu nav gluži viens un tas pats. Mūsu aktīvā pagaidām ir vienīgi skaisti nosaukumi. Turpcetim pašu mega- lītisko pieminekļu noslēpums joprojām nav atklāts. Viena no šīm būvēm—Stounhendža — atrodas Anglijā. Seit vertikāli izvietotu klints bluķu rindas veido koncentriskas aploces, kuru rādiusi ir vairākus kilometrus gari. Briti, kas pazīstami ar savu vēstures mīlestību un tradīcijām, ne vienu reizi vien zinātniekiem jautājuši: «Kas šo dīvaino būvi ir cēlis, kādā nolūkā tas darīts?» Varbūt pēkšņi izdodas pierādīt, ka Britānijas miglainajos krastos sensenos laikos dzīvojusi augsti attīstīta kulturālu cilvēku cilts. Ak vai, vēsture nesteidzas apmierināt Albiona dēlu patmīlību. Joprojām visagrīnākais rakstveida avots, kur pieminētas Britu salas, ir Cēzara izsmeļošais apliecinājums: «Britu salas vienmēr ir apdzīvojuši mežoņi.»