Arī par Nāves Larsenu esmu no Luisa ieguvis papildu ziņas, kas saskan ar kapteiņa doto īso aprakstu. Iespējams, ka mēs satiksim Nāves Larsenu Japānas piekrastē.
— Un tad tik skaties, ka nesapūš vētru, — Luiss brīdina, — jo viņi ienīst viens otru, kā jau vilka kucēni.
Nāves Larsens vadot vienīgo tvaikoni visā roņu mednieku flotē, «Maķedoniju», uz kuras esot četrpadsmit laivas, kamēr pārējiem — buru kuģiem — katram tikai pa sešām. Luiss stāsta visneiedomājamākās lietas par šo tvaikoni — par lielgabalu tā apbruņojumā, savādiem sirojumiem un dīvainām ekspedīcijām, kuras tas it kā veicot, sākot ar opija kontrabandu uz Savienotajām Valstīm un ieroču kontrabandu uz Ķīnu un beidzot ar vergu tirdzniecību un atklātu jūras laupīšanu. Tomēr es nevaru Lui- sam neticēt, jo nekad vēl neesmu pieķēris viņu melos, turklāt viņam ir enciklopēdiskas zināšanas par roņu medībām un vīriem, kas ar tām nodarbojas.
Šī gatavā elles kuģa pakaļgalā un mednieku kajītē iet gluži tāpat kā rufē un kambīzē. Vīri mežonīgi kaujas un tīko viens pēc otra dzīvības. Mednieki pareģo, ka Dūms un Hendersons, kas vēl nav nokārtojuši veco ķildu, kuru katru brīdi izbeigs to ar šaušanos, lai gan Vilks Larsens nepārprotami draud nogalināt to, kurš paliks dzīvs šajā divkaujā, gadījumā, ja tāda notiks. Viņš nemaz neslēpj, ka viņa nostājas pamatā nav nekādi tikumiski apsvērumi un viņa pēc mednieki mierīgi varētu apkaut un apēst cits citu, ja vien tie nebūtu viņam vajadzīgi medībām. Bet, ja viņi tikai pievaldītu rokas līdz sezonas beigām, Vilks Larsens apsola viņiem karalisku karnevālu, kurā viņi varētu noslēgt visus rēķinus un pie dzīvības palikušajiem blitli atļauts pārmest pār bortu beigtos un sagudrot stāstu par to, kā jūrā palikušie aizgājuši bojā vētrā. Domāju, ka viņa bezjūtība biedē pat medniekus. Neraugoties uz to, ka arī paši ir ļauni cilvēki, viņi, bez šaubām, ļoti bīstas no šī vīra.
Lai gan Tomass Magridžs pret mani ir suniski padevīgs, es staigāju apkārt slepenās bailēs no viņa. Viņam piemīt gļēvuļa drosme — dīvaina īpašība, ko esmu labi iepazinis pats pie sevis, — jebkurā mirklī tā var gūt virsroku pār mazdūšību un pamudināt viņu atņemt man dzīvību. Mans ceļgals ir krietni atlabis, kaut arī bieži tas ilgiem lāgiem sāp, un pamazām izzūd stīvums no augšdelma, kuru saspieda Vilks Larsens. Citādi mans veselības stāvoklis ir lielisks, es jūtu, ka tas ir tāds. Mani muskuļi kļūst cietāki un pieņemas apjomā. Manas rokas tomēr izskatās nelādzīgi. Tās ir applaucētas, tām atplēsti atnadži, nagi ir aplūzuši un apdauzīti zili, un to pamatnēs, kā rādās, iemetušās kaut kādas sēnītes. Bez tam es mokos ar augoņiem, tur droši vien vainojams uzturs, jo nekad agrāk no tiem nebiju cietis.
Pirms dažām dienām Vilks Larsens mani uzjautrināja. Redzēju viņu lasām bībeli, pēc veltīgās meklēšanas ceļojuma sākumā viena vēlāk bija uzieta mirušā palīga jūras lādē. Painteresējos, ko gan Vilks Larsens tajā atradis, un viņš skaļi nolasīja man priekšā Zālamana mācības vārdus. Klausoties viņā, varēja likties, ka viņš pauž pats savas domas, un viņa balss, dobji un skumīgi izskanēdama, pievilka un valdzināja mani. Neraugoties uz izglītības trūkumu, viņš neapšaubāmi prata lasīt loti izteiksmīgi. Vēl tagad dzirdu un nekad neaizmirsīšu viņa pirmatnīgā grūtsirdībā trīsošo balsi.
— «Es savācu sev arī sudrabu un zeltu, un ķēniņu un pavalstu īpašos dārgumus; es sadabūju sev dziedātājus un dziedātājas, un visvisādus mūzikas instrumentus, un citas mantas, kas iepriecē cilvēka bērnus.»
