ir tāds, ka angļu astronomi atkal uztvēra mūsu staciju. Bet uztvēra tik Tsu laiku, ka kļuva skaidrs: no ierindas izgājusi orientēšanās sistēma un stacija kūleņo.
Starpplanētu lidojumos astronavigācijas līdzekļi ir gandrīz vai pats galvenais (līdz ar 300 000 citu ne mazāk «galveņu» detaļu, ar kurām piebāzta moderna raķete). Novirzīšanās no kursa par procenta daļu starpplanētu kuģi aizvedīs tālu prom no mērķa. Bet kā jutīsies zvaigžņu kuģa stūrmanis, kas attīstījis gaismas ātrumam tuvu ātrumu? Kas, atkal Einšteins? Nē, kaut arī šoreiz mēs izmantojam speciālās relativitātes secinājumus, taču tie pieder tai teorijas daļai, kuru jau agrāk bija sagatavojis Lorencs. Seit ir runa par Lorenča transformācijām, kas nekustīgās sistēmas koordinātes un laiku (x, y, z un t) saista ar atbilstošajiem lidojošā zvaigžņu kuģa lielumiem (x', y', z' un t'). Ja x asi pavērš kuģa kursa virzienā, tad transformācijas formulas ir šādas:
So transformācija dēļ novērotājam, kas kustas ar gaismas ātrumam tuvu ātrumu, pierastās nekustīgo zvaigžņu koordinātes pārmainās līdz nepazīšanai. Raķetes deguna priekšā zvaigznes it kā saskrien kopa, zvaigžņu kursa virzienā sapulcējas barā, bet aiz raķetes pakaļgala, gluži otrādi, aizvirzās tālu projām cita no citas.
Pēc profesora S. Ritova aprēķiniem, ja ātrums ir 260 000 kilometru sekundē, visa priekšējā zvaigžņotās debess pussfēra sabīdās uz priekšu un piepilda konusu, kura leņķis ir tikai 30 grādu. Un, jo tuvāk raķetes ātrums ir gaismas ātrumam, jo ciešāk zvaigznes sadrūz- mējas kuģa priekšgalā. Tā, sasniedzot ātrumu, kas vienlīdzīgs 0,95 C, zvaigžņotās debess priekšējā pussfēra saspiedīsies konusā, kura telpas leņķis ir tikai 18 grādu.
Bet arī tas vēl maz. Mainīsies zvaigžņu izstarojuma spektrālais sastāvs. Vai atceraties Doplera efektu un mūsu eksperimentu ar laivu, kas peldēja pretim viļņiem? Zvaigznes, kas būs kuģa kursa virzienā, kļūs «zilākas», bet zvaigznes, kas paliks aiz kuģa pakaļgala, tā paša iemesla dēļ sāks «sarkt». Turklāt priekšā esošo spīdekļu spožums pieaugs, bet aizmugurē palikušo — samazināsies.
Uz brīdi iedomājieties sevi stūrmaņa vietā. Patiešām var nosirmot! Bet jau pirms stūrmaņa — konstruktoram var līdzēt tikai pakāršanās.
Ja ari tagad tiepīgais lasītājs nav izdarījis noteiktus secinājumus, kuriem pretī to saudzīgi vedis autors, tad autoram vienīgi jānoplāta rokas. Viņam, autoram, pašam ļoti gribētos lidot. Vēlēšanās viņam ir. Bet kā ar iespējām? … Nē, mūsu pēdējo nodaļu mēs sākām ar daudzsološu virsrakstu «Lidojums uz zvaigznēm …» un pievienojām daudzpunkti. Pienācis laiks noņemt daudzpunkti, uzrakstīt vārdus nav i e s p ē j a m s un aizvērt pēdiņas.
Bet kā ar fantastiku? …
Pirmām kārtām autoram ar pilnu atbildības sajūtu jāpaziņo, ka viņš personiski fantastiku mīl! Ne mazāk viņš mīl arī piedzīvojumu literatūru un pat (kauns atzīties) detektīvstāstus. Par to liecina ne tikai viņa paša stāsti, bet pat šī grāmata, kuru viņš ar visiem spēkiem centās uzrakstīt pēc detektīvromānu kanoniem: «Tūlīt, tūlīt atklāsies galīgā patiesība . .. Tomēr ne! Un atkal hipotēzes, dzīšanās pēc pierādījumiem, kļūdas un virzīšanās uz priekšu.»
Autors jau daudzas reizes ir taisnojies, ka viņš nepavisam negrib apšaubīt pamatprincipus un principiālās iespējas. Viņam vienīgi gribējās pasargāt lasītāju no pārāk pārsteidzīgas «inženierpieejas», risinot dažas «fotonraķešu» problēmas, vai, gluži otrādi, no pārmērīgi dedzīgas izsaukšanās: «Ticu!» Bet kā tomēr rīkoties ar literatūru?
