— Brangi bleķo, ser, — viņš sacīja, — brangi bleķo, lai mans taisās, ka pazūd, un nerādās vairs acīs.
Es biju paņēmis parastās degvīna glāzītes, bet Vilks
Larsens izrādīja neapmierinātību, purināja galvu un ar rokām deva man zīmi, lai sadabūju tējas glāzes. Viņš tās pielēja līdz divām trešdaļām ar neatšķaidītu viskiju -— «īstu džentlmeņa dzērienu», kā izteicās Tomass Magridžs, — un abi saskandināja par nepārspējamo spēli «napoleonu», aizkūpināja cigārus un sāka jaukt un dalīt kārtis. Viņi spēlēja uz naudu. Likmes pastāvīgi palielinājās. Abi dzēra viskiju, kad izdzēra, es atnesu vēl. Nezinu, vai Vilks Larsens blēdījās vai ne — uz to viņš bija caur un cauri spējīgs —, bet viņš nepārtraukti laimēja. Pavārs atkārtoti devās ceļā uz savu koju pēc naudas. Ar katru gājienu viņš kļuva plātīgāks un viņa gaita ļodzī- gaka, bet viņš nekad vienā reizē nepaņēma vairāk par dažiem dolāriem. Viņam uznāca skurbuma jūtelība; viņš at- ļavas vaļības, tik tikko spēja saskatīt kārtis un nosēdēt taisni. Pirms kārtējā gājiena uz savu kajīti viņš ieāķēja taukainu rādītājpirkstu Vilka Larsena pogcaurumā un vairākkārt, truli blenzdams, pavēstīja:
— Man turas nauda, man viņa turas, kad es jums saku, un es ir džentlmeņa dēls.
Uz Vilku Larsenu dzeršana neatstāja nekādu iespaidu, lai gan viņš iztukšoja tikpat lielu skaitu tikai varbūt vēl pilnāku glāžu. Viņš visu laiku palika, kāds bijis. Pavāra ākstības viņu, šķiet, pat neuzjautrināja.
Galu galā, skaļi pasludinājis, ka prot paciest zaudējumu kā džentlmenis, pavārs lika uz spēles un zaudēja pēdējo naudu. Pēc tam viņš atbalstīja galvu rokās un raudāja. Vilks Larsens ar interesi noraudzījās viņā, gluži kā gatavodamies viņu zondēt un vivisecēt, tad šo nodomu atmeta, it kā nonācis pie neizbēgamā secinājuma, ka tur neka zondējama nav.
— Kumpi, — viņš izmeklēti pieklājīgi man sacīja, — esiet, lūdzu, tik laipns un paņemiet misteru Magridžu pie rokas, un palīdziet viņam nokļūt uz klāja! Viņš nejūtas visai labi.
Un lieciet, lai Johansens uzšļāc viņam dažus spaiņus juras ūdens, — viņš piebilda klusākā, vienīgi manām ausīm domātā balsī.
Pametu misteru Magridžu uz klāja pāris šim nolūkam izraudzītu ņirdzīgi smīnošu matrožu ziņā. Misters Magridžs miegaini buldurēja, ka viņš esot džentlmeņa dēls. Bet, kāpdams lejā pa trapu, lai novāktu galdu, es izdzirdu pavāru iebrēcamies, kad viņu ķēra pirmā spaiņa saturs.
Vilks Larsens skaitīja iespēlēto naudu.
— Līdzīgi simt astoņdesmit pieci dolāri, — viņš skaļi sacīja. — Gluži kā es domāju. Tas diedelnieks uznāca uz kuģa bez centa kabatā.
— Un summa, ko jūs laimējāt, ir mana, — es drosmīgi teicu.
Viņš pagodināja mani ar zobgalīgu smaidu.
— Kumpi, es savā laikā esmu mācījies šo to no gramatikas, un, pēc manām domām, jūs jaucat laikus. Jums būtu vajadzējis teikt «bija mana», nevis «ir mana».
— Tas ir nevis gramatikas, bet ētikas jautājums, — es atbildēju.
Pagāja varbūt minūte, pirms viņš atsāka valodu.
— Vai jūs, Kumpi, maz zināt, — viņš sacīja gausā nopietnībā, ar nenosakāmu grūtsirdības pieskaņu, — ka šī ir pirmā reize, kad dzirdu vārdu «ētika» no kāda cilvēka mutes? JUs un es uz šī kuģa esam vienīgie, kas saprot tā nozīmi.
Bija laiks manā dzīvē, — viņš turpināja pēc jaunas pauzes, — kad sapņoju, ka varēšu kādreiz tērzēt ar ļaudīm, kuri lieto šādu valodu, ka spēšu izrauties no tās vides, kurā esmu piedzimis, saieties un apmainīties domām ar ļaudīm, kuri runā par tādām lietām kā ētika. Un šī ir pirmā reize, kad es vispār dzirdu izrunājam šo vārdu. Turklāt nevietā, jo jums nav taisnība. Runa nav par gramatiku vai ētiku, bet gan par faktu.
— Saprotu, — es sacīju. — Fakts ir tas, ka nauda atrodas jūsu rokās.
Viņa seja atplauka. Domājams, viņu iepriecināja mana attapība.
— Bet tā ir izvairīšanās no jautājuma būtības, — es turpināju, — runa ir par taisnīgumu.
— Ā, — viņš piemetināja ar skābi savilktu muti, — redzams, jūs vēl ticat tādām lietām kā taisnība un netaisnība.
— Bet jūs neticat? Nepavisam ne? — es noprasīju.
— Itin nemaz. Kam spēks, tam taisnība, un ar to ir pateikts viss. Vājums ir netaisnība. Ar to ir visai bāli pasacīts, ka ir jauki būt stipram un slikti būt vājam, vai vel labāk: izdevīgi būt stipram ieguvumu dēļ; neizdevīgi but vājam zaudējumu dēļ. Patlaban man ir patīkami būt šīs naudas īpašniekam. Ir labi saukt to par savu. Būdams spējīgs to paturēt, es nodarītu pāri sev un dzīvībai; kas ir manī, ja es to atdotu jums un atsacītos no prieka būt par tās īpašnieku.
— Bet, paturot to sev, jūs nodarāt pāri man, — es iebildu.
— Nepavisam ne. Cilvēks nemaz nevar nodarīt pāri otram. Viņš var kaitēt vienīgi pats sev. Es uzskatu, ka nodaru sev ļaunu vienmēr, kad ņemu vērā citu intereses. Vai tad jūs to nesaprotat? Kā gan divas rauga drupatiņas var nodarīt pāri viena otrai? Tās cenšas viena otru aprīt. Tieksme aprīt un tieksme neļaut sevi aprīt taču ir mantota iedzimtības ceļā. Neklausot šai dziņai, tās grēko.
— Tātad jūs neatzīstat altruismu? — es vaicāju.
So vārdu Vilks Larsens uzņēma tā, it kā tas gan šķistu pazīstams, tomēr būtu rūpīgi pārdomājams.
— Paga, paga — tas laikam nozīmē kaut ko tādu kā sadarbība, vai ne?
— Nu, kaut kāds sakars ar sadarbību tam savā ziņā varētu būt, — es atbildēju, šoreiz nejuzdamies pārsteigts par tamlīdzīgiem robiem viņa vārdu krājumā, ko, tapat kā pārējās zināšanas, šis cilvēks bija apguvis patstāvīgas lasīšanas un pašmācības ceļā, neviens viņam nebija palīdzējis; viņš bija daudz domājis, bet runāt par šādiem jautājumiem viņam gan laikam nekad nebija iznācis. — Altruistiska rīcība ir tāda, kas veikta citu labā. Tā ir nesavtīga pretstatā rīcībai savā laba, kas ir savtīga.
Viņš pamāja ar galvu.
— Ak jā, tagad es atceros. Es ar to nonācu saskarē, lasot Spenseru.
— Spenseru? — es iesaucos. — Jūs esat lasījis Spenseru?
— Ne sevišķi daudz, — viņš atzinās. — Es sapratu krietnu tiesu no Pamatprincipiem, bet viņa Bioloģija lika saplakt manām burām, un Psiholoģija dienām ilgi nelaida mani ārā no bezvēja joslas. Es nudien nespēju aptvert, uz kurieni viņš velk. Sākumā piedēvēju to sava prāta aprobežotībai, bet pēc tam nācu pie secinājuma, ka vainojams sagatavotības trūkums. Man nebija pienācīgu pamatu. Vienīgi Spenseram un man pašam zināms, cik cītīgi es būros. Un tomēr kaut ko es izlobīju no viņa Ētikas principiem. Tur es arī uzdūros vārdam «altruisms», un tagad es atceros, kādā nozīmē tas tika lietots.
Man interesēja uzzināt, ko šis vīrs varēja būt ieguvis no tādas grāmatas. Spensera darbus es atcerējos pietiekami labi, lai zinātu, ka viņa cildenas rīcības ideālam altruisms ir saistošs. Acīm redzot, Vilks Larsens bija izsijājis dižā domātāja mācību, paņemot no tās tikai to, kas atbilda viņa vajadzībām un tieksmēm.
— Ko vēl jūs tur uzgājāt? — es apvaicājos.
Viņa uzacis mazlietiņ savilkās no prāta piepūles, viņš centās atrast piemērotu izteiksmi domām, kuras nekad agrāk nebija ietērpis vārdos. Izjutu garīgu pacilātību. Tagad es iztaustīju viņa dvēseli, gluži kā viņš to bija pa- sācis darīt ar citiem. Pētīdams es iespiedos neskartā novadā. Manam skatienam pavērās svešs, drausmi svešs apvidus.