Bet, ja jūs tūlīt vēl nevēlaties tur nokļūt, kādēļ gan neaizgrūst uz turieni pavārēnu? Saskaņā ar jūsu priekšstatiem arī viņam ir jābūt nemirstības miljonāram. Jūs neesat spējīgs izputināt viņu. Viņa akcijām apgrozībā vienmēr būs nominālvērtība. Nonāvējot viņu, jūs nevarat samazināt viņa dzīves ilgumu, jo tam nav ne sākuma, ne gala. Katrā ziņā viņš kaut kur kaut kā turpinās dzīvot. Nu tad sagādājiet viņam šādu iespēju! Ietrieciet viņā nazi un palaidiet brīvē viņa garu! Pašreizējos apstākļos tas atrodas nejaukā cietumā, un jūs tikai izdarīsiet viņam pakalpojumu, uzlaužot šā cietuma durvis. Un kas zina — varbūt tas būs ļoti skaists gars, kas no savas pretīgās čaulas pacelsies augšup debesu zilgmē. Aizgrūdiet viņu uz turieni, un es iecelšu jūs viņa vietā, viņš taču nopelna četrdesmit piecus dolārus mēnesī.
Bija skaidrs, ka nav ko gaidīt palīdzību vai žēlastību no Vilka Larsena. Es varēju paļauties tikai uz sevi pašu; un baiļu radītā drosmē es nolēmu stāties pretī Tomasam Magridžam ar viņa paša ieročiem. Aizņēmos no Johan- sena galodu. Luiss, laivas stūrētājs, jau agrāk bija man lūdzis iebiezinātu pienu un cukuru. Noliktava, kur glabājās šādi gardumi, atradās zem mesas grīdas. Izmantodams izdevību, es nozagu piecas bundžas piena, un tajā naktī, kad Luisam iekrita sardze uz klāja, es no viņa pret tām iemainīju dunci, tikpat plānu un mežonīga izskata kā Tomasa Magridža dārzeņu ģelzis. Tas bija sarūsējis un truls, bet es griezu tecilu, kamēr Luiss padarīja to asu. Tonakt es gulēju ciešāk nekā parasti.
Nākamajā rītā pēc brokastīm Tomass Magridžs, kā vienmēr, uzsāka trīt, trīt, trīt. Es piesardzīgi vēroju viņu, jo, ceļos nometies, grābu no krāsns ārā pelnus. Kad, izgāzis tos jūrā, atgriezos, viņš sarunājās ar Harisonu, kura godīgajā lauka sejā atspoguļojās sajūsma un apbrīns.
— Jā, — Magridžs stāstīja, — un kot' tiesneša kungs dara? Ņem un ietupina mani uz diviem gadiem Redingā. Bet lai es uz vietas akls palieku, ja es par to daudz bēdāju. Toties tam otram purns pagalam izķēmots. Tev viņu vajadzēja redzēt! Nazis tāds pats kā šiten tas. Es to iedūru tikpat kā mīkstā sviestā, un kā viņš kvieca — tas tik bija ko vērts — vairāk par veselu kumēdiņu būdu! — Viņš pameta acis uz manu pusi, lai redzētu, vai es to dzirdu, un turpināja: — «Es to negribēju darīt, Tomij,» viņš šņukstēja, «dies stāvi man klāt, es to negribēju!» — «Es tev, vella bērns tāds, parādīšu — negribēju,» es saku un metos viņam pakaļ. Es viņu sakapāju lupatu lēveros, kā es te stāvu, un viņš visu laiku kviec. Reiz viņam izdevās ar roku saķert nazi, viņš grib to noturēt. Bija apņēmis apkārt pirkstus, bet es kā raunu — tā šim līdz kaulam. O, tas tik bija paskats, to tu vari man ticēt!
Stūrmaņa sauciens pārtrauca asiņaino stāstu, un Harisons devās uz kuģa pakaļgalu. Magridžs apsēdās uz augstā kambīzes sliekšņa un turpināja asināt tuteni. Es noliku liekšķen un aukstasinīgi nosēdos uz ogļu kastes iepretim viņam. Viņš apveltīja mani ar ļaunu skatienu. Joprojām mierīgi, kaut gan sirds man satraukumā puk- stin pukstēja, es izvilku Luisa dunci un sāku to uz galodas trīt. Gaidīju, ka koknejietis iedegsies negantās dusmās, bet man par izbrīnu viņš nelikās par mani ne zinis, tikai trina savu ieroci. Es arī. Veselas divas stundas mēs ta nosēdējām aci pret aci trīdami, trīdami, trīdaini, līdz ziņa par to izplatījās pa visu kuģi — un puse apkalpes sadrūzmējās pie kambīzes durvīm, lai noraudzītos šajā skatā.
