O, zvērojošā tropu nakts, ķījūdens kā svelots nags Aizslāpušas tumsas sānā deg.
Vadnis krākdams jūru šķērž, dzelmju blīves augšup vērš, Spurām noliesmojot, vaļi bēg.
Mūsu vantis mirkst ledainā rasā, manu meitēn, Bet buras no karstuma elš.
Jūra dun, jūra skan — tas ir mūsu ceļš, mūsu senais ceļš, Mūsu iemītais ceļš.
Liecas atkal uz dienvidiem Lielais ceļš, Vecais, mūžīgi jaunais ceļš.*1
— Nu, Kumpi? Kā jums tas patīk? — viņš jautāja pēc pienācīgas pauzes, kādu prasīja vārsmas un apstākļi.
Ielūkojos viņa sejā. Tā atblāzmoja gaismu tāpat kā jūra, un acis zibsnīja zvaigžņu mirdzā.
— Man liekas neparasti, lai neteiktu vairāk, ka jūs esat spējīgs izrādīt sajūsmu, — es dzedri atbildēju.
— Bet, cilvēk, tas taču nozīmē būt dzīvam! Tā ir dzīvība! — viņš iesaucās.
— Lēta manta un bez kādas vērtības, — es iesviedu viņam sejā viņa paša vārdus.
Viņš iesmējās, un tā bija pirmā reize, kad dzirdēju viņa balsī neviltotu jautrību.
— O, es nekādi nevaru panākt, lai jūs saprastu, nespēju iedabūt jums galvā, kas tā dzīvība tāda ir. Protams, visiem citiem dzīvība ir bez vērtības, tai ir vērtība tikai no pašas dzīvības viedokļa. Un es varu jums apgalvot, ka patlaban mana dzīvība ir krietni dārga — man pašam. Nekāda cena tai nevar būt par augstu, jūs atzīsiet, ka tas ir šausmīgs pārspīlējums, bet kaut ko te grozīt nav manos spēkos, jo to nosaka dzīvība, kas ir manī.
Viņš brīdi klusēja, kamēr atrada vārdus, kuros ietērpt domas, kas viņu nodarbināja, un beidzot turpināja:
— Vai zināt, es esmu pilns savādas pacilātības; jūtos tā, it kā manī atbalsotos laikmeti, it kā nekas man nebūtu neiespējams. Es izprotu patiesību, atšķiru labu no ļauna, taisnību no netaisnības. Redzu skaidri un tālu. Es spētu gandrīz ticēt pat dievam. Bet, — un viņa balss pārvērtās, un gaišums no sejas izzuda, — kas ir šis stāvoklis, kurā es atrodos? šis dzīvesprieks? šī sajūsma par to, ka dzīvoju? šī iedvesma, kā to tikpat labi varētu nosaukt? Tas iestājas, kad cilvēkam nav nekādu gremošanas traucējumu, kad viņa kuņģis ir kārtībā un ēstgriba laba, un viss iet gludi. Tas ir kukulis par esamību, asiņu šampanietis, fermenta kūsāšana, kas vieniem liek domāt svētas domas un citiem redzēt dievu vai radīt to. Tas ir viss — dzīvības skurbums, rauga kustēšanās un murdoņa, mur- muļojoša dzīvība, ko neprātīgu dara apziņa, ka tā ir dzīva. Un tpū! Rīt es par to maksāšu tāpat, kā to dara dzērājs. Un es zināšu, ka man jāmirst, visdrīzāk uz jūras, jābeidz kumuroties pašam, lai kustētos kopā ar jūras trūdiem; lai kļūtu par barību citiem, būtu maita, atdotu visu savu muskuļu spēku un spēju kustēties, lai tie kļūtu par spēku un kustības spēju zivju spurās, zvīņās un iekšās. Tpū! Un vēlreiz tpū! Šampanietis ir jau novadējies. Tas ir pārstājis kūsāt un dzirkstīt un kļuvis pliekans.
Tikpat pēkšņi, ka bija atnācis, viņš mani atstāja, nolēkdams uz klāja viegli un klusi kā tīģeris. «Gars» turpināja vagot viļņus. Es pamanīju, ka ūdens burbuļošana ap priekšvadni stipri atgādina gulētāja krākšanu, un, klausoties tajā, iespaids, ko bija radījusi Vilka Larsena strauja pārsviešanās no cildenas jūsmas uz bezcerību, lēnām izzuda. Tad kāds tālbraucējs matrozis no kuģa vidusdaļas skanīgā tenorā uzsāka «Dziesmu par pasātu».
Jā, tas esmu es, jūrnieka krietnākais vējš, Vienmēr uzticams, spēcīgs un možs,
Manos mākoņos raugoties, stūresvirs vērš Kuģi zilajos dzelmeņos drošs.
