— Varēja būt arī ļaunāk, — viņš pasmaidīja.
Es patlaban mizoju kartupeļus. Viņš paņēma no bļodas kartupeli. Tas bija paprāvs, ciets un nemizots. Aizvēris sauju, viņš to sažņaudza, un kartupelis šķidrās strūklās izšļāca pa viņa pirkstu starpam. Mīkstās atliekas viņš iemeta atpakaļ traukā un pagriezies aizgaja, taču es guvu skaidru priekšstatu par to, kas ar mani būtu varējis atgadīties, ja šis briesmonis būtu licis man izjust savu patieso spēku.
Bet, neraugoties uz visu, šīs trīs dienas bija labas, jo tās jāva manam celim atpūsties, kas tam bija ļoti nepieciešami. Tas jutās daudz labāk, piepampums bija krietni samazinājies, un kauliņš likās atgājis atpakaļ īstajā vietā. Taču šīs trīs dienas ilgā atpūta sagādāja man arī tās nepatikšanas, kuras biju jau paredzējis. Tomasam Magri- džam bija nepārprotams nolūks likt par šīm trim dienām man samaksāt. Viņš izturējās pret mani zemiski, nepārtraukti lamājās un uzkrāva man arī savus pienākumus. Viņš pat uzdrošinājās pacelt pret mani roku, bet es pats jau arī sāku kļūt zvēram līdzīgs un tik nepārprotami paradīju viņam zobus, ka ar to droši vien atbaidīju viņu. Laikam gan tā nebija nekāda pievilcīgā aina, kad es, Hamfrijs van Veidens, sēdēju tajā smirdīgajā kuģa virtuvē, ierāvies kaktā un darīdams savu darbu, seju ar atņirgtiem zobiem kā sunim pagriezis pretī tā radījuma sejai, kurš grasījās mani sist, bet acīs man mirdzēja bailes, nevarības apziņa un drosme, kas rodas no bailēm un nevarības apziņas. Sī aina man nemaz nepatīk. Tā pārāk stipri atgādina slazdos nokļuvušu žurku. Man negribas to pat atcerēties, tomēr tā bija iespaidīga, jo sitiena draudi nepiepildījās.
Tomass Magridžs kāpās atpakaļ, skatīdamies tikpat naidīgi un ļauni kā es. Mēs bijām pāris kopā iesprostotu zvēru un nekas vairāk un rādījām viens otram zobus. Viņš bija gļēvulis un baidījās man sist, jo es pirms tam nebiju pietiekami satrūcies, tāpēc viņš izraudzījās citu paņēmienu kā mani iebiedēt. Kambīzē bija tikai viens kaut cik noderīgs virtuves nazis. Nokalpojis ilgus gadus, tā garais asmens bija sadilis plāns. Tas izskatījās neparasti šaušalīgs, un sākumā, to lietojot, es katru reizi nodrebēju. Pavārs patapināja no Johansena galodu un ņēmās asināt nazi. Viņš darīja to varen plātīgi, laiku pa laikam uzmezdams man zīmīgus skatienus. Augu dienu viņš to trina no viena gala līdz otram. Kad vien viņš varēja atrast brīvu brītiņu, viņš izvilka nazi un tik trina vienā laidā. Ģelzis kļuva ass kā bārdas dzenamais. Pavārs to pārbaudīja uz īkšķa vai velkot pāri nagam. Viņš ar to skuva spalvas uz savas rokas, nopētīja asmeni rūpīgi, kā ar mikroskopu un vienmēr kaut kur uz tā atklāja vai izlikās atklājam Ieadu sīku nelīdzenumu. Tad viņš atkal lika nazi uz galodas un trina, trina, trina, es būtu varējis vai skaļi smieties — tik jocīgi tas bija.
Taču tas bija arī nopietni., jo es pārliecinājos, ka viņš ir spējīgs laist nazi darbā, ka aiz visas viņa mazdūšības slēpjas gļēvuma drosme, tāda pati kā manējā, kas varētu pamudināt viņu darīt tieši to, pret ko sacēlās viņa gļēvais un bailīgais raksturs.
— Pavārēns asina priekš Kumpja nazi, — tādas valodas izplatījās matrožu starpā, un viens otrs viņu par to piezoboja. Bet viņš to nemaz neņēma ļaunā, tas viņam istenībā pat patika, un viņš māja ar galvu, apliecinādams, ka viņam padomā kaut kas drausmīgs, līdz Džordžs Līčs, agrākais mesas zēns, atļāvās par viņu rupji pajokoties.
Līčs bija viens no matrožiem, kurus norīkoja norumulēt Magridžu pēc kāršu spēles ar kapteini. Līčs, acīm redzot, bija izpildījis savu uzdevumu tik cītīgi, ka pavārs negribēja viņam to piedot. Uz Līča joku pavārs atbildēja ar nekrietnām lamām, kas netaupīja pat senču godu. Magridžs draudēja Līčam ar nazi, ko trina priekš manis. Līčs tikai smējās un apbēra pavāru ar jaunu rupjību devu, un, pirms kāds no mums apjēdza, kas noticis, ātrs naža cirtiens bija pāršķēlis puiša labo roku no delnas līdz elkonim. Ar naidu sejā pavārs kāpās atpakaļ, turēdams sev priekšā nazi gatavībā aizstāvēties. Bet Līčs uzņēma atgadījumu gluži mierīgi, lai gan asinis šļāca uz klāja kā ūdens no strūklakas.