«Un es paliku varens un lielāks par visiem, kas Jeruzalemē valdīja priekš manis; arī mana gudrība nesa man augļus.»
«Tad es uzlūkoju visas lietas, ko manas rokas bija taisījušas, un visus darbus, ko biju pūlējies padarīt; un raugi, viss bija niecība un kaitināja manu garu, un nebija nekāda labuma zem saules.»
«Viss notiek vienādi visiem; vienāds liktenis sagaida kā taisno, ta netaisno, kā šķīsto, tā nešķīsto, to, kurš upurē, un to, kurš upuri nenes; kāds ir labais, tāds pats ir grēcīgais un tas, kurš nopulgo, un tas, kurš zaimu bīstas.»
«Šis ir tas lielākais ļaunums starp visām lietām, kas notiek zem saules, ka visam ir viens iznākums; patiešām — arīdzan cilvēka bērnu sirdis ir ļaunuma pilnas, un neprāts ir viņu sirdīs, kamēr viņi dzīvo, un pēc tam viņus gaida nāve.»
«Jo tam, kas atrodas starp dzīvajiem, ir vēl cerība; jebšu dzīvs suns ir labaks par mirušu lauvu.»
«Jo dzīvie zina, ka viņiem jāmirst; bet mirušie nezina nenieka, nedz viņiem vairs kas nak par labu; jebšu viņu piemiņa ir aizmirsta.»
«Arīdzan viņu mīlestība un viņu naids, un viņu skaudība nu ir iznīkusi; nedz viņiem vairs ir kāda daļa pie tā, kas notiek zem saules.»
Redziet nu, Kumpi, — viņš teica un aizvēra grāmatu, atstādams pirkstu starp lapām un paskatīdamies uz mani. — Zālamans, kas bija izraēliešu ķēniņš Jeruzalemē, do- maja tāpat ka es. Jūs mani saucat par pesimistu. Vai tad šis pesimisms nav no pašiem drūmākajiem? «Viss ir niecība un kaitina garu.» — «Nav nekāda labuma zem saules.» — «Viens liktenis sagaida visus», muļķi un gudro, šķīsto un nešķīsto, grēcinieku un svēto, un šis liktenis ir nave, kas ir liels ļaunums, kā viņš izsakās. Jo Zālamans mīlēja dzīvi un negribēja mirt, teikdams: «Jebšu dzīvs suns ir labāks par mirušu lauvu.» Viņš atzina par labāku niecību, kas kaitina garu, nekā mieru un stingumu kapā. Un es arī. Kustēties ir cūcīgi, bet nekustēties, but ka zemes pikai vai akmenim, ir kaut kas tads, par ko pretīgi pat iedomāties. Tas ir pretīgi dzīvībai, kas mājo manī, kuras būtība ir kustība, spēja kustēties un šīs spējas apziņa. Dzīve pati jau tā sagāda maz apmierinājuma, bet raudzīties nākotnē, kur gaida nāve, ir vēl mazāks apmierinājums.
— Tad jau jūsu stāvoklis ir vēl ļaunāks nekā Omāram, — es sacīju. — Viņš pēc parastajām jaunības šaubām vismaz atrada mierinājumu un no sava materiālisma iztaisīja kaut ko iepriecinošu.
— Kas tas Omārs tāds bija? — Vilks Larsens jautāja, un es vairs nestrādāju ne tajā dienā, ne arī divās turpmākajās.
Lasot bez noteiktas sistēmas, viņam nekad nebija pagadījusies rubaji, tāpēc tie viņam šķita vērtīgs atradums, īsta bagātība. Atcerējos daudzus pantus, varbūt pat kādas divas trešdaļas no visām četrrindēm, un pārējās man bez lielām grūtībām izdevās atminēties. Stundām ilgi mēs pārrunājām atsevišķas stances, un es pārliecinājos, ka viņš tajās atklāj nožēlas un dumpības garu, ko es pats pie labākās gribas nevarēju saskatīt. Iespējams, ka, deklamēdams šos dzejoļus, piešķīru tiem zināmu līksmi, kas raksturīga man pašam; atmiņa viņam bija laba, un, noklausījies rubaju otru reizi, bet dažkārt pat tikai pirmo, viņš to bija jau apguvis un nodeklamēja tas pašas rindas, piešķirot tām satraukuma un kaismīga nemiera garu, kas izklausījās gandrīz pārliecinoši.
Mani interesēja, kurš rubajs viņam patiks vislabāk, un es nejutos pārsteigts, kad viņš apstājās pie tā, kas bija radies acumirklīgā uzbudinājumā un bija pilnīgā pretrunā ar persieša bezrūpīgo filozofiju un labsirdīgajiem dzīves principiem: