— Runājot pēc iespējas īsāk, — viņš iesāka, — Spen- sers to izsaka apmēram tā: vispirms cilvēkam jādarbojas sevis paša labā — darīt to nozīmē būt tikumīgam un krietnam. Tālāk — viņam jādarbojas savu bērnu labā. Un, beidzot, viņam jādarbojas vispārības labā.
— Un pati augstākā, cēlākā, pareizākā, — es piezīmēju,
— ir rīcība, kura dod labumu pašam cilvēkam, viņa bērniem un vispārībai.
— Tam es nekādā ziņā nepiekrītu, — viņš iebilda.
— Neredzu tur nekādu nepieciešamību vai jēgu. Bērnus un vispārību es svītroju nost. To labā es nenestu nekādus upurus. Tas viss ir tikai tukšas un salkanas pļāpas, to vajadzētu saprast katram pašam, vismaz tādam, kas netic mūžīgajai dzīvošanai. Ja man stāvētu priekšā mūžīga dzīvošana, altruisms būtu izdevīgs. Es varētu pacelt savu dvēseli jebkādos augstumos. Bet, ja nu šī rauga lodāšana un kumurēšanās, ko dēvē par dzīvību, dota man vienīgi uz īsu brīdi un mani negaida nekāda cita mūžība kā vien nāve, tad no manas puses netikumīga būtu katra ar uzupurēšanos saistīta rīcība. Katrs upuris, kura dēļ man jāzaudē kaut viena iespēja parāpot vai pakumuroties, ir muļķīgs — un ne tikai muļķīgs, tas ir sev pašam nodarīts ļaunums un pārestība. Es nedrīkstu zaudēt nevienu iespēju parāpot vai pakumuroties kaut reizi, ja es no fermenta gribu izspiest visu iespējamo. Un mūžīgo sastingumu, kas man pienāks, neatvieglos un arī nepadarīs grūtāku nedz upuri, nedz savtīgums tajā laikā, kad es vēl rūgu un kustējos.
— Tad jūs esat individuālists, materiālists un, loģiski spriežot, arī hedonists.
— Skaļi vardi. — Viņš pasmaidīja. — Bet kas tas hedonists tāds ir?
Kad biju izskaidrojis, viņš piekrītoši pamāja.
— Un jūs esat arī vīrs, — es turpināju, — kam nevarētu uzticēties pat vissīkākajā lietā, kurā varētu tikt iejauktas savtīgas intereses.
— Nu jūs sākat saprast, — viņš atplaukdams teica.
— Jūs esat cilvēks, kuram pilnīgi trūkst tā, ko parasti sauc par tikumību.
— Tā tas ir.
— Vīrs, no kura vienmēr jābaidās …
— Labāk to nemaz nevar pateikt.
— … kā baidās no čūskas, tīģera vai haizivs.
— Tagad jūs esat mani iepazinis. Un jūs pazīstat mani tādu, kādu mani pazīst visi. Citi mani sauc par Vilku.
— Jūs esat briesmonis, — es pārgalvīgi piebildu, — Kalibans, kurš prāto par Setebosu un rīkojas tāpat kā jūs, vadoties no saviem untumiem un iegribām.
Kad Vilks Larsens izdzirda šo alūziju, viņa piere apmācās. Viņš to nesaprata, un es drīz vien noskaidroju, ka viņam šī poēma nav pazīstama.
Lai nekļūtu garlaicīgs, teikšu tikai to, ka atnesu no kapteiņa kajītes vajadzīgo grāmatu un izlasīju viņam priekšā «Kalibanu». Viņš bija sajūsmināts. So nesarežģīto domāšanas veidu un skatu uz lietām viņš izprata pilnīgi. Atkal un atkal viņš mani pārtrauca ar komentāriem un kritiskām piezīmēm. Kad es beidzu lasīt, viņš man lika pārlasīt poēmu otru reizi un tad vēl trešo. Mēs iegrimām diskusijā — par filozofiju, zinātni, evolūciju un reliģiju. Viņa spriedumos atklājās pašmācības ceļā iegūto zināšanu paviršība un, jāatzīst, pirmatnīga prāta pašpārliecība un tiešums. Taisni viņa domāšanas vienkāršībā slēpās tās spēks, un viņa materiālisms bija daudz neatvairāmāks nekā Cārlija Fjūreseta izsmalcināti sarežģītais. Tas nozīmē nevis to, ka mani — zvērinātu un, kā izteicās Fjūresets, temperamentīgu ideālistu — varētu pieveikt, bet to, ka Vilks Larsens metās triecienā pret manas pārliecības pēdējiem cietokšņiem ar tādu sparu, kas pelnīja cieņu, lai gan grozīt manus uzskatus nespēja.
Stundas ritēja. Pienāca vakariņu laiks, bet galds vēl nebija klāts. Kļuvu nemierīgs un bažīgs, un, kad Tomass Magridžs, sanīcis un dusmīgs, paglūnēja pa trapu lejā, es gatavojos pildīt savus pienākumus. Bet Vilks Larsens viņam uzsauca:
— Pavārēn, tev šovakar vajadzēs pašiverēties! Mums te ar Kumpi ir darīšanas, un tev būs jāpapūlas iztikt bez viņa.