— Gan jau es tevi, pavārēn, nogrambāšu, — viņš teica, — un tad tev klāsies plāni. Man vēl nemaz nedeg. Es izrēķināšos ar tevi, kad tu būsi bez naža.
To pateicis, viņš pagriezās un mierīgi gāja projām. Magridža seja bija zaudējusi krāsu aiz bailēm par to, ko viņš bija izdarījis un kas viņam agri vai. vēlu gaidāms no sadurtā puiša. Bet pret mani viņš izturējās vēl me- žonīgāk nekā agrāk. Neraugoties uz bailēm no atmaksas, kas viņam draudēja par šo nodarījumu, pavārs saprata, ka man tas bija noderējis par uzskatāmu mācību, un kļuva vēl nekaunīgāks, vārdu sakot, jutās kā uzvarētājs. Turklāt, redzot otram nolaistās asinis, viņā bija pamodušās slepkavīgas dziņas, kaut kas līdzīgs ārprātam. Šīs parādības psiholoģiskais pamatojums ir visai sarežģīts, tomēr es izpratu viņa domu gājienu tik skaidri, it kā lasītu par to grāmatā.
Dienas gāja. «Gars» joprojām, pasātu dzīts, putas šķiezdams, brāzās uz priekšu, un es varu apzvērēt, ka ārprāts Tomasa Magridža acis pieņēmās. Atzīstos, mani sagrāba bailes, pamatīgas bailes. Pavārs trina, trina un trina nazi cauru dienu. Kad viņš pārbaudīja skaudro asmeni un noraudzījās manī, viņa skatienā zvēroja nepārprotama asinskāre. Baidījos uzgriezt viņam muguru, un, izejot no kambīzes, es kāpos atpakaļ atmuguriski — par lielu uzjautrinājumu matrožiem un medniekiem, kuri, sapulcējušies bariņos, nepalaida garām izdevību noskatīties šo izrādi. Sasprindzinājums bija pārāk liels. Dažreiz es domāju, ka tas padarīs mani traku, kas būtu visai iespējami uz šī ārprātīgo un necilvēcīgo radījumu kuģa. Mana dzīvība bija apdraudēta katru stundu, katru minūti. Biju briesmās nokļuvis cilvēks, un tomēr neviens pats no visas apkalpes nejuta man līdzi un nenāca palīgā. Reizēm es jau gatavojos izlūgties Vilka Larsena aizsardzību, bet tad es iedomājos velnišķīgo izsmieklu viņa acīs, viņš taču apšaubīja dzīvības vērtību un ņirgājās par to, un es atteicos no sava nodoma. Citreiz es nopietni apsvēru domu par pašnāvību, un bija nepieciešams viss manas optimistiskās filozofijas spēks, lai mani atturētu mesties nakts tumsā pāri kuģa malai.
Vairākkārt Vilks Larsens mēģināja iesaistīt mani pārrunās, bet es atbildēju strupi un izvairījos no viņa. Beidzot viņš man pavēlēja atkal uz laiku ieņemt savu vietu pie viņa kajītes galda un ļaut pavāram darīt manu darbu. Tad es viņam atklāti pateicu, kas man bija jāpacieš no Tomasa Magridža to triju dienu dēļ, kad kapteinis man parādīja labvēlību. Vilks Larsens uzlūkoja mani ar smaidošām acīm.
— Re, kā! Tātad jums ir bail? — viņš ņirgājās.
— Jā, — es izaicinoši un godīgi atbildēju, — man ir bail.
— Tadi nu jus esat, — viņš pa pusei dusmīgi iesaucās. — Jūs apjūsmojat savas nemirstīgās dvēseles un baidāties mirt. Ieraugot asu nazi un gļēvu koknejieti, dzīves alkas ņem virsroku pār visu jūsu muļķīgo lētticību. Kā tad nu tā, mans mīļais, jūs taču dzīvosiet mūžīgi! Jūs esat dievs, un dievu nav iespējams nonāvēt. Pavārēns jums nekā nevar padarīt. Jūs esat pārliecināts par savu augšāmcelšanos. No kā tad jums jābaidās? Jūs gaida mūžīga dzīvošana. Jūs esat miljonārs, turklāt tāds, kura manta nevar iet zudumā, tā ir mazāk iznīcīga par zvaigznēm un tikpat nebeidzama kā telpa un laiks. Jūsu pamatkapitālu nav iespējams samazināt. Nemirstībai nav ne sākuma, nedz gala. Mūžība ir mūžīga, un, kaut arī jūs nomirtu tagad, nākotnē jūs turpināsiet dzīvot kaut kur citur. Un tas viss taču ir tik bezgala skaisti — nokratīt šo miesu un Jaut atraisīties ieslodzītajam garam. Pavārēns nevar jums nodarīt pāri. Viņš var vienīgi pielikt plecu un pagrūst jūs uz tā ceļa, kas jums ejams mūžīgi mūžam.