«Es gribēju sacīt…» Ivans Fjodorovičs iedrošinājās pārtraukt, redzēdams, ka Grigorijs Grigorjevičs ar nodomu grib
novirzīt sarunu uz citu pusi, «ka nelaiķa Stepana Kuzmiča testamentā tiek pieminēts, tā sacīt, dāvinājuma akts… pēc tā man nākas …»
«Zinu, to krustmāmiņa paguvusi jums iestāstīt. Tie ir meli, nudien, meli! Nekādu dāvinājuma aktu krusttētiņš nav atstājis. Kaut gan, taisnība, testamentā ir minēts kaut kāds akts; bet kur tad tas ir? Neviens tādu nav uzrādījis. Es jums to saku tāpēc, ka no sirds vēlu jums labu. Nudien, tie ir meli!»
Ivans Fjodorovičs apklusa, apdomādams, ka varbūt krust- māmiņai patiesi tas tik tā licies.
«Bet, lūk, nāk šurp māmiņa ar māsām!» Grigorijs Grigorjevičs sacīja, «tātad pusdienas jau gatavas. Iesim!» Viņš ievilka Ivanu Fjodoroviču aiz rokas istabā, kur galdā stāvēja degvīns un uzkožamie.
Tajā pašā laikā ienāca vecenīte, maziņa, īsta kafijas kanna aubītē, ar divām jaunkundzēm — gaišmati un tumšmati. Ivans Fjodorovičs kā labi audzināts kavalieris vispirms noliecās pie vecāsmātes rokas un pēc tam pie abu jaunkundžu rokām.
«Tas, māmiņ, mūsu kaimiņš, Ivans Fjodorovičs Špoņka!» Grigorijs Grigorjevičs sacīja.
Vecīte vērīgi skatījās Ivanā Fjodorovičā vai varbūt tikai izlikās skatāmies. Tomēr tā bija pati labsirdība; tā vien likās, it kā viņa gribētu vaicāt Ivanam Fjodorovičam: cik jūs esat ziemai iesālījuši gurķu?
«Vai degvīnu dzērāt?» vecīte prasīja.
«Jūs, māmiņ, tiešām neesat izgulējusies,» Grigorijs Grigorjevičs sacīja, «kas gan viesim vaicā, vai viņš ir dzēris? Jūs tikai piedāvājiet; bet vai esam dzēruši vai ne, tā mūsu darīšana. Ivan Fjodorovič! lūdzu: nagleņu vai Trofima deg- vīniņu? Kāds jums labāk tīk? Ivan Ivanovič, ko tu stāvi?» Grigorijs Grigorjevičs piebilda, atgriezdamies atpakaļ, un Ivans Fjodorovičs ieraudzīja Ivanu Ivanoviču, kas tuvojās degvīnam, svārkos ar garām stērbelēm un milzīgu, stāvu apkakli, kas aizsedza viņam visu pakausi, tā ka galva likās sēžam apkaklē kā bričkā.
Ivans Ivanovičs pienāca pie degvīna, paberzēja rokas, apskatīja pamatīgi glāzīti, ielēja, pacēla pret gaismu, izgāza uz reizi no glāzītes visu degvīnu mutē, bet nenorīdams paskaloja to labi krietni pa muti, pēc tam tik norija un, uzk( maizi ar sālītu gaileni, griezās pie Ivana Fjodoroviča.
«Vai man nav gods runāt ar Ivanu Fjodoroviču Spoņkai kungu? »
«Tieši tā,» Ivans Fjodorovičs atbildēja.
«Ļoti stipri jums labpaticis pārmainīties no tā laika, kamei jūs pazīstu. Kā ne!» Ivans Ivanovičs turpināja, «es jūs v atceros, lūk, kādu!» Pie tam viņš pacēla plaukstu aršinas aug stumā no grīdas. «Jūsu nelaiķa tētiņš, lai dievs viņam dod debesu valstību! bija rets cilvēks. Arbūzi un melones viņam arvien bija tādi, kādus tagad nekur neatradīsiet. Kaut va tepat,» viņš turpināja, pavezdams viņu sāņus, «dod jum galdā melones, — kas tās par melonēm? Ir skatīties negribas! Ticiet vai ne, cienītais kungs, ka viņiem bija arbūzi,» viņš teica ar noslēpumainu sejas izteiksmi, izplezdams rokas, it kā gribētu apskaut resnu koku, «nudien, lūk, kādi!»
