daudzus materiālus,-kas stāsta par Koperniku kā par gudru politiķi, Grudzas seima izdarītās naudas reformas autoru, par Koperniku — Frauenburgas aizsardzības organizētāju pret kārtējām teitoņu ordeņa brāļu viltībām. Dižais heliocēntriskās sistēmas radītājs visu mūžu nemitīgi cīnījās ar ordeņa pusmūkiem — puslaupītājiem. Bruņinieki, ko bija nokaitinājusi kanoniķa nepiekāpība, izplatīja par viņu visdažādākās tenkas, noalgoja klaiņojošus komediantus un lika viņiem savos farsos izsmiet Koperniku. Un, jo vairāk komediants māžojās savā astronoma sapņotāja lomā, jo stiprāk smējās un skaļāk aplaudēja pūlis. Kanoniķa draugi ieteica rīkoties pret paskvilantiem ļoti asi, bet Koperniks atbildēja: «Es nekad neesmu meklējis pūļa aplausus, es pētu to, ko pūlis nekad necienīs un neatzīs, un es nekad neesmu nodarbojies ar lietām, ko tas atzīst.»
Viņš nodevās ne tikai novērojumiem un ar tiem saistītajām pārdomām, bet prata arī iegūt cildinošas laikabiedru atsauksmes kā bizantieša Teofilakta Simokata pamācošo darbu krājuma tulkotājs latīņu valodā.
Koperniks bija apbrīnojami daudzpusīgs cilvēks, augsti izglītots, izpalīdzīgs un… ļoti uzmanīgs. Viņa «Komentārs», kuru, kā viņš pats ne vienu reizi vien apgalvojis, apdveš antīko autoru viedokļi, neatnesa viņam īpašu slavu, bet arī nesagādāja nopēlumus un apvainojumu?. Koperniks izsūtīja ļoti nelielu eksemplāru skaitu pazīstamiem astronomiem, ļoti rūpīgi izraudzīdamies tādus, par kuriem bija drošs, ka viņi šo darbu neizlietos, lai kaitētu autoram. Būdams cieši pārliecināts par heliocentrisma pareizību, viņš visu turpmāko laiku veltīja, lai, pamatojoties uz novērojumiem, aprēķinātu un sastādītu tabulas. Sasniegt lielāku precizitāti nekā Ptolemajs — lūk, kur bija meklējama jaunās sistēmas uzvara.
1542. gadā, vai nu juzdams neizbēgamās nāves tuvumu (godājamam kanoniķim bija jau 69 gadi), vai arī pakļaudamies uzslavām, ko šķieda visi, kas pazina viņa darbus (vecumdienās kļūst mazāk kritiski ne tikai attieksmē pret apkārtējiem ļaudīm), Koperniks uzdod savam gandrīz vai vienīgajam skolniekam, kas bija iesaukts par Retiku, izdot jau sen sagatavoto manuskriptu. Satrauktā sirmgalvja roka titullapā ieraksta virsrakstu «Sešas grāmatas par apriņķošanu». 1543. gada maijā grāmatas pirmie eksemplāri ar vara gravīrām jau iespiesti (var tikai pabrīnīties par viduslaiku izdevēju operativitāti).
Rokraksts tika izdots Nirnbergā, viduslaiku Eiropas grāmatu drukāšanas centrā, un drīz to nogādāja nomaļajā" Frauenburgā. «Drīz», bet diemžēl par vēlu. Er- melandes bīskapijas kanoniķis Tornas Nikolajs Koperniks gulēja nāves gultā …
Starp citu, vai tas ir tik slikti? Savas dzīves laikā visu slavēts, viņš nomira, nepaspējis piedzīvot nedz vienaldzību, ar kādu sākumā uzņēma viņa darbu, nedz vajāšanas, kas sākās pēc pusgadsimta.
Kopernika teorija nokautēja Ptolemaja ģeocentrisko sistēmu. Tā nevis notrieca no kājām šo sistēmu, bet gan iznīdēja no zemes virsas, atstādama to vienīgi kā vēstures piederumu. Kaut gan, iespējams, tas notika pret paša autora gribu. Koperniks, nezaudēdams cieņu pret «diženajiem», prata uzsūkt jaunās metodes garu, kad teorijas burts jau bija novecojis. Vai daudzi no tiem, kas sevi dēvē par domātājiem un filozofiem, var lepoties ar tādām spējām?
Tomēr pilnīgi dabiski, ka mūsu lasītājiem, kas prot iedziļināties, jau sen mēles galā ir jautājums. Kā varēja gadīties, ka svētā baznīca, trīsdesmit gadus ilgi zinādama sava kanoniķa ķecerīgos uzskatus, nepamanīja, cik tie ir bīstami? Kā ievērojami baznīcas kalpotāji — kardināli un bīskapi varēja Koperniku pamudināt publicēt savu darbu? Beidzot, kā pats pāvests Pāvils III, kuram Koperniks goddevīgi veltīja savu darbu, varēja to labvēlīgi pieņemt? Protams, tam ir daudzi un dažādi cēloņi, un mēs varēsim nosaukt tikai dažus.
