Un tā es pieķēru sevi bezdarbīgi stāvam un pētām viņu. Nav izsakāms, cik ļoti šis vīrs bija mani ieinteresējis. Kas viņš tāds ir? Kāds viņš ir? Kā viņš par tādu kļuvis? Viņš likās apveltīts ar visām spējām, ar visām iespējām, — tad kāpēc viņš nebija nekas vairāk kā neievēro
jams roņu medību šonera saimnieks ar drausmīga varmākas reputāciju to vīru starpā, kuri medī roņus?
Ziņkārība no manis izlauzās runas plūdos.
— Kādēļ tas tā, ka jūs savā mūžā neesat paveicis nekā dižena? Ar savām spējām jūs būtu varējis pacelties jebkādos augstumos. Sirdsapziņas un tikumisku dziņu neapgrūtināts, jūs būtu varējis iekarot pasauli, valdīt to pēc sava prāta. Un tomēr — te nu jūs esat sava mūža briedumā, kad pamazām viss sāk rukt un brukt, neievērojami un zemiski velkat dzīvību, medījot jūras iemitniekus sievietes iedomības un greznošanās kāres apmierināšanai, izbaudot cūcību — izsakoties jūsu paša vārdiem. Bet tādā dzīvē taču nav nekā lieliska. Nu kāpēc jūs ar visu savu apbrīnojamo spēku neesat nekā paveicis? Nebija taču nekā, kas jūs aizkavētu, kas spētu jūs aizkavēt. Kāpēc tas tā noticis? Vai jums trūka godkāres? Varbūt jūs kritāt par upuri kārdinājumam? Kas ar jums notika? Kas?
Sākoties manam vārdu izvirdumam, viņš bija pievērsis man skatienu un pašapmierināti sekoja teiktajam, kamēr es tiku līdz galam un stāvēju viņa priekšā apmulsis un bez elpas. Kādu brītiņu nogaidījis, it kā meklēdams piemērotu ievadu, viņš sacīja:
— Kumpi, vai jūs zināt līdzību par sējēju, kurš devās sēt? Ja jūs atceraties, dažas no sēklām nokrita akmenājā, kur nebija daudz zemes, un tās tūdaļ uzdīga, tāpēc ka tam nebija dziļas augsnes. Bet, kad uzlēca saule, tās savīta un, tāpēc ka tām nebija dziļu sakņu, nokalta. Bet dažas nokrita starp ērkšķiem, un ērkšķi sazēla un tās nomāca.
— Nu labi, — es teicu, — un tad?
— Labi? — viņš gandrīz īgni noprasīja. — Nebija labi. Es biju viena no tām sēklām.
Viņš nolieca galvu pie skalas un atsāka zīmēt. Es pabeidzu savu darbu un biju jau pavēris durvis, lai izietu, kad viņš mani uzrunāja:
— Kumpi, ja jūs paskatīsieties uz rietumu piekrasti Norvēģijas kartē, jūs tur redzēsiet ierobu ar nosaukumu Romsdalas fjords. Es piedzimu simts jūdžu attālumā no ta ūdens joma. Bet pēc izcelšanās es neesmu norvēģis. Esmu dānis. Tēvs un māte man bija dāņi, un es nezinu, kā viņi nokļuva tai nemīlīgajā zemes ielīkumā. Nekad netiku dzirdējis. Viss pārējais ir pilnīgi skaidrs. Viņi bija nabadzīgi ļautiņi, turklāt nemācīti. Cēlušies no ļaudīm, kuri paaudžu paaudzēm bijuši nabadzīgi un neizglītoti, — juras zemnieki, kuri sēja savus dēlus viļņos, tā tas bija bijis jau no laika gala. Vairāk man nekā nav par ko stāstīt.
— Ir gan, — es iebildu. — Man vēl joprojām nekas nav skaidrs.
— Ko gan es vēl jums varētu stāstīt? — viņš noprasīja, atkal iedegdamies dusmās. — Par trūcīgo bērnību? Par iztikšanu no zivīm un sūru dzīvi? Par došanos selga zvejnieku laivās kopš tā brīža, kad spēju rāpot? Par saviem brāļiem, kuri viens pēc otra aizgaja tālās jūrnieku gaitas un vairs nepārnāca? Pašam par sevi, kurš desmit gadu vecumā — tātad jau pieaudzis, bet neiemācījies ne lasīt, ne rakstīt — sāka strādāt par misiņu uz dāņu pie- krastniekiem? Par bargo likteni un vēl bargāko apiešanos, kur sitieni un sperieni bija gulta un brokastis un aizstāja valodu, bet bailes, naids un sāpes — vienīgie dvēseles pārdzīvojumi? Ir atcerēties negribas. Jau iedomājoties vien par to, man vēl tagad šķiet, ka es zaudēju pratu. Bija tādi piekrastnieku šķiperi, kurus es vēlāk, kad manī nobrieda vīra spēks, atgriezies krastā, butu nogalinājis, tikai manas dzīves takas tolaik bija nospraustas pa citām vietām. Pirms neilga laika es arī atgriezos, bet diemžēl visi šķiperi jau bija apmiruši, izņemot vienu, viņš bija šķiperis, kad es viņu atkal sastapu, bet, kad šķīros no viņa, viņš bija kroplis, kas nekad vairs nestaigās.