«Iesim pie galda!» Grigorijs Grigorjevičs sacīja, saņemdams Ivanu Fjodoroviču aiz rokas.
Grigorijs Grigorjevičs nosēdās savā parastajā vietā, galda galā, aizsējies sev priekšā milzīgu servjeti un tādā veidā izskatīdamies pēc tiem varoņiem, ko bārddziņi krāso uz savām izkārtnēm. Ivans Fjodorovičs sarkdams nosēdās viņam ierādītajā vietā abām jaunkundzēm pretim; bet Ivans Ivanovičs nekavējās novietoties viņam blakus, pie sevis priecādamies, ka būs kāds, kam pastāstīt savas gudrības.
«Jūs velti paņēmāt pakaļgabalu, Ivan Fjodorovič! Tas ir tītars!» vecīte teica, griezdamās pie Ivana Fjodoroviča, kam lauku sulainis, tērpies pelēkā frakā ar melnu ielāpu, patlaban pienesa bļodu ar cepeti. «Ņemiet muguriņu!»
«Māmiņ! jūs taču neviens nelūdz iejaukties!» Grigorijs Grigorjevičs ieteicās. «Esiet pārliecināta, ka viesis pats zina, ko ņemt. Ivan Fjodorovič, ņemiet spārniņu, to otru, ar na- biņu! Bet ko tad jūs tik maz paņēmāt? Ņemiet gurniņu! Ko tu tā stāvi ar bļodu, muti ieplētis? Lūdz, meties, nelieti, ceļos! Saki tūliņ: «Ivan Fjodorovič, ņemiet ciscinu!»»
«Ivan Fjodorovič, ņemiet cisciņu!» ierēcās, ceļos nometies, sulainis ar bļodu.
«Hm! kas tie par tītariem!» Ivans Ivanovičs pusbalsī nicinoši teica, pievērsies savam kaimiņam. «Vai tādam jābūt tītaram? Ja jūs būtu redzējuši manus tītarus! Apgalvoju jums, ka tauku vienā pašā vairāk nekā desmitos tādos kā šie. Vai ticat, mans kungs, ka pat pretīgi skatīties, kad viņi man staigā pa pagalmu — tik trekni!…»
«Ivan Ivanovič, tu melo!» Grigorijs Grigorjevičs iebilda, ieklausījies viņa runā.
«Es jums teikšu,» Ivans Ivanovičs tāpat turpināja stāstīt savam kaimiņam, izlikdamies, it kā viņš Grigorija Grigorjeviča vārdus nebūtu dzirdējis, «kā pērngad, kad es tos transportēju uz Gadjaču, deva piecdesmit kapeikas par gabalu, un tad ari vēl negribēju ņemt!» .
«Ivan Ivanovič, saku tev, ka tu melo!» Grigorijs Grigorjevičs atkārtoja lielākas skaidrības dēļ pa balsienam un skaļāk.
Bet Ivans Ivanovičs, izlikdamies, ka tas nepavisam neattiecas uz viņu, turpināja tāpat, tikai daudz klusāk:
«Tiešām, mans kungs, negribēju ņemt. Gadjačā nevienam muižniekam…»
«Ivan Ivanovič, tu taču esi muļķis un vairāk nekas,» Grigorijs Grigorjevičs skaļi sacīja. «Jo Ivans Fjodorovičs to visu zina labāk par tevi un tiešām neticēs tev.»
Te nu Ivans Ivanovičs pavisam apvainojās, apklusa un ņēmās notiesāt tītaru, lai gan tas nebija tik trekns kā tie, uz kuriem bija pretīgi skatīties.