— Esmu ar mieru saderēt, ka uz vakariņām viņam prāts nenesas, — izdzirdu Vilka Larsena balsi, kas gar kambīzes stūri atlidoja līdz manim. — Ei, Johanscn, nestāvi apakša! Piesargies! Nupat nāk!
Patiešām, Harisonam bija sametusies slikta dūša, gluži ka sasirgusa m ar jūras slimību; un ilgu laiku viņš turējās pie sava nedrošā balsta, pat nemēģinādams kustēties. Taču Johansens nebeidza viņu neganti urdīt, lai taču pabeidzot savu uzdevumu.
— Tas ir kauns, — es izdzirdu Džonsonu kurnam smagnēji gausā, bet pareizā angļu valodā. Viņš stāvēja pie grotmasta vantīm dažu pēdu attālumā no manis. — Tas puisis jau cenšas, cik spēj. Viņš iemācīsies, ja viņam dos iespēju. Bet tā jau ir … — Viņš uz brītiņu apklusa, lai nebūtu jāizrunā vārds «slepkavība».
— Cst taču! — Luiss viņam čukstus uzsauca. — Savas mātes dēļ turi muti!
Bet Džonsons, skatīdamies gaisā, joprojām rūca.
— Paklausieties, — mednieks Stendišs uzrunāja Vilku Larsenu, — tas ir mans airētājs, un es negribu viņu zaudēt.
— Būs jau labi, Stendiš, — skanēja atbilde, — viņš ir jūsu airētājs, kad ir pie jums laivā, bet viņš ir mans matrozis, kad atrodas uz kuģa, un es ar viņu darīšu, kas tik vien man labpatiksies.
— Bet tādēļ taču nav… — Stendišs nevarēja rimties.
— Pietiek, liecieties mierā, — Vilks Larsens viņu pārtrauca. — Es jau pateicu, kā tās lietas stāv, un tā tas lai paliek. Tas vīrs ir mans, un, ja vien sagribēšu, es viņu izvārīšu zupā un apēdīšu.
Mednieka acis dusmās iezvērojās, bet viņš strauji pagriezās un aizgāja pie mednieku kajītes trapa, kur arī palika, skatīdamies gaisā. Tagad visi atradās uz klaja un ikviena acis bija vērstas uz augšu, kur cilvēka dzīvība mērojās spēkiem ar nāvi. Šie vīri, kuriem darba organizācijā deva varu pār citu cilvēku dzīvību, bija drausmīgi cietsirdīgi. Man, kas biju turējies nomaļus no pasaules kņadas, ne sapņos nebija rādījies, ka darbs tiek darīts šādos apstākļos. Dzīvība man vienmēr bija šķitusi sevišķi svēta, bet šeit to neturēja nekādā vērtē, tā bija tikai cipars veikalnieciskos aprēķinos. Tomēr jāsaka, ka paši matroži bija līdzjūtīgi, kā to rādīja gadījums ar Džonsonu; turpretim priekšnieki (mednieki un kapteinis) bija necilvēcīgi. vienaldzīgi. Pat Stendišs protestēja tikai tāpēc, ka nevēlējās zaudēt airētāju. Ja Harisons būtu bijis kāda cita mednieka airētājs, Stendišs, tapat kā citi, justos tikai uzjautrināts.
Taču atgriezīsimies pie ITarisona. Johansens veselas desmit minūtes apvainoja un nozākāja nabaga nelaimīgo, lai no jauna piedabūtu viņu kustēties. Mazliet vēlāk Harisons sasniedza gafeles piķi, uz kura, jāteniski uzmeties, spēja labāk noturēties. Matrozis atbrīvoja šoti un būtu varējis doties atpakaļ — tagad ar nelielu kritumu pa fal- lēm uz mastu. Bet viņam bija sašļukusi dūša. Lai cik nedrošā vietā puisis atradās patlaban, viņš to nevēlējās atstat, lai pārietu uz vēl nedrošākajām fallēm.
Harisons nopētīja gaisa taku, kuru viņam vajadzēja mērot, un tad paskatījās uz klāju. Viņa acis bija plaši ieplestas, un viņš trīcēja kā apses lapa. Nekad nebiju redzējis cilvēka sejā tik skaidri ierakstītas bailes. Velti Johansens viņam sauca, lai kāpj lejā. Kuru katru mirkli viņu varēja notraukt no gafeles, taču bailes bija laupījušas viņam saprašanu. Vilks Larsens, staigādams ar Duinu uz priekšu un atpakaļ un sarunādamies, nelikās vairs par matrozi ne zinis, tomēr reiz viņš asi uzkliedza stūres vīram:
— Tu, puis, esi novirzījies no kursa. Uzmanies, ja negribi piedzīvot nepatikšanas!
