— Lai dievs nolād tavu dvēseli elles mocībām, Vilk Larsen, tikai elle ir pārāk laba vieta priekš tevis, tu gļēvuli, tu slepkava, tu cūka! — skanēja viņa uzrunas sākums.
Jutos kā zibens ķerts. Biju pārliecināts, ka puisis tiks nekavējoties iznīcināts. Bet Vilks Larsens nevēlējās viņu iznīcināt. Viņš lēnām panācās uz priekšu līdz pūpes no- karei un, atspiedis elkoni pret kajītes stūri, domīgi un ar interesi noraudzījās lejup uz satraukto zēnu.
Un zēns meta Vilkam Larsenam acīs tādus apvainojumus, kādus nekad agrāk neviens nebija uzdrošinājies vārdos izteikt. Matroži, bailīgi saspiedušies bariņā pie pašas rufes lūkas, skatījās un klausījās. Mednieki juku jukām spraucās ārā no savas kajītes, bet, Līča tirādei turpinoties, es redzēju, ka viņu sejās vairs nebija jautrības. Pat viņi bija izbijušies — ne jau par zēna šausmīgajiem vārdiem, bet par viņa šausmīgo pārdrošību. Šķita neiespējami, ka dzīva būtne varētu atļauties tā lēkt acīs Vilkam Larsenam. Pats par sevi varu teikt, ka šis puisis mani satrieca un sajūsmināja un es viņā saskatīju spīdošu pierādījumu nemirstīgās dvēseles neuzvaramībai, viņš, tāpat kā senie pravieši, spēja pacelties pāri miesai un tās bailēm, lai nosodītu nekrietnību.
Un vēl kā nosodīt! Viņš izvilka dienas gaismā un at- kailoja ļaudīm par apsmieklu Vilka Larsena dvēseli. Viņš apbēra to ar lāstiem dieva un visaugsto debesu vārdā, apsvilināja ar nievu svelmi, ar tādiem lāstiem un nievām, ar kādiem viduslaikos apveltīja tos, kurus izslēdza no katoļu baznīcas. Savās dusmās viņš brīžiem pacēlās gandrīz dievišķīgos augstumos, brīžiem pilnīgā spēku izsīkuma nolaidas līdz pašām neģēlīgākajām un piedauzīgākajām lamam.
Viņa niknums robežojās ar ārprātu. Viņš kliedza ar putām uz lūpām, brīžiem viņš smaka, rīstījās un izdeva nesaprotamas skaņas. Bet Vilks Larsens, atspiedies uz elkoņa, mierīgi un aukstasinīgi noraudzījās viņā. Sī rūgstošas dzīvības vētrainā sarosīšanās, šī kustīgās matērijas sacelšanās un izaicinājums mulsināja un ieinteresēja viņu.
Tāpat kā ikviens uz kuģa, es gaidīju, ka Vilks Larsens kuru katru mirkli uzklups zēnam un iznīcinās viņu. Taču viņam nebija vēlēšanās to darīt. Viņa cigārs apdzisa, bet viņš turpināja skatīties klusēdams un ar lielu interesi.
Līča bezspēcīgajam niknumam vairs nebija robežu.
— Cūka! Cūka! Cūka! — viņš vēl un vēlreiz atkārtoja pilnā kakla. — Kāpēc tu nenāc lejā un nenogalini mani, tu slepkava tads? Tu vari to darīt! Man nav bail! Neviens tevi nevar aizkavēt! Pulka labak būt beigtam, jo beigtam tu nekā nevari padarīt, nekā dzīvam un atrasties tavos nagos. Nac šurp, tu gļēvuli! Nosit mani! Nosit mani! Nosit mani!
Saja brīdi Tomasa Magridža ērmotā dvēsele atveda viņu notikuma vietā. Viņš bija klausījies pie kambīzes durvīm, bet nu iznāca laukā, it kā lai iemestu jūrā atkritumus, taču īstenībā gribēdams noskatīties, ka Līču nogalina, — viņš par to bija pārliecināts. Pieglaimīgi smīkņādams, Magridžs vērās seja Vilkam Larsenam, kurš nelikās viņu redzam. Bet koknejietis, kaut ari nebija pie pilna prata, nemaz nesamulsa. Viņš pieversas Līčam, sacīdams:
— Šitādu runāšanu! Šausmīgi!
Līča dusmas vairs nebija bezspēcīgas. Beidzot te bija kāds, uz kuru tas varēja izgāzt. Turklāt pirmo reizi kopš puiša saduršanas pavārs bija paradījies ārpus kambīzes bez naža. Viņš tikko paguva izteikt šos vārdus, kad Līčs viņu notrieca zemē. Trīs reizes pavārs ar pūlēm uzrausās kājās, cenzdamies sasniegt kambīzi, un katru reizi no jauna tika notriekts gar zemi.
— Ak kungs! — viņš brēca. — Palīgā! Palīgā! Vai tad neviens nevar viņu aizvakt? Vāciet tak viņu prom!
