Kas, neprasīdams, kurp, ir skrējis šurp Un neatvainodamies brāzies atkal turp? Man atliek vīnā dusmas aizskalot, Lai nekauņa nav prātā jāpatur.
— Lieliski! — Vilks Larsens iesaucās. — Lieliski! — Tā ir pamatdoma visam. Nekauņa! Viņš nebūtu varējis izvēlēties labāku vārdu. Veltīgi es iebildu un nepiekritu viņam. Vilks Larsens mani pārplūdināja un satrieca ar saviem argumentiem. — Būt citādai nav dzīvības dabā. Dzīvība, zinot, ka tai jāpārstāj dzīvot, vienmēr sacelsies. Tā nevar to nedarīt. Zālamans nonāca pie atziņas, ka dzīvība un viss dzīvē paveiktais ir niecība un kaitina garu,— tātad dzīvība ir slikta, bet nāvi, kas nozīmē beigas iespējai būt niecīgam un īgnam, viņš atzina par vēl sliktāku. Nodaļu pēc nodaļas viņam nedod miera tas iznākums, kas vienādi sagaida visus. Tāpat uz to raugās Omārs, es un jūs, jā, jā, pat jūs, jo jūs sacēlāties pret nāvi, kad pavā- rens asināja priekš jums nazi. Jūs baidījāties mirt; dzīvība, kas ir jūsos, no kā jūs sastāvat un kas ir lielāka par jums, negribēja mirt. Jūs tikāt runājis par nemirstības instinktu. Es runāju par dzīvības instinktu. Dzīvība grib dzīvot, un, kad tai draud nāve, dzīvības instinkts uzveic to, ko jūs dēvējat par nemirstības instinktu. Tas uzveica arī jūsējo (jūs taču nevarat to noliegt), uzveica toreiz, kad jukušais koknejietis asinaja nazi.
Vēl tagad jūs baidāties no viņa. Jūs baidāties arī no manis. Jūs nevarat to noliegt. Ja es saņemtu jūs aiz rīkles, lūk, tā, — viņa roka aptvēra manu kaklu, un man pietrūka elpas, — un sāktu spiest ārā dzīvību no jums, lūk, tā un tā, jūsu nemirstības instinkts izplēnētu un parādītos jūsu dzīvības instinkts, kas ir dzīvotgriba, un jūs cīnītos, lai glābtos. Vai tiešām? Es redzu jūsu acīs nāves bailes. Jūs kujat ar rokām gaisu. Jūs izlietojat visu savu vārgo spēciņu, lai cīnītos par savu dzīvību. Jūsu pirksti ir satvēruši manu roku, to spiediens ir tik viegls, it kā uz tās būtu uzmeties taurenītis. Jūsu krūtis cilājās, mēle ir izkārusies, āda kļūst tumši sarkana, acis blāvas. «Dzīvot! Dzīvot! Dzīvot!» jūs saucat, un jūs tā saucat, gribēdams dzīvot tepat un tagad, nevis vēlāk un kaut kur citur. Ko, jūs apšaubāt savu nemirstību? Ha! Ha! Jūs neesat par to drošs. Jūs nevēlaties riskēt. Vienīgi šī dzīve — par to jūs esat pārliecināts — ir neapstrīdama, pastāv īstenībā. Ā, jums viss satumst un kļūst aizvien tumšāks. Tā ir nāves tumsa, esamības beigas, sajūtu beigas, kustību gals, kas apņem jūs, nolaižas pār jums. Jūsu acis top stingas. Tās kļūst stiklainas. Mana balss skan vārgi, it kā no liela tāluma. Jūs nevarat redzēt manu seju. Un tomēr jūs vēl ķepurojaties manos nagos. Jūs spārdāties ar kājām. Jūs lokāties kā čūska. Jūsu krūtis cilājas un saspringst. Dzīvot! Dzīvot! Dzīvot…
Es nedzirdēju vairs nekā. Apziņu bija izdzēsusi tumsa, ko viņš tik uzskatāmi attēloja, un, kad atguvu samaņu, es gulēju uz grīdas un viņš smēķēja cigāru un noraudzījās manī domīgi ar veco, pazīstamo ieinteresētības mirdzumu acīs.
— Nu, vai es jūs pārliecināju? — viņš noprasīja.
— Ņemiet iedzeriet to! Es gribu jums uzdot dažus jautājumus.
Es noraidoši valstīju galvu, nepaceldams to no grīdas.
— Jūsu argumenti ir pārāk … ē… spēcīgi, — man izdevās izrunāt, kaut arī tas radīja stipras sāpes smeldzošajā rīklē.
— Pusstundas laikā jūs būsiet atjēdzies, — viņš apgalvoja. — Un es apsolu, ka vairs neķeršos pie taustāmiem pierādījumiem. Un tagad celieties augšāl Jūs varat apsēsties uz krēsla.