Pirmām kārtām Kopernikam laimējās. Viņš dzīvoja un nomira, pirms bija beigusies Renesanse. Sis apbrīnojamais laikmets divarpus gadsimtos cilvēcei deva vairāk nekā desmit iepriekšējie gadsimti. (Ikvienā, pat visdrūmākajā laikā ir gaiši logi, pa kuriem progresa stari apgaismo cilvēces vēsturi.)
No XIV līdz XV gadsimtam Eiropā valdošajam pasaules uzskatam pamatos bija askētisks, drūmi reliģisks raksturs; tas pasauli uzskatīja par raudu un bēdu ieleju, bet Renesanses laikmetā šie uzskati bija sveši jaunajai
uzplaukstošās buržuāzijas šķirai, kas bija demokrātiskāka par aristokrātiju. Parādījās tendence likvidēt garīgo apspiestību un baznīcas kontroli pār cilvēku. Zinātnieki un filozofi sāka kritizēt autoritātes, graut dogmas, kuras bija nodibinājusi viduslaiku sholastika. Tagad pat negribas ticēt, ka tikai tajā laikā parādījušies pirmie sacerējumi, kurus caurstrāvo humānisms, dzejoļi, kas apdzied cilvēka garīgo spēku skaistumu un bagātību. Nostiprinās doma, ka dzīves mērķis ir laime, kuru var sasniegt, nevis truli ievērojot satrunējušus noteikumus, ko nosaka viduslaiku morāle, nevis aristokrātiska izcelšanās, bet nodošanos zinātnei apvienojot ar pilsonisku darbību, ar personiskiem nopelniem, drosmi un dzīvu domu. Šis vispārējās humanizēšanas process skāra arī daudzus katoļu baznīcas darbiniekus. Reliģijā brieda šķelšanās.
Citu cēloni, kāpēc sākumā baznīca izturējās liberāli pret Kopernika uzskatiem, var atrast pašā Kopernika sacerējuma raksturā. Koperniks bija sava laikmeta dēls. Tas izpaudās ne tikai traktāta veltīšanā pāvestam. Tekstā viņš ne vienu reizi vien uzsver, ka viņa darbs ir tikai Ptolemaja «Dižās konstrukcijas» precizējums, vienkārša matemātiska pamācība, kā atrisināt astronomijas praktiskos uzdevumus un sastādīt tabulas. «Tie, kas nezina matemātiku, lai nenāk iekšā,» viņš raksta. Jaunās sistēmas autors ļoti labi saprata, kādas grūtības sagaida viņa mācību, kad ar to iepazīsies plašākas ap-
rindas. Un tāpēc viņš daždažādi centās mīkstināt triecienu, apelēdams pie labi pazīstamām senajām autoritātēm.
Patiešām vajadzēja daudz laika un asiņu, lai helio- centriskā sistēma ar kustīgo Zemi iegūtu vispārēju atzinību. Galvenie iebildumi iedalāmi divās kategorijās: teoloģiskajos un fizikālajos iebildumos. Pirmajiem bija pamatā jauno uzskatu pretrunīgums bībeles burtam, un tie nav sevišķas uzmanības vērti. Fizikālie iebildumi balstījās uz Aristoteļa autoritāti un nespēju ikdienas pieredzi sasaistīt ar Zemes kustību. Sākumā pat jaunās mācības piekritēji Zemes kustībā nesaskatīja neko vairāk par asprātīgu pieņēmumu, kas nemaz neatbilst patiesībai. «Atcerieties,» viņi sacīja, «Ptolemaja darbā spīdekļu diennakts kustību var izskaidrot kā visas pasaules griešanos attiecībā pret nekustīgo Zemi, gan arī kā Zemes griešanos nekustīgās zvaigžņu sfēras centrā. Abi viedokļi ģeometriski ir ekvivalenti. Vai tad to pašu nesaka arī Koperniks? Viņš gluži vienkārši pastāvošo pasauli aplūko no citām … ģeometriski ekvivalentām… pozīcijām.» So maldīšanos stipri veicināja arī tas, ka Kopernika darba pirmajam izdevumam bija pievienots anonīms priekšvārds: «Lasītājam par hipotēzēm šajā sacerējumā.» Priekšvārdā bija sacīts, ka teorija, kas iztirzāta darbā, gluži vienkārši palīdz veikt precīzākus aprēķinus un to nevar pieņemt par patiesu. Tikai pēc vairāk nekā 60 gadiem cits astronoms, Johans Keplers, konstatēja, ka priekšvārds ir tikai lāča pakalpojums, ko autoram izdarījis luterāņu mācītājs Osiandrs, kurš pēc Retika lūguma uzraudzīja traktāta drukāšanu.
Neraugoties uz visām kļūdām un uz to, ka Kopernika aprēķinātajām tabulām bija maz priekšrocību, salīdzinot ar tabulām, kas aprēķinātas ar veco Ptolemaja metodi, viņa sacerējuma izdošana kļuva par izcilu notikumu zinātnes vēsturē. F. Engelss raksta: «Koperniks… kaut arī nedroši… un, tā sakot, nāves gultā gulēdams, meta izaicinājumu baznīcas māņticībai. Kopš tā laika dabas pētniecība būtībā ir atbrīvojusies no reliģijas.»