Mednieki atvieglojumā iesmējās. Traģēdija bija izbeigusies, sākās farss. Matroži smīnēdami un grūstīdamies drūzmējās kuģa pakaļgala, lai noskatītos ienīstā koknejieša piekaušanu. Pat es sajutu, ka man sirdī uzbango liels prieks. Atzīstos, ka mani sajūsmināja pēriens, ko Tomass Magridžs dabūja no Līča, lai gan tas bija gandrīz tikpat briesmīgs kā tas, ko Magridža dēļ bija izcietis Džonsons. Bet Vilka Larsena sejas izteiksme nemainījās. Viņš nemainīja arī ķermeņa stāvokli un turpināja noskatīties notiekošajā ar lielu interesi. Neraugoties uz viņa pragmatisko pārliecību, šķita, ka viņš vēro dzīvības rosmi un kustību cerībā izdibināt kaut ko vairāk, saskatīt tās visneprātīgākajās konvulsijās kaut ko tādu, ko viņš līdz šim bija palaidis garām nepamanītu — atslēgu dzīvības noslēpumam, lai kads tas butu, tad viss kļūs skaidrs.
Bet kāviens! Magridža piekaušana bija gluži līdzīga tai, ko es redzēju mesā. Veltīgi koknejietis pūlējās aizsargāties no saniknota puiša. Un veltīgi viņš centās nokļūt kajītes patvērumā. Viņš vēlās uz to, rāpoja uz to, krita uz tās pusi, kad viņu notrieca zemē. Bet belziens sekoja belzienam mulsinošā ātrumā. Viņu sita uz visām pusēm ka badmintona bumbiņu, līdz beidzot Līčs viņu, tāpat kā Vilks Larsens Džonsonu, dauzīja un spārdīja jau guļošu. Un neviens neiejaucās. Līčs būtu varējis viņu nogalināt, bet, piepildījis, acīm redzot, savu atriebības mēru, viņš aizgāja, atstādams piekauto ienaidnieku, kurš smilkstēja un gaudoja kā kucēns.
Taču šīs abas sadursmes bija tikai dienas programmas pirmie numuri. Pēcpusdienā sakāvās Dūms ar Hendersonu, no mednieku kajītes atskanēja šāvienu troksnis, pārējie četri tās iemītnieki satraukti bēga uz klāju. Biezu, kodīgu dūmu stabs — tādi vienmēr rodas no melnā pulvera — pacēlās uz augšu pa atvērtajām durvīm, un Vilks Larsens metās lejā. Līdz mūsu ausim atlidoja sitienu un kautiņa troksnis. Abi vīri bija ievainoti, un viņš vēl iekaustīja abus par to, ka tie nav klausījuši viņa rīkojumu un ir sakropļojuši viens otru pirms medību sezonas beigām. Viņi patiešām bija smagi ievainoti, un, iekāvis viņus, Vilks Larsens ņēmās viņus ārstēt, kā nu prata, un pārsiet viņu ievainojumus. Es palīdzēju kapteinim, kamēr viņš izzon- dēja un dezinficēja ložu brūces. Abi vīri pacieta viņa nesaudzīgo dziedniecību bez kādiem anestezējošiem līdzekļiem, viņi saņēma vienīgi tējas glāzi stipra viskija.
Tad, pirmās vakts laikā, izcēlās kautiņš rufē. Ta iemesls bija pļāpas un tenkošana, kuras dēļ bija cietis Džonsons. Dzirdējām troksni un nākamajā dienā redzējām vīrus ar sazilinātajām sejām. Nopratām, ka puse matrožu pamatīgi samizojusi pārējos.
Otra starpmaiņa un tātad arī diena beidzas ar kautiņu starp Johansenu un kalsno mednieku Latimeru, kurš izskatījās pēc ziemcļštatu iedzīvotāja. Kautiņa iemesls bija Latimera aizrādījums kapteiņa palīgam, ka viņš miegā bļaustoties, un, kaut arī Johansens dabūja pērienu, atlikušo nakts daļu viņš neļāva citiem kajītē ne acu aizvērt, kamēr pats svētlaimīgi gulēja, atkal un atkal miegā pārdzīvodams kautiņu.
Arī mani mocīja murgi. Aizvadītā diena bija bijusi kā drausmīgs sapnis. Vardarbība bija sekojusi vardarbībai, liesmojošās kaislības un aukstasinīga cietsirdība bija pamudinājušās vīrus tīkot citam pēc cita dzīvības, censties ievainot, sakropļot un nogalināt citam citu. Mani nervi bija uzbudināti, mans prāts satraukts. Agrāk manas dienas bija pagājušas gandrīz pilnīgā neziņā par cilvēka zvē- riskumu. īstenībā es biju pazinis dzīvi tikai tās intelektuālajās izpausmēs. Ar varmācību gan biju saskāries, bet tā bija prāta varmācība: Cārlija Fjūreseta kodīgais izsmiekls, Kolekcionāru kopas biedru nesaudzīgās epigrammas un viena otra dzēlīga asprātība, kā arī dažu profesoru aizskarošās piezīmes studiju gados.