Radīdama savu filozofiju, kristietība pakāpeniski pārņēma daudzus pagātnes uzskatus, bet līdz ar tiem arī nākamo sprādzienu perēkļus. Pienāca arī brīdis, kad bija jākrīt Ptolemaja autoritātei, ko kristīgā baznīca bija pasludinājusi par neapšaubāmu. Tas notika laikā, kad svētā baznīca vēl pat neiedomājās par to, ka vajadzētu atteikties no savām tiesībām. Cēlonis slēpjas tai pašā dialektikā.
2. Varmas kanoniķis Toruņas Nikolajs
1515. gadā 37 gadus vecais Fromborkas kapitula kanoniķis Toruņas Nikolajs Koperniks, liels astronomijas cienītājs un zinātājs, izsūtīja draugiem nelielu sacerējumu, kas bija nosaukts par «Komentāru» vai «īsu paskaidrojumu». Traktātā patiešām ļoti īsi, kaut arī samērā radikāli bija izklāstīti godājamā baznīcas kalpa uzskati par pasaules uzbūvi. Viņš rakstīja:
«1. Nepastāv vienots centrs visām debesu orbītām un sfērām.
2. Zemes centrs nav pasaules centrs, bet tikai smaguma un Mēness orbītas centrs.
3. Visas orbītas apliec Sauli, tāpēc tā atrodas visu orbītu vidū, tātad pasaules centrs ir Saules tuvumā.
4. Zemes un Saules atstatuma attiecība pret debess velves augstumu ir mazāka nekā Zemes rādiusa attiecība pret tās attālumu no Saules, jo, salīdzinot to ar debess velves augstumu, tā nemaz nav sajūtama.
5. Tas, kas mums šķiet kā kustība pie debess velves, rodas nevis tāpēc, ka kustas pati debess velve, bet gan tāpēc, ka kustas Zeme; tātad Zeme kopā ar saviem tuvākajiem elementiem riņķo diennakts kustībā starp poliem, kuri telpā saglabā nemainīgu virzienu, turpretim debess velve un debess aiz tās ir nekustīgi.
6. To, kas mums šķiet kustība attiecībā pret Sauli, nosaka nevis pašas Saules, bet gan Zemes un tās sfēras kustība, ar kuru mēs riņķojam ap Sauli tieši tāpat kā jebkura cita planēta; tādējādi Zeme veic vairākas kustības.
7. Tas, kas izpaužas kā tieša planētu kustība atpakaļ- virzienā, norisinās nevis tāpēc, ka kustas pašas planē
tas, bet gan tāpēc, ka kustas Zeme; tātad vienīgi Zemes kustība ļauj novērtēt daudzas dažādas parādības.»
Kas bija tas cilvēks, kurš inkvizīcijas sārtu dūmainajos gados iedrošinājās izklāstīt jaunas pasaules sistēmas pamatus, kuri nebija līdzīgi par svētiem pataisītajiem Ptolemaja kanoniem? Diemžēl vēsture nav pieskaitāma pie precīzajām zinātnēm. Holandiešu astronoms Antonijs Pannekuks raksta, ka Nikolajs Koperniks ir cēlies no vācu kolonistiem, kas XIV gadsimtā apmetušies Vislas krastos un nodibinājuši Tornas pilsētu. Tomēr viņa grāmatas poļu recenzenti apgalvo, ka tā ir aplamība. Nebija nekādu kolonistu, nebija pilsētas, ko būtu dibinājuši vācieši. Torņa ir sensenā poļu pilsēta Toruņa, bet Koperniks ir poļu zinātnieks, un par to ir pat smieklīgi strīdēties. Diez vai ir vērts iedziļināties šajās pretrunās. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pastāv arī šāds pieraksts:
«Viņa vectēvs dzīvoja Čehijā un bija pārticis cilvēks, taču viņu bija iekārdinājis labums, ko tolaik deva dzīve poļu pilsētās, viņš pameta dzimteni un pārcēlās uz Krakovu, kur ierakstījās pilsoņos.»
Ko darīt, ja, pamatodamies uz šīm rindām, arī čehi sāks rakstīt Kopernika vārdu starp diviem Jāniem (Husu un Zelijevski) un Pēteri Helčicki? Mierināsim sevi ar to, ka galu galā mums visiem ir bijusi viena vecvecmāmiņa Ieva, un interesēsimies par mazāk strīdīgiem faktiem.