Tūkstošiem gadu taču ir pastāvējušas pasakas par pūķiem, kam no mutes izšaujas liesmas, un par lidojošiem ratiem. Vai jūs domājat, ka tam visam tik ļoti ticēja? Diez vai. Taču tāpēc pasakas nekļuva mazāk interesantas. Iegaumējiet: pasaka ir meli, taču tajā ir mājiens, kas gudriem drošuļiem noder par pamācību.
Autors tad arī aicina, lasot fantastiskos romānus, sameklēt tajos mājienu, nevis nākotnes problēmu tehnisko risinājumu.
Noslēgums
Grāmata tuvojas beigām. Tomēr diez vai_vajag uzskatīt, ka izsmelts mūsu sarunas temats. Ārpus grāmatas vākiem taču palicis milzum daudz interesantu ziņu, faktu, hipotēžu un pieņēmumu. Cik maz, piemēram, izdevās pastāstīt par radioastronomiju, bez kuras mēs neko neuzzinātu nedz par starpzvaigžņu matēriju, nedz par jaunām parādībām Visumā. Neizdevās pastāstīt par radioastronomiem — par jauniem, dedzīgiem jaunās zinātnes piekritējiem, kas droši paziņo: «Mēs iegūsim informāciju par Visuma vistālākajiem nostūriem un atrisināsim sasāpējušo jautājumu par Visuma izplešanās raksturu. Uzzināsim, vai Visums ir galīgs vai arī bezgalīgs!» Radioastronomijas metožu un sasniegumu pārskaitījums vien aizņemtu biezu grāmatu, kuru varētu lasīt kā piedzīvojumu romānu. Bet aiz radioastronomijas taču nāk raķešu astronomija. Sī zinātnes nozare vēl nav pārsniegusi pat zīdaiņa vecumu. Un kas no tā? Kosmisko raķešu sagādātās ziņas ir fantastiskas.
Cik ļoti labprāt autors attēlotu, kā pasaulvecā novērotāju zinātne par zvaigznēm pārveidojusies eksperimentālā zinātnē. Pastāstītu, kā astronomi no «pirmavotiem» uzzinājuši par Saules rentgenstariem un ultravioleto izstarojumu, par sajūsmu, kas pārņēmusi pasauli, kad kosmosā uzlidojušās padomju raķetes atrisināja aktuālo starpplanētu gāzes problēmu, gāzes, kura sevi nekādi neparādīja nedz optiskajā, nedz arī radio- diapazonā. Vai par magnetometru, kuru mūsu raķete nogādāja uz Zemes dabiskā pavadoņa un kurš salauza daudz siržu un noraidīja daudz hipotēžu, pierādīdams, ka Mēness apkaimē gandrīz nemaz nav magnētiskā lauka.
Bet vēl gaidāma pirmā būve ārpus Zemes. Iegaumējiet, ka zinātnieka sapnis — «Pēc nāves visi labie astronomi nokļūs uz Mēness» — piepildīsies. Tiesa, piepildīsies ar nelielu korekciju. Lai nokļūtu uz Mēness, labam astronomam nemaz nevajadzēs nomirt. Starp citu, diez vai šī detaļa sarūgtinās «mēnessērdzības» kandidātus.
Astronomiju gaida žilbinoša nākotne! Tās panākumi ir visas zinātnes zelta fonds. Var droši sacīt, ka zvaigžņu zinātne gulda Zemes prakses pamatus. Ir fakti. Vairs necerēdami atrast kvarkus uz Zemes, fiziķi devušies tos meklēt Visumā.
Visuma dzīlēs astronomi pirmie saduras ar parādībām, kuras neiekļaujas ierasto uzskatu rāmjos. Rodas jaunas hipotēzes. Vispirms darba hipotēzes, kuras pēc tam izstrādā, lai tās ar laiku pārietu augstākā — teoriju rangā. Un, kad no teorijas izkristalizējas precīzie likumi, sākas jaunu hipotēžu meklēšanas laiks.
Astronomi dzīvo nepārtrauktu meklējumu stāvoklī. Visums ir bezgalīgs un tāpēc vienmēr jauns un neatkārtojams.
Starp mūsu grāmatas lasītājiem droši vien ir potenciāli astronomi, kuri, iespējams, paši to vēl nemaz nenojauš. Par seno zinātni mēs gribējām pastāstīt tā, lai šo lasītāju potenciālajām iespējām liktu pāriet dinamiskā stāvoldī. Ikvienam cilvēkam ir talants, svarīgi atrast pieeju un atraisīt šo talantu. Un, ja tas mums kaut nedaudz izdevies, ja esam palīdzējuši kādam atrast pašam sevi, pamodinājuši viņā interesi par mūsu stāstījuma priekšmetu, iedeguši sajūsmu par tematu, kas ir virzījis un virza progresu, tad visi, kas strādājuši pie šīs grāmatas, uzskatīs, ka viņu darbs ir gandarīts. Jo taisnība ir tam, kas sacījis: «Sajūsmu izraisa nevis zvaigžņu pasaules milzīgums, bet cilvēks, kas to izmērījis.»