Apmēram tā varēja spriest mūsu priekšteči, kas stingri stāvēja neieņemamajās ģeocentrisma un antro- pocentrisma pozīcijās. Tagad mēs saprotam, ka šķietamā planētu turp-atpakaļ kustība ir tikai Zemes kustības sekas. Taču tā mēs domājam pašlaik. Un ari ne visi. Toreiz šķita, ka vajag tikai atminēt sarežģīto pēdu haosu debesīs, un cilvēku zemes liktenis būs atminētāja rokās. Un zināšanām seko arī iespēja kaut ko ietekmēt: palabot savu likteni, sabojāt kaimiņa likteni.
Tā radās vēl viens iemesls novērot zvaigznes — astroloģija, mācība par debess ķermeņu ietekmi uz cilvēka likteni.
2. «No diža līdz smieklīgam …»
«Astroloģija vienmēr ir bijusi cieši saistīta ar astronomiju, un, lai gan tai ir būtiskas kļūdas, tā bijusi galvenais cēlonis, kāpēc cilvēki tūkstošiem gadu ilgi novēroja zvaigznes, kuras viņiem būtu šķitušas ļoti tālas un nevajadzīgas, ja vien viņi nebūtu ticējuši astroloģijai.»
Sis viedoklis, ko formulējis pazīstamais angļu fiziķis Džons Bernāls, ir samērā populārs starp vēsturniekiem un filozofiem. Tiesa, patiesības labad jāpasaka arī, ka citi zinātnieki dod priekšroku citādam formulējumam: «…astroloģijas kā būtiska virzītāja faktora nozīmi astronomijā nav nepieciešamība īpaši uzsvērt. Zinātne par debesīm ir radusies vienīgi uz cilvēces praktisko vajadzību pamatiem.» Iespējams, ka pienāks laiks un cilvēki atradīs paņēmienu, kā samierināt abas puses. Pagaidām atcerēsimies, ka, risinot strīdīgus jautājumus, progress iespējams vienīgi tad, ja pastāv atšķirīgi viedokļi. Un, lai izraudzītos paši savu pozīciju, iepazīsimies ar vissenākās zinātnes definīciju.
«Astroloģija — viltus zinātne, kas bija izplatīta senajos laikos un viduslaikos, (bet dažās kapitālistiskajās • zemēs arī mūsu dienās) un kas nodarbojas ar cilvēka likteņa pareģošanu pēc zvaigžņu un planētu stāvokļa …» (Svešvārdu vārdnīca. R., 1954.) Atvērsim enciklopēdijas sējumu: «Astroloģija — viltus mācība …» Turpinājumā apmēram tas pats. Tātad ne tikai viduslaikos? Nu bet tagad? Civilizēto zemju laikrakstu svētdienas izlaidumi: «New York -Times», «Figaro», «Daily Mail» … Astroloģiskie horoskopi nākamajai nedēļai. Un tas atoma un kosmisko lidojumu laikmetā! Nav izslēgts, ka šo pareģojumu sastādīšanā piedalījušās 'elektronu skaitļošanas mašīnas. Ko lai dara — progresa prasības! Jā, un par to arī atklāti runāts pašu astrologu reklāmas sludinājumos. Bet būtība? Būtība tāda pati kā pirms četriem gadu tūkstošiem.
«Valdniekam, manam pavēlniekam, es sūtu paskaidrojumu. Marsa tuvošanās Plejādēm nozīmē, ka Amurrā karš. Viens nonāvē otru. Šonakt ap Mēnesi bija gredzens. Jupiters un Skorpions bija tā iekšienē. Kad Jupiters atrodas Mēness gredzena iekšienē, valdnieks Akkada tiks aplenkts. Kad Mēness gredzena iekšienē ir Skorpions, lauvas slepkavos un valsts tirdzniecība tiks ierobežota^…»
Grūti lasīt? Kā gan ne, tas ir četrus gadu tūkstošus sens asīriešu paredzējuma pieraksts, kas adaptēts modernajā valodā. Haldiešu astrologi un astronomi Jupiteru sauca par Marduku, Venēru — par dievieti Ištaru, Marsu par Nergalu, Saturnu par Ninibu — savas reliģijas galveno dievu vārdos. Haldiešu astroloģijai vēl nebija «zinātnisko pamatu». Zvaigžņu skaitītāji pareģoja paši uz savu galvu, kā katrs prata. Tomēr kaut kādas zināšanas viņiem bija vajadzīgas kaut vai tādēļ, lai atrastu zvaigznājus, planētas un nosauktu iespējamos notikumus.
585. gada 25. maijā pirms mūsu ēras kārtējās kaujas laikā starp mīdiešiem un līdiešiem debesis piepeši satumsa: «Pēkšņi dienu nomainīja nakts.» Notika pilns Saules aptumsums, ko bija paredzējis Milētas filozofs Taless, kas amatu apvienošanas kārtībā bija arī astrologs. «Milētas Taless paredzēja Viņu joniešiem. Un Viņš notika tieši tajā gadā un tajā dienā, kuru bija
norādījis Taless …» Tālāk leģenda vēsta, ka šausmīgais notikums tik ļoti apstulbinājis kaujas dalībniekus, ka tie nometuši zobenus un vairogus un kauja beigusies. Bet astrologa brīdinātie jonieši sēdējuši mājās.
