— Vērtības? Kādas vērtības? — Viņš paskatījās uz mani, un, lai gan viņa acis bija mierīgas un nekustīgas, tajās pavīdēja cinisks smīns. — Kāda vērtība? Kā to var noteikt? Un kas to var noteikt?
— Es, — skanēja atbilde.
— Tad kāda tai ir vērtība jūsu acīs? Es domāju — cita cilvēka dzīvībai. Nu, cik tā ir vērta?
Dzīvības vērtība? Kā lai es to pasaku? Es, kurš vienmēr biju pratis izteikt savas domas, nekādi neatradu īstos vārdus, runājot ar Vilku Larsenu. Vēlāk es nācu pie pārliecības, ka daļēji pie tā vainojama šī vīra personība, bet lielākoties viņa pilnīgi citādie uzskati. Atšķirībā no citiem materiālistiem, kurus biju sastapis un ar kuriem man bija kaut kāds kopīgs izejas punkts, ar viņu man nebija nekā kopēja. Iespējams arī, ka viņa prāta pirmatnējā vienkāršība bija tā, kas iedzina mani strupceļā. Atmetot visu lieko, viņš ķērās pie pašas jautājuma būtības un izsacīja to tādā veidā, kas nepieļauj vairs nekādus iebildumus, un man radās sajūta, it kā es ķepurotos dziļi ūdenī bez pamata zem kājām. Dzīvības vērtība? Kā gan lai es varētu bez apdoma atbildēt uz šādu jautājumu? Dzīvības svētumu es uzskatīju par nenoliedzamu. Ka tai piemīt īstena vērtība, bija vispārzināma patiesība, ko es nekad netiku apšaubījis. Bet, kad viņš šo patiesību apstrīdēja, es zaudēju valodu.
— Mēs runājām par to jau vakar, — viņš teica. — Es uzskatu, ka dzīvība ir ferments, kaut kas rūgstošs, kas aprij dzīvību, lai pats spētu dzīvot, un dzīvošana ir vienīgi veiksmīga cūcība. Nu, un no visa, kam cenu nosaka piedāvājums un pieprasījums, dzīvība pasaulē ir pati lētākā. Pastāv tikai noteikts ūdens, zemes un gaisa daudzums, bet dzīvība, kas prasās, lai to dzemdē, ir neierobežotā vairumā. Daba ir izšķērdīga. Ņemsim, piemēram, zivis un to ikru miljonus. Pie viena ņemsim kaut vai mūs pašus. Ja tik vien mēs jaudātu atrast laiku un izdevību izmantot līdz pēdējam visu nedzimušo dzīvību, kas ir mūsos, katrs no mums varētu kļūt par tautu ciltstēvu un piepildīt ar iedzīvotājiem veselus kontinentus. Dzīvība? Tpū! Tai nav nekādas vērtības. No visa lētā tā ir pati lētākā. Visur tās piedāvājums ir lielāks par pieprasījumu. Daba to izbārsta ar devīgu roku. Kur vietas pietiek tikai vienai dzīvībai, daba izkaisa tūkstoti, un dzīvība aprij dzīvību, līdz paliek tikai visstiprākā un viscūcīgākā.
— Jūs esat lasījis Darvinu, — es sacīju. — Bet jūs esat viņu pārpratis, ja secināt, ka eksistences cīņa dod jums tiesības iznīcināt dzīvību ļaunprātīgi.
Viņš paraustīja plecus.
— Jūs, protams, teikto attiecināt tikai uz cilvēka dzīvību, jo lopus, putnus un zivis jūs taču iznīcināt tikpat daudz kā es vai jebkurš cits cilvēks. Bet cilvēka dzīvība nav nekādā ziņā citāda, lai gan jums šķiet, ka ir, un jūs domājat esam izpratis, kāpēc tā ir citāda. Kādēļ gan lai es skopotos ar dzīvību, kas ir lēta un bez vērtības? Matrožu ir vairāk nekā jūrā priekš viņiem kuģu, strādnieku vairāk nekā fabriku vai mašīnu priekš viņiem. Un jūs, kas dzīvojat uz sauszemes, jūs taču zināt, ka jūsu nabadzīgie brāļi mitinās lielpilsētu graustos, jūs ļaujat viņiem iet bojā no bada un sērgām, un tomēr viņu vēl paliek pāri vairāk, nekā jūs sajēdzat, ko ar viņiem iesākt, tādu trūcīgo, kuri mērnē tāpēc, ka viņiem nav maizes garoziņas vai gabaliņa gaļas (kas ir iznīcināta dzīvība). Vai esat kādreiz redzējis Londonas dokerus plūcamies kā plēsīgus zvērus par iespēju strādāt?
Viņš devās uz trapu, bet pagrieza galvu, lai pateiktu galavārdu.