Vai tas vakars vai līts, kuģim joņoju līdz, Dzenos pēdās kā modrīgs suns. Lai cik tālu tas skrien, mana elpa arvien Buru apa|os vēderos dun.*
VIII NODALA
Dažreiz Vilks Larsens man šķiet traks vai vismaz pustraks viņa savādo iedomu un untumu dēļ. Citreiz man liekas, ka viņš ir dižs cilvēks, neatzīts ģēnijs. Un beigu beigās es esmu pārliecināts, ka viņš ir lielisks pirmatnējā cilvēka paraugs, piedzimis tūkstoš gadus vai tūkstoš paaudžu par vēlu, anahronisms šajā civilizācijas augstāko sasniegumu gadsimtā. Viņš, protams, ir sevišķi spilgti izteikts individuālists. Taču viņš ir arī ļoti vientuļš. Viņam nav nekā kopēja ar pārējiem kuģa ļaudīm. Ārkārtīgais garīgais spēks un pārliecīgā vīrišķība norobežo viņu no citiem. Salīdzinājumā ar viņu visi pārējie, pat mednieki ir kā bērni, un kā ar bērniem viņš ar tiem arī apietas, apstākļu spiests, nolaižoties līdz to līmenim un rotaļādamies ar tiem, kā pieaugušais niekojas ar muļķa puikām. Vai arī viņš tos iztausta ar vivisecētāja nežēlīgo roku, rakņādamies to psihē un pētīdams viņu dvēseli, it kā gribēdams redzēt, no kādas vielas tā ir taisīta.
Daudzas reizes pie galda redzēju viņu aizvainojam vienu otru mednieku, bet pēc tam ar mierīgu un nosvērtu skatienu un nepārprotamas ieinteresētības izteiksmi sejā vērtējam viņu rīcību, atbildes vai dusmošanos par sīkumiem, turklāt ar ziņkāri, kas man, novērotājam no malas, kurš visu saprot, šķiet gandrīz smieklīga. Kas attiecas uz viņa paša dusmām, esmu pārliecināts, ka tās nav īstas, dažreiz tās ir eksperiments, bet lielāko tiesu — pierasta poza vai stāja, ko viņš uzskata par piemērotu satiksmē ar citiem cilvēkiem. Neesmu redzējis viņu no tiesas noskaitušos, varbūt vienīgi toreiz, kad bija nomiris viņa palīgs, un nekad arī nevēlos viņu redzēt īsti saniknotu, kad tiktu likts lietā viss viņam piemītošais spēks.
Runājot par untumiem, pie viena pastāstīšu, kas notika ar Tomasu Magridžu mesā, un pielikšu punktu arī stāstījumam par kādu atgadījumu, kuram esmu jau pāris reižu pieskāries. Kādu dienu, kad pusdienas bija paēstas un es nupat biju pabeidzis sakopt telpas, Vilks Larsens un Tomass Magridžs nāca pa trapu lejā. Kaut gan pavāram bija sava omulīga miga, īsta savrupkajīte ar ieeju no mesas, pašā mesā viņš nekad neuzdrošinājās rādīties vai uzkavēties, un pāris reižu dienā viņš lavījās tajā iekšā un no tās ārā līdzīgi biklam spokam.
— Tātad tu proti spēlēt «napoleonu», — Vilks Larsens sacīja apmierinātā balsī. — Man jau nu gan vajadzēja iedomāties, ka anglis pratīs. Es pats to iemācījos uz angļu kuģiem.
Tomass Magridžs bija gluži kā bez jēgas, nu gatavais plānprātiņš — tik ļoti viņu iepriecināja tāda brāļošanās ar kapteini. Pavāra dižošanās un neapnicīgās pūles izturēties nepiespiesti, kā cilvēkam, kuram jau no dzimšanas lemts dzīvē ieņemt cienījamu stāvokli, būtu radījušas riebumu, ja nebūtu bijušas tik smieklīgas. Viņš pilnīgi ignorēja manu klātbūtni, lai gan es pieļauju, ka viņš nemaz nebija spējīgs mani saredzet. Viņa blavas, neizteiksmīgās acis laistīt laistījās kā laiski jūras viļņi bula laikā, taču iedomāties, kādas svētlaimīgas vīzijas tās skatīja, manai iztēlei nebija pa spēkam.
— Kumpi, sagādājiet kārtis, — Vilks Larsens pavēlēja, kad viņi bija ieņēmuši, vietas pie galda. — Un atnesiet viskiju un cigārus, ko atradīsiet manā kajītē!
Atgriezos ar pasūtīto pašā laikā, lai dzirdētu kokne- jieti bez aplinkiem liekam saprast, ka ar viņu saistoties kads noslēpums; iespējams, ka viņš esot paklīdis kungu bērns vai kaut kas tamlīdzīgs, turklāt viņš esot trimdinieks, kam sūtot naudu, lai viņš neatgrieztos Anglijā.