— Turpini, — Vilks Larsens skubināja. — Nebaidies mani aizvainot!
— Es nebaidos, — matrozis atcirta, vieglam dusmu sārtumam izlaužoties cauri iedegumam. — Ja es nerunāju ātri, tad tas ir tādēļ, ka es no dzimtās puses neesmu projām tik ilgi kā jūs. Es nepatīku jums tādēļ, ka es sevi cienu; lūk, kāds tam ir iemesls, ser.
— Tu cieni sevi, bet necieni kuģa disciplīnu, ja tas ir tas, ko tu gribi sacīt, un ja tu saproti, ko es domāju, — Vilks Larsens atkoda.
— Es maku angliski, un es saprotu, ko jūs, ser, gribat teikt, — Džonsons atbildēja, pietvīkumam padziļinoties pie mājiena par viņa angļu valodas zināšanām.
— Džonson, — Vilks Larsens teica, it kā izbeigdams visu iepriekšējo, kas bija noderējis par ievadu galvenajam. — Esmu dzirdējis, ka tu neesi gluži apmierināts ar eļļas drēbēm.
— Neesmu. Tās nav nekādas labās, ser.
— Un tu par to esi palaidis muti.
— Es runāju, ko domāju, ser, — matrozis bezbailīgi atbildēja, taja pašā laikā neaizmirsdams jūrnieku pieklājību, kas prasīja, lai katra viņa atbilde tiktu papildināta ar vārdiņu «ser».
Tieši šaja mirklī es nejauši uzmetu skatienu Johanse- nam. Viņa lielās dūres sažņaudzās un atslāba, un viņa seja bija izteikti velnišķīga, tik ļauni viņš noskatījās uz Džonsonu. Es pamanīju zem Johansena acs blāvu, vēl mazliet saredzamu zīmi no kāviena, ko viņš pirms dažām naktīm bija dabūjis no matroža. Tikai tagad es sāku nojaust, ka gatavojas kaut kas šausmīgs, — kas, to es nevarēju iedomāties.
— Vai tu zini, kas notiek ar cilvēkiem, kuri saka to, ko tu esi teicis par manu kantīni un mani? — Vilks Larsens prasīja.
— Zinu, ser, — skanēja atbilde.
— Kas? — Vilks Larsens noprasīja skarbi un pavēloši.
— Tas, ko jūs ar savu palīgu gatavojaties man darīt,ser.
— Paskatieties, Kumpi, uz viņu, — Vilks Larsens man sacīja, — paskatieties uz šo dzīvo putekļu piciņu, šo matērijas sakopojumu, kas kustas, elpo un izaicina mani, un ir pilnīgi pārliecināta, ka sastāv no kaut kā laba, kas ir ietekmējusies no zināmiem cilvēku izdomājumiem, tādiem kā taisnīgums un godīgums, un kas grib dzīvot saskaņā ar tiem, par spīti visām personiskajām neērtībām un draudiem. Ko jūs, Kumpi, par viņu domājat? Ko jūs par viņu domājat?
— Es domāju, ka viņš ir labāks cilvēks nekā jūs, — es atbildēju, kaut kādas vēlēšanās pamudināts novirzīt uz sevi daļu to dusmu, kas, to es jutu, kuru katru brīdi izgāzīsies pār matroža galvu. — Viņa aplamie jēdzieni, «cilvēku izdomājumi», kā jums tos labpatīk nosaukt, liecina par cēlumu un vīrišķību. Jums nav nekādu izdomājumu, sapņu vai centienu. Jūs esat nabags.
Mežonīgā patikā viņš māja ar galvu.
— Pilnīgi pareizi, Kumpi, pilnīgi pareizi. Man nav izdomājumu, kas dara cēlu un vīrišķīgu. Dzīvs suns ir labāks par mirušu lauvu, es saku līdz ar Zālamanu. Mana vienīgā doktrīna ir izdevīguma doktrīna, un tā dod iespēju saglabāt dzīvību ilgāk. Tad, kad šis rauga pikucis, ko mēs saucam par «Džonsonu», vairs nebūs rauga pikucis, bet tikai putekļi un pīšļi, viņam nebūs vairāk cēluma kā jebkuriem citiem putekļiem un pīšļiem, turpretim es vēl arvien būšu dzīvs un rēkšu.
Vai jūs zināt, ko es taisos darīt? — viņš pratināja.
Es papurināju galvu.
— Es izmantošu savas rēkšanas pirmtiesības un parādīšu jums, kas notiek ar cēlumu. Pavērojiet mani.
Veseli trīs jardi viņu šķīra no Džonsona, turklāt viņš sēdēja. Deviņas pēdas! Un tomēr viņš atstāja krēslu vienā lēcienā, iepriekš nemaz nepiecēlies kājās. Viņš lēca kā plēsīgs zvērs, kā tīģeris. Tā bija niknuma lavīna, ko Džonsons veltīgi mēģināja atvairīt. Ar vienu roku viņš centās aizsargāt vēderu, otru pasvieda uz augšu, lai nosegtu galvu; bet Vilka Larsena dūre ar dobju belzienu ietriecās matrozim krūtīs. Džonsona dvaša, pēkšņi izgrūsta, izšāvās no viņa mutes un tikpat pēkšņi aprāvās ar skaļu sēcienu kā cilvēkam, kurš vēzē cirvi. Viņš tik tikko nenokrita augšpēdu un, cenzdamies atgūt līdzsvaru, zvāļojās no vienas puses uz otru.