Tātad 1473. gada 19. februārī Tornas pilsētā (To- ruņā) vairāku tautu apstrīdēto Koperniku ģimenē piedzimst dēls, ko nosauc par Nikolaju. Pēc nepilnīgām ziņām, viņa tēvs ir maiznieks, kas guvis labus panākumus. Māte piederējusi senai poļu ģimenei un bijusi Er- melandes bīskapa — veselas kņazistes garīgā priekšnieka māsa. Nav zināms, kā Koperniks audzis un attīstījies. Diez vai viņa bērnība daudz atšķīrusies no citu zēnu bērnības. Bet viņa uzcītību un saprātu, par kuru raksta vēsturnieki, droši var pieskaitīt pie tām rakstura īpašībām, kuras vienmēr piedēvē slaveniem cilvēkiem. Desmit gadu vecumā Nikolajs zaudē tēvu, un viņu nodod audzināt bīskapa pilī. Pēc septiņiem gadiem, kad viņš pabeidzis pamata izglītību, to ar Toruņas Nikolaja
vārdu pieraksta Krakovas universitātē par studentu. Pabeidzis universitāti, jaunais medicīnas doktors aizbrauc uz Itāliju, kur klausās izcilu profesoru lekcijas. Un 1499. gadā iegūst divus lauru vainagus: filozofijā un medicīnā. Jau Krakovā Koperniks ļoti ieinteresējas par matemātiku un jo sevišķi par astronomiju. Skolas gados viņš abās disciplīnās gūst tik lielus panākumus, ka tajā pašā 1499. gadā divdesmit sešu gadu vecumā ieņem matemātikas katedru Romas universitātē. Milzum daudz laika jaunais profesors veltī, lai izstudētu sengrieķu uzskatus par pasaules uzbūvi. Un dienu no dienas viņā aug neapmierinātība par vispārpieņemto ārkārtīgi sarežģīto un neprecīzo sistēmu, kas izklāstīta «Almagestā».
Tomēr situācija Romā maz veicina dziļas studijas. Pāvests Aleksandrs VI tikko kā sadedzinājis sārtā Sa- vonarolas mirstīgās atliekas un tagad ļoti aktīvi apspiež brīvdomību. Nospriedis, ka dzimtenē ir vieglāk iegūt līdzekļus mierīgai eksistencei, Koperniks atgriežas Varšavā. Viņš ar panākumiem var nodoties medicīnai: viduslaikos ārstiem bija apmēram tādi paši panākumi kā mūsu laikos. Viņš var iegūt arī Krakovas universitātes matemātikas katedru, tomēr Koperniks atsakās kā no viena, tā arī no otra darba. Viņš dod priekšroku mieram un vientulībai. Tēvocis bīskaps, gribēdams paturēt savā tuvumā ne tikai ārstu, bet arī radinieku, sagādā viņam kanoniķa vietu mazajā Frauenburgas pilsē-
linā, kura ietilpst bīskapa valdījumos. Tajos laikos par kanoniķa vietu sapņo ikviens cilvēks, kas grib sevi veltīt zinātnei. Sī ir kātoju mācītāja kārta, kas parasti kalpo lielās katedrālēs, dod augstu stāvokli sabiedrībā, pieklājīgus eksistences līdzekļus un… daudz brīva laika.
Kas attiecas uz Frauenburgu, tad tagad to sauc par Fromborku; tie, kuri tur ir bijuši, stāsta, ka saglabājušās senās cietokšņa sienas, kas kādreiz apjozušas Frauenburgas katedrāli, tornis, kurā Nikolajs Koperniks no- dizīvojis 30 gadus. Tur bija gan viņa dzīvojamās telpas, gan observatorija. Tūristi, kas apmeklē vēsturisko vietu, svētlaimē nopūšas, sirds dziļumos pateikdamies debesīm par to, ka viņi piedzimuši četrus gadsimtus vēlāk. Tas ir bijis velnišķīgi neomulīgs laiks!
Tātad trīsdesmit gadu vecumā Nikolajs Koperniks kļuva par Ermelandes (Varmas) kapitula sešpadsmito kanoniķi. Taču liktenis cietsirdīgi pasmējās par jauno zinātnieku, kas alka miera un vientulības. Viņam nācās karot un nodarboties ar politiku, būvēt nocietinājumus un domāt par reformām.
Uzmanīgs Kopernika dzīves pētnieks piecus gadsimtus vecajās Frauenburgas hronikās atradīs daudz interesantu vietu. Viņš atradīs stāstus par prasmīgo ārstu Toruņas Nikolaju, trūcīgo ļaužu nenogurdināmo dziedinātāju, par spožo kapitula administratoru — tēvu Nikolaju, kas uzvarējis tiesas prāvā pret teitoņu laupītāju ordeni. Beidzot mūsu iedomātais pētnieks atradīs