— Klausos, ser, — vainīgais atsaucās, pagriezdams ratu par pāris spieķiem atpakaļ.
Viņš bija izdarījis pārkāpumu, novirzot «Garu» par dažiem rumbiem no kursa, lai vējš, kaut arī mazs, piepildītu fokburu un noturētu to piepūstu. Riskējot izpelnīties Vilka Larsena dusmas, viņš bija centies palīdzēt nelaimīgajam Harisonam.
Laiks pagāja mokošās gaidās, man šie mirkļi bija drausmīgi. Turpretim Tomass Magridžs šo notikumu uzskatīja par uzjautrinošu, brīdi pa brīdim viņš izšāva galvu pa kambīzes durvīm, lai izteiktu jocīgas piezīmes. Kā es viņu ienīdu! Mans ienaids pret viņu šajā baismīgajā laikā auga un auga, pieņemdams ciklopiskus apmērus. Pirmo reizi mūžā es izjutu tieksmi nogalināt — «alkas izliet asinis», kā daži no mūsu rakstniekiem mēdz tēlaini izteikties. Dzīvību vispār es joprojām uzskatīju par neaizskaramu, vienīgi Tomasa Magridža dzīvība manās acīs bija zaudējusi katru svētumu. Es izbijos, atskārzdams, ka esmu nokļuvis aklu dusmu varā, un man iešāvās prātā doma: vai tikai arī mani nav samaitājusi apkārtējās vides nežēlība — es taču vienmēr biju uzskatījis, ka nāves sods nav taisnīgs un nav pieļaujams pat par visdrausmīgākajiem noziegumiem.
Pagāja vesela pusstunda, un tad es pamanīju, ka Džon- sonam ar Luisu radusies kaut kāda nesaprašanās. Tā beidzās ar to, ka Džonsons atgrūda Luisa roku, kas mēģināja viņu aizturēt, un devās uz priekšu. Viņš šķērsoja klāju, metās fokmasta vantīs un sāka rāpties uz augšu. Bet Vilka Larsena vērīgais skatiens tūlīt ieraudzīja viņu.
— Ei, tu tur, ko tu esi nodomājis darīt? — viņš sauca.
Džonsons pārtrauca kāpšanu. Viņš skatījās kapteinim
acīs un lēnām atbildēja:
— Es nodabūšu lejā to puisi.
— Tu tūliņ kāpsi zemē, turklāt ātrāk nekā citas reizes! Dzirdēji? Zemē!
Džonsons vilcinājās, taču ilgu gadu paradums paklausīt kuģu kapteiņiem ņēma virsroku, un viņš sabozies nolēca uz klāja un devās projām.
Pussešos gāju lejā, lai uzklātu mesā galdu, bet es gandrīz neapzinājos, ko daru, jo acu priekšā un prātā man stāvēja nobālušā un trīcošā cilvēka tēls, kas jocīgi kā kukainis turējās pie svaidīgās gafeles. Pulksten sešos, kad liku galdā vakariņas, iznācis uz klāja, lai dotos uz kambīzi pēc ēdiena, es redzēju Harisonu vēl arvien tajā pašā stāvoklī. Sarunas pie galda skāra citus jautājumus. Neviens neizrādīja nekādu interesi par ļaunprātīgi apdraudēto dzīvību. Bet mazliet vēlāk, lieku reizi iedams uz kambīzi, jutos iepriecināts, jo redzēju Harisonu gaudeni aizsteberējam no masta uz rufes lūku. Viņš beidzot bija saņēmies un nokāpis zemē.
Pirms pielieku šim atgadījumam punktu, īsumā pastāstīšu par sarunu, kāda man mesā iznāca ar Vilku Larsenu, kamēr es mazgāju traukus.
— Jūs pēcpusdienā izskatījāties tā, it kā jums būtu nelaba dūša, — viņš iesāka. — Kas jums bija lēcies?
Varēja redzēt, ka viņš zina, kāpēc es jutos varbūt tikpat nelāgi kā Harisons, un mēģināja mani ievilkt valodā, tāpēc atbildēju:
— Vainīga bija necilvēcīgā apiešanās ar to zēnu.
Viņš aprauti iesmējās.
— Droši vien kaut kas līdzīgs jūras slimībai. Daži pret to ir uzņēmīgi, bet citi ne.
— Tā nu gluži nav vis, — es iebildu.
— Tikai tā, — viņš turpināja. — Zeme ir tikpat pilna nežēlības, cik jūra kustības. Un dažus cilvēkus dara slimus viena, citus otra. Tas ir vienīgais izskaidrojums.
— Bet vai jums, kas ņirgājaties par cilvēka dzīvību, vai jūsu acīs tai nav itin nekādas vērtības? — es noprasīju.