Nespēju sīkāk aprakstīt pretīgo ainu, kas sekoja. Tā bija pārāk atbaidoša. Pat tagad man kļūst nelabi, par to domājot. Džonsons cīnījās pietiekami varonīgi, bet viņš nebija pretinieks Vilkam Larsenam, kur nu vēl Vilkam Larsenam kopā ar palīgu. Tas bija drausmīgi. Nebiju domājis, ka cilvēks spēj pārciest tik daudz un vēl palikt dzīvs un turpināt pretošanos. Protams, viņam nebija nekādu cerību, pat ne vismazāko, un viņš to zināja tikpat labi kā es, bet, būdams vīrišķīgs, viņš nevarēja padoties bez cīņas.
Tas bija par daudz, lai es spētu noskatīties. Es jutu, ka zaudēšu prātu, un skrēju pa trapu augšā, lai atvērtu durvis un izbēgtu uz klāja. Bet Vilks Larsens, uz brīdi pametis upuri, vienā lēcienā bija man blakus un ielingoja mani salona pretējā stūri.
— Tās ir dzīvības izpausmes, Kumpi, — viņš zobojās par mani. — Palieciet un pavērojiet tās! Jūs varat savākt datus par dvēseles nemirstību. Bez tam jūs taču zināt, ka mēs neesam spējīgi kaut ko nodarīt Džonsona dvēselei. Vienīgais, ko mēs varam sagraut, ir tās iznīcīgā čaula.
Man likās, ka pagājuši gadsimti, — iespējams, ka sišana turpinājās ne vairāk par desmit minūtēm. Vilks Larsens un Johansens aizrautīgi dauzīja nabaga puisi. Abi apstrādāja viņu ar dūrēm, spārdīja ar smagajiem zābakiem, notrieca viņu zemē un uzrāva atkal kājās, lai no jauna notriektu zemē. Džonsona acis bija kļuvušas aklas, viņš nevarēja redzēt, un asinis, tecēdamas no ausīm, deguna un mutes, padarīja mesu līdzīgu lopkautuvei. Kad Džonsons vairs nespēja piecelties, viņu sita un spārdīja guļošu.
— Rimsties, Johansen, rimsties, nu jau pietiks, — Vilks Larsens beidzot noteica.
Bet palīgā bija pamodies zvērs, kas nebija vairs valdāms, un Vilks Larsens bija spiests aizgrūst viņu ar ieslīpu rokas vēzienu, kas šķita diezgan viegls, taču atsvieda Johansenu atpakaļ kā korķi, un viņa galva blauk- šķēdama atsitās pret sienu. Viņš nogāzās uz grīdas pa pusei apdullis, smagi elpodams un kaut kā muļķīgi blisinādams acis.
— Kumpi, atraujiet vaļā durvis! — Es saņēmu pavēli.
Es paklausīju, un abi necilvēki pacēla samaņu zaudējušo matrozi kā maisu ar atkritumiem, uzvilka viņu pa šauro trapu un izmeta uz klāja. Asinis no matroža deguna sarkanā straumītē plūda uz kājām stūres vīram, kurš nebija neviens cits kā Luiss, Džonsona laivas biedrs. Bet Luiss grozīja stūres ratu uz vienu vai otru pusi, ne- nolaizdams acu no kompasa.
Pavisam citādi izturējās Džordžs Līčs, agrākais mesas zēns. Nekas nebūtu varējis pārsteigt mūs vairāk par viņa turpmāko izturēšanos. Viņš bija tas, kurš, neviena nemudināts, uznāca uz pūpes un aizvilka Džonsonu uz kuģa priekšgalu, kur kā nu prazdams pārsēja viņa brūces un iekārtoja viņu ērtāk. Džonsons bija sadauzīts līdz nepazīšanai; viņš vispār vairs neizskatījās pēc cilvēka — tik zili melns bija kļuvis un tā uztūcis tajās nedaudzajās minūtēs, kas bija pagājušas no piekaušanas sākuma līdz tam brīdim, kad Līčs viņa sadauzīto ķermeni aizvilka uz priekšgalu.
Bet es gribēju pastāstīt par Līču … Kad biju pabeidzis tīrīt mesu, viņš bija apkopis Džonsonu. Es uzgāju uz klāja, lai ieelpotu svaigu gaisu un kaut cik nomierinātu pārkairinātos nervus. Vilks Larsens smēķēja cigāru un apskatīja patentlagu, ko «Gars» parasti vilka tauvā aiz sevis, bet kas tagad kaut kāda iemesla dēļ bija izcelta uz klāja. Piepeši manas ausis uztvēra Līča balsi. Tā bija nevaldāmu dusmu aizžņaugta un aizsmakusi. Es pagriezos un ieraudzīju viņu stāvam pie kambīzes bakborda pusē, tieši zem pūpes nokares. Zēna seja bija nobālusi uti raustījās, sažņaugtās dūres paceltas virs galvas, acis zibsnīja.