— Bet jūs, kas esat lasījis Spenseru un Darvinu un nekad neesat gājis skolā, kā jūs iemācījāties lasīt un rakstīt? — es tincināju.
— Angļu tirdzniecības flotē. Misiņš no divpadsmit gadiem, kuģa puika no četrpadsmit, matrozis no sešpadsmit, vecākais matrozis un rufes barvedis no septiņpadsmit, bezgala godkārīgs un bezgala vientuļš; nejuz- dams nekāda atbalsta vai līdzjūtības, es visu paveicu viens pats: apguvu navigāciju, matemātiku, dabas zinātnes, literatūru un vēl daudz ko citu. Un kāds no ta ir bijis labums? Kuģa kapteinis un īpašnieks savas dzīves briedumā, kā jūs to sakāt, kad pamazām sāku rukt un brukt. Nožēlojami, vai. ne? Un, kad bija uzlēkusi saule, es savītu, un tāpēc, ka man nebija dziļu sakņu, es nokaltu.
— Bet vēsture stāsta par vergiem, kuri kļuvuši par valdniekiem, — es strīdējos pretī.
— Vēsture stāsta ari par labvēlīgiem apstākļiem, kādi radas vergiem, kuri kļuva par valdniekiem, — viņš nepiekāpīgi atbildēja. — Neviens cilvēks apstākļus nerada pats. Viss lielo vīru nopelns ir tas, ka viņi prata saskatīt izdevību, kad tā viņiem radās. Korsikānis prata. Mani sapņi bija tikpat diženi kā korsikānim. Es būtu pratis saskatīt savu izdevību, bet tā nenāca. Ērkšķi sazēla un nomāca mani. U11 nu, Kumpi, varu jums pateikt, ka tagad jūs zināt par mani vairāk nekā jebkurš cits dzīvs cilvēks, izņemot vienīgi manu brāli.
— Kas viņš ir? Un kur viņš ir?
— Tvaikoņa «Maķedonija» kapteinis, roņu mednieks, — skanēja atbilde. — Ļoti iespējams, ka mēs viņu sastapsim Japānas piekrastē. Ļaudis viņu sauc par Nāves Larsenu.
— Nāves Larsenu! — es negribot iesaucos. — Vai viņš ir tāds pats kā jūs?
— Diez vai. Viņš ir gatavais kustonis, pilnīgi bez galvas. Viņam i-r viss mans … mans …
— Zvēriskums, — es pateicu priekšā.
— Jā, paldies par šo vārdu, viss mans zvēriskums, bet viņš tik tikko prot lasīt un rakstīt.
— Un viņš nekad nav prātojis par dzīvību un dzīvi,— es piebildu.
— Nē, — Vilks Larsens atbildēja ar neaprakstāmi grūtsirdīgu sejas izteiksmi. — Un tāpēc viņš ir laimīgāks. Viņš ir pārāk aizņemts ar dzīvi, to dzīvojot, lai vēl lauzītu par to galvu. Es izdarīju kļūdu, vispār atvērdams grāmatas.
XI NODAĻA
«Gars» sasniedzis vistālāko punktu dienvidos tajā lokā, ko tas zīmē pāri Klusajam okeānam, un sāk jau virzīties no tā projām uz rietumiem un ziemeļiem, pretī kādai vientuļai salai, kā runā, lai piepildītu mucas ar ūdeni un tad dotos tālāk uz medību vietām Japānas piekrastē. Mednieki ir pārbaudījuši un izmēģinājuši savas šautenes un bises, līdz piešaudes iznākums viņus apmierinājis, airētāji un stūrmaņi sagatavojuši buras, aptinuši airus un cluļļus ar ādu un platiņiem, lai, zogoties klāt roņiem, nebūtu trokšņa, un sakārtojuši laivas — lietojot Līča iemīļoto izteicienu — uz goda.
Starp citu, roka viņam ir sadzijusi tīri labi, lai. gan rēta paliks visu mūžu. Tomass Magridžs dzīvo vienās bailēs no viņa un pēc tumsas iestāšanās neuzdrošinās iziet uz klāja. Rufē pastāvīgi izceļas ķildas. Luiss man stāsta, ka tas, ko puiši pļāpājot, tiekot pačukstēts kapteinim un divus no pienesējiem viņu biedri smagi piekāvuši. Viņš ir nobažījies par matrozi Džonsonu, kurš ir airētājs vienā laivā ar viņu. Džonsons pārāk atklāti izsakot savas domas, turklāt divas vai trīs reizes esot saskrējies ar Vilku Larsenu sava vārda izrunas dēļ. Johansenu Džonsons vienu nakti esot iekaustījis uz vidusklāja, un kopš tā laika kapteiņa palīgs saucot viņu pareizi. Bet par to, ka Džonsons varētu iekaustīt Vilku Larsenu, nevarot būt ne domas.