X NODAĻA
Mana tuvība ar Vilku Larsenu aug — ja par tuvību var nosaukt tās attiecības, kas pastāv starp kungu un kalpu vai, vēl labāk, starp karali un ākstu. Es neesmu viņam nekas vairāk kā rotaļlieta, un viņš vērtē mani ne augstāk, kā bērns vērtē rotaļlietu. Mans pienākums ir uzjautrināt, un tik ilgi, kamēr es to daru, viss ir labākajā kārtībā, bet, tiklīdz viņam uznāk garlaicība vai nomāc drūms garastāvoklis, es nekavējoties tieku aizraidīts no mesas atpakaļ uz kambīzi un taja pašā laikā vēl jūtos laimīgs, ka esmu izsprucis sveikā un ar veselu adu.
Maz pamazām es sāku saprast, cik vientuļš ir šis vīrs. Uz kuģa nav neviena cilvēka, kas viņu neienīstu vai nebaidītos no viņa, un nav arī tāda, kuru viņš nenicinātu. Šķiet, viņu nomoka briesmīgais spēks, kas slēpjas viņā, un neliekas, ka tas kādreiz būtu guvis piemērotu izpausmi darbos. Viņš ir tāds, kāds būtu bijis Lucifers, ja šis lepnais gars būtu bijis nometināts trimdā nejūtīgu, Tomlin- sonam [2] līdzīgu spoku sabiedrībā.
Šī vientulība jau pati par sevi ir pietiekami liels ļaunums, bet, it kā ar to vien būtu vēl par maz, viņu māc arī viņa rasei kopš mūžseniem laikiem piemītošā grūtsirdība. Iepazinis šo vīru, es ar skaidrāku izpratni sāku novērtēt senos skandināvu mītus. Baltādainie, gaišmatainie pirmcilvēki, kuri radīja savus drausmos dievus, bija tāda paša kaluma kā viņš. Smieklu mīlošo latīņu vieglprātība viņam ir sveša. Ja viņš smejas, smieklu cēlonis ir humors, ko nevar nosaukt citādi kā vien parbries- monīgu. Bet smejas viņš reti; viņš pārāk bieži ir nomākts. Un šī nomāktība sniedzas tikpat dzi|i kā viņa rases saknes. Un šis rases mantojums, Šī nomāktība ir tā, kas šo rasi ir padarījusi nosvērtu, tiklu un fanātiski tikumisku, kas šaja beidzamajā sakarībā angļu vidū ir guvusi savu augstāko izpausmi puritānismā un misis Grandijā
Tomēr galveno izeju šī pirmatnējā grūtsirdība īstenībā ir atradusi reliģijā — visfanātiskākajās tās formās. Bet izlīdzinājums, ko sniedz šāda reliģija, Vilkam Larsenam ir liegts. Viņa nesaudzīgais materiālisms to nepieļautu. Tādēļ, uznākot drūmajam noskaņojumam, viņam neatliek nekas cits kā būt sātaniskam. Ja viņš nebūtu tik šausmīgs cilvēks, es dažreiz spētu just pret viņu līdzcietību, kā, piemēram, pirms trim dienām, kad no rīta, iegājis viņa kajītē uzpildīt karafē ūdeni, negaidot sastapu tur viņu. Viņš mani neredzēja. Viņa galva bija paslēpta rokās un pleci krampjaini raustījās, it kā viņš šņukstētu. Likās, ka viņu plosa neizsakāmas sāpes. Kad es klusi gāju projām, dzirdēju, kā viņš sten: — Ak dievs, ak dievs, ak dievs! — Nedomāju, ka viņš piesauca dievu; tas bija tikai pierasts izsauciens bez dziļākas jēgas, bet tas nāca no sirds.
Pie pusdienu galda viņš medniekiem prasīja kādu līdzekli pret galvas sāpēm, un vakarā šis parasti tik spēcīgais vīrs bija gandrīz akls un staigāja pa mesu streipuļodams.
— Ne reizi mūžā es neesmu bijis slims, Kumpi, — viņš sacīja, kad pavadīju viņu uz kajīti. — Un nekad man arī nav sāpējusi galva, vienīgi toreiz, kad dzija sešu collu garais plīsums pēc trieciena ar kabestāna sviru.
Trīs dienas ilga šīs galvas sāpes, kas laupīja viņam redzi, un viņš tās pacieta, kā sāpes pacieš meža zvēri un kā tas droši vien bija parasts uz šī kuģa — bez gauša- nās, bez žēlošanās, gluži viens.
Taču ceturtajā rītā, iegājis sakārtot viņa kajīti un uzklāt gultu, atradu viņu veselu čakli strādājam. Uz galda un kojas mētājās rasējumi un aprēķini. Uz lielas, caurspīdīgas lapas, rīkodamies ar kompasu un uzstūri, viņš pārzīmēja, šķiet, kaut kādu skalu.
— Hallo, Kumpi, — viņš mundri sveicināja mani.
— Es tūlīt pabeigšu. Gribat paskatīties, kā tā darbojas?
— Bet kas tā tāda ir? — es jautāju.