— Vai jūs zināt, ka dzīvības vienīgā vērtība ir tā, ko viņa pati sev nosaka? Un tā, protams, ir pārspīlēta, jo katrs pats pret sevi taču ir noskaņots labvēlīgi. Ņemsim, piemēram, to vīru, kurš bija tur augšā. Viņš turējās tā, it kā būtu nezin kāds dārgums, manta, kas ir pārāka par dimantiem vai rubīniem. Jums? Nē. Man? Nepavisam. Viņam pašam? Jā. Bet es nepiekrītu viņa spriedumam. Viņš sevi stipri pārvērtē. Ir taču vēl papilnam dzīvības, kas prasās, lai to dzemdētu. Ja viņš būtu nokritis un viņa smadzenes būtu iztecējušas kā medus no šūnām, pasaule nebūtu nekā zaudējusi. Pasaulei viņš nav nekas. Piedāvājums ir pārāk liels. Vienīgi pats sev viņš kaut ko nozīmē, un, cik mānīga ir pat šī vērtība, parāda jau tas vien, ka, būdams beigts, viņš neapzinās, ka ir zaudējis pats sevi. Tikai viņš viens vērtē sevi augstāk par dimantiem un rubīniem. Dimantu un rubīnu vairs nav, tie ir iztriepti pa klāju, kur tos aizskalos ar spaini juras ūdens, un viņš pat nezina, ka dimantu un rubīnu vairs nav. Viņš nekā nezaudē, jo, zūdot viņam pašam, viņš zaudē arī apziņu par zudumu. Vai jūs to nesaprotat? Un ko jūs par to teiksiet?
— Ka jūs vismaz esat konsekvents, '— bija viss, ko spēju pateikt, un atsāku mazgāt traukus.
VII NODAĻA
Beidzot, pēc trim mainīgu vēju dienām, mēs bijām nokļuvuši ziemeļaustrumu pasātu joslā. Pēc kārtīgas nakts atpūtas, ko nebija spējis traucēt pat savainotais celis, iznācu uz klāja un ieraudzīju, ka «Gars» brāzās uz priekšu, kā spārnus uz abām pusēm izpletis buras, ko pildīja spirgts ceļavējš, vienīgi klīveris un štagbura laiski plivinājās. O, kādus brīnumus veica varenais pasātsl Augu dienu un nakti mēs nesāmies uz priekšu un vēl nākošo dienu un turpmāko arī, un visu laiku vienmērīgs, spēcīgs ziemeļrītenis pūta no mugurpuses. Šoneris bura ja pats. Nevajadzēja ievilkt vai izlaist ne šotcs, ne falles vai pārkārtot topburas, matrožiem vispār nebija jādara nekas cits kā tikai jāstūrē. Vienīgi vakaros, kad norietēja saule, galus palaida vaļīgāk; rītos, kad tie iztvaikoja rasas mitrumu un atslaba, tos atkal pievilka — un tas bija viss.
Mūsu ātrums ir desmit, divpadsmit, vienpadsmit mezglu, kā nu kuro reizi. Pūzdams arvien no ziemeļaustrumiem, dūšīgais vējš dzen mūs vajadzīgajā virzienā, un starp diviem saullēktiem mēs nobraucam divi simti piecdesmit jūdzes. Mani iepriecina un reizē skumdina ātrums, ar kādu mēs atstājam aiz sevis Sanfrancisko un, šķiez- dami putas, dodamies uz tropiem. Ar katru dienu kļūst manāmi siltāks. Otrās starpmaiņas laikā matroži nāk iz- ģērbušies uz klāja un ar spaiņiem uzšļāc viens otram virsū ūdeni. Sāk parādīties lidojošās zivis, un dežurējošās sardzes vīri naktī rāpo pa klāju, tvarstīdami tas, kuras tur nokrīt. No rīta, ja Tomass Magridžs ir pienācīgi piekukuļots, no kambīzes plūst patīkama ceptu zivju smarža; bet, ja Džonsonam, stāvot uz bugsprita, ir izdevies noķert delfīnus, lāsmoj oso ska istuļu gaļu dabu ikviens uz kuģa.
Šķiet, ka Džonsons visu brīvo laiku pavada tur vai augšā, zāliņā, vērodams «Garu» pilnās burās šķeļam viļņus. Viņa acīs ir pacilātība un pielūgsme, un viņš staigā apkārt kā transā, ar sajūsmu noraudzīdamies milstoša- jās burās, putojošajā ķīļūdenī un kuģa kāpumā un skrējienā pāri viļņu kalniem, kuri kopā ar mums piedalās iespaidīgajā procesijā.
Dienas un naktis ir «viens brīnums liels un nevaldāma jūsma», un, kaut arī nomācošais darbs man paņem gandrīz visu laiku, es zagšus izbrīvēju pa kādam brītiņam un tad skatos un nevaru vien noskatīties nebeidzamajā krāšņumā, par kāda esamību man agrāk nebija ne jausmas. Debess virs mums ir dzidri zila — zila kā pati jūra, kas zem priekšvadņa zaigo kā gaišzils atlass. Visapkārt gar apvārsni redzami palsi, pūkaini mākoņi. — nemainīgi, nekustīgi kā sudraba ietvars tīrajām tirkīzzilajām debesīm.
Ilgi neaizmirsīšu kādu nakti, kad man vajadzēja būt jau aizmigušam, bet es gulēju uz baka pašā pīķī un no- raudzījos lejā uz «Gara» priekšvadņa pāršķelto putu spokaino virmu. Ūdens burbuļoja kā strautiņš, skrejot pāri sūnainiem akmeņiem kādā klusā gravā, un tā klusā dziesma savaldzināja mani tā, ka es aizmirsos un nebiju vairs Kumpis, mesas zēns, nedz arī van Veidens, cilvēks, kurš starp grāmatām aizvadījis trīsdesmit piecus bezdarbīgus gadus. Bet kāda balss man aiz muguras, Vilka Larsena nepārprotamā balss, kam šī cilvēka nesatricināmā pārliecība piešķīra spēku, bet citēto vārdu izpratne — maigumu, atgrieza mani īstenībā.