Un, tā kā es biju tikai šī briesmoņa rotaļlieta, es atsāku iztirzāt Omāru un Zālamanu. Un, tā sarunādamies, mēs abi nosēdējām līdz vēlai naktij.
XII NODAĻA
Pēdējās divdesmit četras stundas pieredzēja īstu vardarbības karnevālu. No mesas līdz rufei tā_ uzliesmoja kā sērga. Nemaz lāgā nezinu, ar ko iesākt. īstais vaininieks visam bija Vilks Larsens. Jau tā sasprindzinātās vīru attiecības, ko vēl vairāk uzkurināja naids, nesaticība un ķildošanās, atradās nedroša līdzsvara stāvoklī, un ļaunas kaislības aizsvilās kā prērijas zāle.
Tomass Magridžs bija okšķeris, spiegs un pienesējs. Visu laiku viņš centās pieglaimoties un atgūt kapteiņa labvēlību, atstāstot viņam, ko ļaudis runā. Viņš bija tas — es to zinu, — kurš Vilkam Larsenam atstāstīja Džonsona nepārdomātos vārdus. Izrādījās, ka Džonsons bija nopircis kuģa kantīnē eļļas drēbes un atklājis, ka tās ir sliktas kvalitātes. Un viņš, protams, par to bija pastāstījis citiem. Kuģa kantīne, kāda sastopama uz visiem roņu medību kuģiem, ir sava veida rūpniecības preču veikaliņš, kurā ir krājumā jūrniekiem nepieciešamas mantas. Visu, ko iegādājas kāds no apkalpes locekļiem, atskaita no viņa vēlākās peļņas, jo, tāpat kā mednieki, arī laivu stūrmaņi un airētāji algas vietā saņem «procentus» — zināmu maksu par katru ādiņu.
Par Džonsona neapmierinātību ar kuģa kantīni es nekā nezināju, tādēļ tas, kam kļuvu par liecinieku, nāca kā pērkona spēriens no skaidrām debesīm. Tikko kā biju pabeidzis slaucīt mesu un Vilks Larsens uzsācis ar mani pārrunas par Hamletu, viņa mīļāko Šekspīra varoni, kad pa trapu nokāpa Johansens Džonsona pavadībā. Matrozis saskaņā ar jūrnieku paražu noņēma cepuri un goddevīgi apstājās telpas vidū, smagi un neveikli šūpodamies līdzi šonera zvalstiem un nenolaizdams skatienu no kapteiņa.
— Aiztaisiet durvis un aizšaujiet aizbīdni, — Vilks Larsens man sacīja.
Kad izpildīju rīkojumu, es ievēroju Džonsona acīs pazibam nemierīgas uguntiņas, bet es pat iedomāties nevarēju to cēloni. Man ir prātā neienāca, kam bija lemts te norisināties, bet Džonsons jau no paša sākuma zināja, kas būs, un drošsirdīgi to sagaidīja. Un viņa rīcībā es saskatīju visa Vilka Larsena materiālisma pilnīgu atspēkojumu. Matrozis Džonsons vadījās no parfiecibas, principiem, taisnīguma un patiesības. Viņam bija taisnība, viņš to zināja un nebaidījās. Ja būtu nepieciešams, viņš ietu nāvē par savu taisnību, paliktu uzticīgs sev un savai pārliecībai. Un šajā apstāklī izpaudās gara uzvara pār miesu, tādas dvēseles nelokāmība un tikumisks cildenums, kura nepazīst robežu un paceļas pāri laikam, telpai un matērijai droši un nepārvarami, jo ir pārliecināta par savu nemirstību.
Bet nu atgriezīsimies pie šī notikuma. Es pamanīju nemierīgās uguntiņas Džonsona acīs, bet izskaidroju tās ar šī cilvēka iedzimto kautrību un mulsumu. Kapteiņa palīgs Johansens stāvēja sānis, dažus soļus tālāk no Džonsona, tieši pretī Džonsonam veselus trīs jardus no viņa, uz viena no grozāmajiem mesas krēsliem sēdēja Vilks Larsens. Kad biju aizvēris durvis un aizšāvis bultu, iestājas klusuma brīdis, kas droši vien ilga veselu minūti. Klusumu pārtrauca Vilks Larsens.
— Jonson, — viņš iesāka.
— Mani sauc Džonsons, ser, — matrozis drosmīgi izlaboja.
— Nu tad, Džonson, velns lai tevi parauj! Vai tu vari iedomāties, kādēļ es liku tevi pasaukt?
— Jā un nē, ser, — sekoja lēna atbilde. — Savu darbu es padaru labi. To zina jūsu palīgs, un to zināt arī jūs, ser. Tātad par to jūs nevarat sūdzēties.
— Un vai tas ir viss? — Vilks Larsens vaicāja klusā balsī, kā murrādams.
— Es zinu, ka jums ir zobs uz mani, — Džonsons atbildēja savā parastajā smagnējā gausumā. — Jūs neturat uz mani labu prātu. Jūs … jūs …