Un vēlreiz notika kaut kas nepiedzīvots. Tovakar es sēdēju pie galda kopā ar kapteini un medniekiem, kamēr Tomass Magridžs mūs apkalpoja un vēlāk mazgāja traukus, — Vilka Larsena jauna iegriba, kalibaniska garastāvokļa izpausme, un es nojautu, ka tā man sagādās galvassāpes. Mēs runājām un runājām medniekiem par lielu nepatiku, jo viņi nespēja saprast ne vārda.
IX NODAĻA
Trīs dienas atpūtas, trīs svētlaimīgas atpūtas dienas — tāds bija mans guvums, uzturoties Vilka Larsena sabiedrībā, ēdot pie mesas galda un nedarot nekā cita kā tikai pārspriežot dzīvi, literatūru un pasauli., kamēr Tomass Magridžs sirdījās, ārdījās un darīja tiklab savu, kā arī manu darbu.
— Piesargies, ka nesapūš vētru, — to vien es tev varu ieteikt, — Luiss mani brīdināja, kad biju izgājis uz klāja, kamēr Vilks Larsens bija aizņemts, izšķirot mednieku ķildu. — Ko tu vari zināt, kas notiks, — Luiss turpināja, kad raudzīju no viņa dabūt noteiktākas ziņas. — Tas virs ir tikpat svaidīgs kā strāvās gaisā vai ūdenī. Nekad nevar saprast, ko viņš darīs. Tev tikai vajag iedomāties, ka tu viņu pazīsti, un sākt raudzīties uz viņu ar labvēlīgākām acīm, kad viņš turpat apsviežas uz otru pusi un aurodams metas tev virsū, saplēsdams skrandās visas tavas pasāta buras.
Tāpēc es nejutos visai pārsteigts, kad man uzbruka Luisa pareģotā brāzma. Mēs bijām iekarsusi sarunā — par dzīvi, protams, — un, kļuvis pārdrošs, es pārmērīgi nosodīju Vilku Larsenu un viņa dzīvi. Taisnību sakot, es viņu vivisecēju un izvandīju viņa dvēseli tikpat aizrautīgi un pamatīgi, kā viņš to mēdza darīt ar citiem. Iespējams, ka man piemīt tāds trūkums kā dzēlīgs runas veids; bet es aizmirsu savaldību un tik graizīju un šaustīju viņu, līdz Vilks Larsens niknumā vārījās. Tumšais iedegums uz viņa sejas aiz bardzības kļuva pavisam melns, acis zvēroja. Tajās nebija ne vēsts no skaidras apziņas vai vesela saprāta — bez drausmīgajām ārprātīgā dusmām tur nemanīja nekā cita. Es ieraudzīju savā priekšā viņā iemiesojušos vilku, turklāt šis vilks bija traks.
Ierēkdamies viņš klupa man klāt un sagrāba manu roku. Biju sasparojies neļaut sevi iebiedēt, kaut gan iekšķīgi es drebēju; taču šī vīra ārkārtīgais spēks izrādījās pārak liels manam sīkstumam. Viņš bija sagrābis manu augšdelmu ar vienu pašu roku, un, kad viņa tvēriens kļuva ciešāks, mana apņēmība pagaisa — un es spalgi iekliedzos. Zem kājām man izzuda pamats. Es vienkārši nebiju spējīgs nostāvēt un izturēt mokošās sāpes. Mani muskuli atsacījās klausīt. Sāpes bija pārāk lielas. Man likās, ka bicepss ir galīgi sašķaidīts.
Šķita, viņš atjēdzās, jo viņa acīs parādījās saprāta atspulga, un, īsi iesmējies (viņa smiekli gan vairāk atgā- dinaja ņurdoņu), viņš atlaida vaļīgāk savas knaibles. Juzdamies ļoti nevarīgs, es saļimu uz grīdas, kamēr viņš apsēdās, aizkūpināja cigāru un vēroja mani, kā kaķis vēro peli. Locīdamies sāpēs, es saskatīju viņa acīs interesi, ko biju tur tik bieži manījis, izbrīnu un neizpratni, pētīgumu, viņam raksturīgo nemitīgo jautājumu, ko tas viss īsti nozīmē.
Pēdīgi es uzrausos kājās un kāpu augšā pa trapu. Rimtais laiks bija beidzies, un man neatlika nekas cits ka atgriezties kambīzē. Mana kreisā roka bija nejūtīga, gluži kā paralizēta, un pagāja dienas, līdz varēju to atkal lietot, bet tomēr tikai pēc vairākām nedēļām no tās izzuda pēdējās sāpes un stīvums. Un Vilks Larsens taču netika darījis nekā vairāk kā vien saņēmis savā plaukstā manu dilbu un samiedzis. Viņš nebija to žņaudzis vai raustījis. Vienīgi sakļāvis delnu stingrā spiedienā. Ko viņš būtu varējis izdarīt, es visā pilnībā atskārtu tikai nākošajā dienā, kad viņš pabāza galvu kambīzē un par zīmi draudzīgu attiecību atjaunošanai apvaicājās, kā klājas manai rokai.