Tika izteikti neskaitāmi pamudinājumi, doti padomi, un Rēnais Homērs, rāmais, mazrunīgais mednieks, kas izskatījās pēc tāda, kurš pat pelītei nespētu nodarīt pāri, ieteica man likt mierā pavāra ribas un triekt asmeni vēderā, raujot to no apakšas uz augšu, vienlaikus pielietojot «spāņu grīsti», kā viņš šo paņēmienu nosauca. Līčs, pārsieto roku pastiepis uz priekšu, lai tā visiem būtu labi redzama, lūdza, lai es kādas pavāra atliekas atstājot arī viņam. Vilks Larsens pāris reižu apstājās uz pūpes no- kares, ar interesi noskatīdamies, kā tas, kam pēc viņa pārliecības vajadzēja būt tai rūgstošajai vielai, ko viņš pazina ar vārdu dzīvība, kumuro un ķepurojas.
Un es nekautrējos atzīties, ka tobrīd dzīvības vērtība arī manās acīs bija kritusi zemu. Un nebija jau arī tur nekā jauka, nekā dievišķīga — vienīgi divas gļēvas, kustīgas būtnes, kas sēdēja, trīdamas uz galodas tēraudu, un bariņš citu kustīgu būtņu, dažas gļēvas, citas ne, kas noskatījās. Puse no tām — par to es esmu pārliecināts — dega nepacietībā redzēt, kā mēs izlejam viens otra asinis. Tā būtu bijusi izklaidēšanās. Un es nedomāju, ka atrastos kāds, kurš iejauktos, ja mēs būtu saķērušies cīņā uz dzīvību un nāvi.
No otras puses — visa šī lieta bija smieklīga un bērnišķīga. Trin, trin, trin — Hamfrijs van Veidens trin nazi kuģa virtuvē un ar īkšķi pārbauda tā asumu! No visiem stāvokļiem šāds bija visneiedomājamākais. Zinu, ka manu aprindu ļaudis nebūtu ticējuši, ka tas ir iespējams. Ne jau bez iemesla es visu mūžu biju saukts par «Lellīti», un tas, ka «Lellītis» van Veidens ir spējīgs darīt kaut ko tādu, bija atklājums ITamfrijam van Veidenam, kurš nezināja: priecāties vai kaunēties?
Bet nenotika nekas. Kad bija apritējušas divas stundas, Tomass Magridžs nolika nazi ar galodu pie malas un pastiepa man pretim roku.
— Kāda jēga tik dumi pataisīt pašiem sevi par apsmieklu priekš šitiem mūlāpiem? — viņš noprasīja. —Viņi mūs nemīl un ar nāvīgu prieku noskatītos, kā mēs viens otram pārgriežam rīkli. Tu, Kumpi, ir tīri lādzīgs. Tev ir dūša kā miets, kā jūs jeņķi sakāt, un savā ziņā tu man patīc. Tāpēc nāc šurp un dod roku!
Lai kāds gļēvulis būdams, es tomēr nebiju tik gļēvs kā viņš. Biju izcīnījis nepārprotamu uzvaru un ne par matu nevēlējos no tās atkāpties, spiežot viņa riebīgo roku.
— Nu labi, — viņš bez lepnuma sacīja, — ka ne, ne, tāpēc jau mana patikšana pret tevi nepaliks mazāka. — Un, lai saglābtu godu, viņš nikni uzbruka skatītājiem: — Vācās prom no manām kambīzes dūrēm, sasodītie lempji tādi!
Šo pavēli pastiprināja tējkanna ar verdošu ūdeni, uri, to ieraudzījuši, matroži steidzīgi metās prom. Tomasam Magridžain tā bija sava veida uzvara un ļāva vieglāk samierināties ar sakāvi, ko viņš piedzīvoja no manis, kaut gan viņš, protams, bija pārāk piesardzīgs, lai mēģinātu padzīt arī medniekus.
— Redzams, ka pavārēnam beigas, — dzirdēju Dūmu sakām Horneram.
— Kāda runa! Tagad viņam ir aplauzti ragi, un uz priekšu Kumpis būs kambīzē saimnieks.
Magridžs to dzirdēja un uzmeta man ātru skatienu, bet es ne ar ko neizrādīju, ka šī saruna nonākusi līdz manām ausīm. Nedomāju, ka mana uzvara būs tik tālejoša un pilnīga, bet nolēmu neizlaist no rokām nekā no tā, ko biju sasniedzis. Turpmāko dienu gaitā Dūma pareģojums tomēr piepildījās. Koknejietis kļuva pret mani pat pazemīgāks un verdziskāks nekā pret Vilku Larsenu. Es viņu vairs neuzrunāju ar «mister» un «ser», nemazgāju netīros katlus un nemizoju kartupeļus. Es darīju vienīgi pats savu darbu, turklāt kad un kā es to atradu par vajadzīgu. Bez tam dunci es nēsāju pēc jūrnieku parauga makstī pie sāniem un pret Tomasu Magridžu turpmāk izturējos valdonīgi, nevērīgi un nicinoši.