— Līdzeklis jūrnieku darba aiztauplšanai, navigācija, vienkāršota līdz bērnu spēlītei, — viņš līksmi atbildēja.
— Sākot ar šo dienu, katrs mazulis būs spējīgs vadīt kuģi. Vairs nekādu apnicīgu aprēķinu. Viena zvaigzne naktī pie mākoņainām debesīm ir viss, kas nepieciešams, lai acumirklī noteiktu, kur jūs atrodaties. Paskatieties! Es uzlieku uz šīs zvaigžņu kartes caurspīdigo skalu, pagriežot to uz Ziemeļpolu. Uz skalas esmu izveidojis augstuma lokus un peilējuma līnijas. Atliek tikai nostādīt to uz zvaigznes, pagriezt skalu, līdz tā atrodas pretī šiem cipariem apakšā uz kartes, un darīts! Ludzu, šeit ir nekļūdīga kuģa atrašanās vieta!
Viņa balsī skanēja uzvaras prieks un acīs, kas torīt bija dzidri zilas, dzirkstīja gaisma.
— Jūs droši vien esat stiprs matemātikā, — es sacīju.
— Kur jūs gājāt skolā?
— Diemžēl neesmu redzējis nevienu skolu no iekšpuses, — skanēja atbilde. — Man pašam vajadzēja izburties visam cauri.
Un kālab, pēc justi domām, es šo skalu iztaisīju? — viņš strupi noprasīja. — Cerībā dzīvot ļaužu piemiņā? — Viņš izgrūda savu pretīgi ņirdzīgo smieklu. — Nu nepavisam nē. Lai to patentētu, nopelnītu ar to naudu, izbaudītu cūcību, pavadot nakti savās mājās, kamēr citi strādā. Lūk, tāds ir mans nolūks. Nu un bez tam pats darbs pie tās sagādāja man prieku.
— Radīšanas prieku, — es nomurmināju.
— Tā, liekas, to varētu nosaukt. Tas ir cits veids, kā dzīvība izpauž prieku par savu esamību, kustības uzvara pār vielu, dzīvā uzvara pār mirušo, rauga lepnums par to, ka tas ir raugs un rūgst.
Man nolaidās rokas, apzinoties savu nevarību atspēkot viņa iesīkstējušos materiālismu, un es ņemos klāt gultu. Viņš turpināja pārzīmēt uz caurspīdīgās skalas līnijas un ciparus. Tas bija darbs, kas prasīja vislielāko rūpību un noteiktību, un es nevarēju neapbrīnot veidu, kādā viņš iegrožoja savu spēku, pielāgojot to šīs vajadzības gleznu- mam un smalkumam.
Kad biju ticis gala ar gultu, pieķēru sevi kā apburtu noraugāmies viņa. Viņš, bez šaubām, bija izskatīgs, vīrišķīgi skaists cilvēks. Un no jauna man par nebeidzamu brīnumu es pamanīju, ka viņa sejā nav ne mazāko samaitātības, netikumības vai grēcīguma pazīmju. Tā bija tāda cilvēka seja — par to esmu pilnīgi pārliecināts, — kurš nedara nekā nekrietna. Es negribētu, lai mani pārprot. Ar to es gribu teikt, ka tā bija tāda cilvēka seja, kurš vai nu nedara nekā pretēji savas sirdsapziņas balsij, vai arī kuram sirdsapziņas nemaz nav. Esmu noskaņots par labu pēdējam izskaidrojumam. Viņš bija lielisks atavisma paraugs, tik tīri pirmatnīgs cilvēks, ka pārstāvēja to tipu, kas dzīvoja pasaulē, pirms cilvēkos vispār bija attīstījusies tikumība. Viņš nebija netikumīgs, viņam tikai trūka tikumības.
Kā jau teicu, viņa seja bija vīrišķīgi skaista. Gludi skūta, katrs tās vaibsts izcēlās un bija veidots tik skaidri un asi kā akmenī kalts; no dabas gaišajai ādai jūra un saule bija piešķīrušas tumšu bronzas nokrāsu, kas liecināja par pūliņiem un ciņu un vairoja tiklab viņa ārienes inežonīgumu, kā arī skaistumu. Lupas bija pilnīgas, tomēr tām piemita tas stingrums, gandrīz skarbums, kas iezīmīgs plānām lūpām. Viņa mutes, zoda un žokļu veidojums bija tikpat stingrs vai skarbs, ar visu vīrietim piemītošo bargumu un nelokāmību — tāpat arī deguns. Tas bija tādas būtnes deguns, kura dzimusi, lai pakļautu un pavēlētu. Mazulietiņ tas atgādināja ērgļa knābi. Tikpat labi tas varētu būt bijis grieķa, kā romieša, tikai pirmajam kādu nieciņu par smagnēju un otrajam tikpat daudz par smalku. Un, kaut gan visumā seja bija stingrības un spēka iemiesojums, pirmatnīga grūtsirdība, no kuras viņš cieta, likās pagarinām mutes, acu un pieres līnijas, šķita piešķiram tām lielumu un pabeigtību, kuru sejai citādi būtu pietrūcis.