•Milētas filozofs nodarbojās ne tikai ar pareģošanu vien. Kā teikts leģendās, viņam pieder arī daudzi lieliski darbi, kas atnesuši tam «astronomu valdnieka» slavu. Ne velti uzraksts uz viņa kapenēm skan: «Cik mazas ir * šīs Talesa kapenes, tik liela ir šī astronomu valdnieka slava starp zvaigznēm.»
Senie grieķi ir izsacījuši ne mazumu lielisku astronomisku ideju. Tiesa, tajā pašā laikā ikviena no šīm idejām radīja sava veida jucekli novērojamajā pasaules ainā. Prāta spriedumu laikmets uzplaukumu sasniedza Aristoteļa laikā. Aptuveni 360. gadā pirms mūsu ēras iznāca viņa traktāts «Par debesīm», kurš līdz ar faktiem satur tik daudz pretrunu un tiešu izdomājumu, kas maskēti ar neskaidriem izteikumiem, ka, lasot šo darbu, viegli saprast, kāpēc šī filozofa darbi daudzus gadsimtus ilgi deva vielu nebeidzamiem disputiem.
Lai to pamatotu, autors gatavs savus vārdus apstiprināt ar paša Aristoteļa tekstu:
«… Kustībai jānorisinās pastāvīgi, un tāpēc tai jāturpinās nepārtraukti vai pakāpeniski. Bet nepārtrauktais vairāk atbilst nosaukumam «pastāvīgi» nekā tas, kas norisinās pakāpeniski. Tātad nepārtrauktais ir labāks; bet mēs vienmēr pieņemam, ka dabā norisinās tieši labākais, ja vien tas ir iespējams.
…Tāpēc mums tagad ir jāparāda, ka var pastāvēt bezgalīga, vienota, nepārtraukta kustība un ka šī kustība ir cirkulāra.» (Aristotelis, «Fizika», VIII sēj.)
Mēģiniet tikt skaidrībā.
Stāsta,- ka Aristoteļa skolnieks un audzēknis Maķedonijas Aleksandrs, karagājiena laikā uzzinājis, ka vina skolotājs laidis klajā savus darbus, tam uzrakstījis gafu vēstuli:
«Tu nedarīji labi, izdodams šos «Lasījumus», jo kā ganTmēs, tavi skolnieki, tagad varēsim būt pārāki par citiem cilvēkiem, ja tu visiem nodod to, ko mēs no tevis esam iemācījušies.»
Atbildēdams uz sava audzēkņa vēstuli, vecīgais filozofs rakstīja:
«Mani «Lasījumi» ir izdoti un nav izdoti. Tie būs saprotami vienīgi tiem, kas tos ir klausījušies, un vairāk nevienam citam.»
Līdz ar Aristote|a nāvi beidzas grieķu filozofijas klasiskais periods un zinātņu uzplaukums. Slaveno Atēnu vietā nāk jaundibinātā Aleksandrija, kas pārņem helēņu zinātnes stafeti. Lieliskā bibliotēka, ko bija dibinājuši ēģiptiešu faraoni, izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis piesaista jaunajai pilsētai zinātniekus un tirgotājus no visām Vidusjūras zemēm. Tirgotāji līdz ar precēm un nostāstiem par aizjūras zemēm līdzi atved arī savas prasības zinātnei. Protams, nav slikti pirms ceļojuma ieiet pie astrologa, nodrošināties ar dievu atbalstu, bet vēl labāk iegūt sīku karti un precīzāku kuģa atrašanās vietas noteikšanas metodi. Tādas prasības varēja apmierināt vienīgi astronomija. Un, neraugoties uz Aristoteļa valdošo doktrīnu, ka «debess ķermeņi un viņu riņķveida kustības ir dievišķīgas, pilnīgas un mūžīgas», Aleksan- drijas skola zinātnē par debesīm ierakstīja daudzas, kaut arī atsevišķas, tomēr svarīgas lappuses.
280. gadā pirms mūsu ēras astronomi Aristils un Ti- mohars pirmo reizi ar leņķu mērīšanas instrumentiem noteica nekustīgo zvaigžņu koordinātes un sāka sastādīt zvaigžņu katalogu.
270. gadā pirms mūsu ēras Samas Aristarhs mēģināja noteikt atstatumu līdz Mēnesim un Saulei. Aris- tarhu viņa heliocentrisko uzskatu dēļ mēs saucam par «senās pasaules Koperniku» un cienām viņu par gaišredzību. Taču filozofa laikabiedri to nezināja un, apvainojuši astronomu bezdievībā, nomētāja ar akmeņiem. Aristarhs bēga no dzimtās pilsētas, klejoja un nomira trimdā.