Tas bija viss. Ka vīri varētu izgāzt dusmas uz citiem, dauzot viņu miesas un izlejot asinis, tas man bija neparasts un briesmīgs jaunums. Ne jau bez iemesla mani sau- kāja par «Lellīti» van Veidenu, murgu mocīts, domāju, nemierīgi mētādamies savā koja. Cik maz es biju pazinis dzīvi! Es rūgti pasmējos, un man šķita, ka Vilka Larsena atbaidošā filozofija daudz pareizāk izskaidro dzīvi nekā mana.
Un es nobijos, kad apzinājos savu domu virzību. Apkārtējā pastavīgā vardarbība mani ietekmēja samaitājoši. Ta draudēja iznīcināt visu, kas manā dzīvē bija labākais un gaišākais. Saprāts man teica, ka pēriens, ko dabūja Tomass Magridžs, ir kaut kas slikts, un tomēr neparko nevarēju atturēties no iekšēja prieka par to. Es apzinājos, ka šis prieks ir grēcīgs, mani nomāca šī grēka smagums, un tomēr es sajūsmā līksmoju. Es nebiju vairs Hamfrijs van Veidens. Es biju Kumpis, šonera «Gars» mesas zēns. Vilks Larsens bija mans kapteinis, Tomass Magridžs un pārējie bija mani biedri, un es sapratu, ka man, tāpat kā viņiem visiem, jau ir uzspiests šīs dzīves zīmogs.
XIII NODAĻA
Trīs dienas es izpildīju ne vien savus, bet arī Tomasa Magridža pienākumus un ar lepnumu varu teikt, ka viņa darbu padarīju labi. Es zinu, ka iemantoju Vilka Larsena atzinību, un arī matroži staroja no apmierinājuma tajā īsaja laika sprīdī, kamēr es saimniekoju kambīzē.
— Pirmais tīrais kumoss, kopš esmu uzkāpis uz kuģa, — Harisons man sacīja kambīzes durvīs, nesdams atpakaļ no rufes pusdienu traukus. — Tomija ēdmaņa vienmēr garšoja pec taukiem, sasmakušiem taukiem, un, pec manām domam, kopš izbraucis no Sanfrancisko, viņš nav mainījis kreklu.
— Protams, ka nav, — es atbildēju.
— Un es varētu saderēt, ka viņš ar to arī guļ, — Harisons piebilda.
— Un tu nezaudētu, — es piekritu. — Viens un tas pats krekls, un pa visu šo laiku viņš ne reizi nav to novilcis.
Tomēr Vilks Larsens viņam deva tikai trīs dienas, lai atgūtos 110 pēriena sekām. Ceturtajā dienā pavāru aiz sprandas izvilka no kojas un lika pie darba, kaut gan viņam sapēja visas malas, viņš kliboja un tikpat kā nekā neredzēja — tā aiztūkušas bija viņa acis. Viņš šņaukājās un raudāja, bet Vilks Larsens nebija iežēlināms.
— Un skaties, lai galdā vairs neparādas samazgas, — iedams projām, viņš piekodināja. — Un lai vairs nebūtu netīrības, to tu ievēro; šad un tad apvelc tīru kreklu, citādi tevi piesies tauva un izpeldinās jūrā. Saproti?
Tomass Magridžs vārgi vilkās pa kambīzi, un šonera pēkšņa sazvelšanās lika viņam sagrīļoties. Mēģinadams atgūt līdzsvaru, viņš gribēja pieķerties pie dzelzs treliņiem, kas apjoza pavardu un neļava katliem nokrist, bet viņam neizdevās tos satvert, viņa plauksta ar visa auguma svaru atmetās pret karsto plīts virsmu. Nočukstēja, nosmirdēja pēc degošas miesas, un atskanēja spalgs sāpju kliedziens.
— Ak dies, ak dies, ko es ir nodarījis? — pavārs vaimanāja, iesēzdamies ogļu kastē, un vēcināja cietušo roku, lai mazinātu sāpes, ko radīja jauniegūtā brūce. — Kāpēc tas viss piemeklē mani? Nudie, man tas jau ir līdz kaklam, un es tak tā cenšas dzīvē nevienam nekaitēt un nedarīt pāri.
Asaras plūda pa viņa sadauzītajiem un piepampušajiem vaigiem, un viņa seja bija sāpēs pārvērsta. Un tomēr tā bija ļauna seja.
— Ak, kā es viņu nīstu! Kā es viņu nīstu! — viņš izgrūda caur zobiem.
— Kuru? — es jautāju, bet nabaga nelaimīgais jau atkal raudāja par savām nedienām. Uzminēt, ko viņš ienīst, nebija tik grūti kā pateikt, kuru viņš neienīst. Man bija radusies pārliecība, ka viņā iemājo ļauns velns, kas viņu mudina ienīst visu pasauli. Dažreiz es domāju, ka viņš ienīst arī pats sevi — tik neparasti un ērmoti dzīve bija izturējusies pret viņu. Šādos brīžos manī uzbangoja dziļa līdzcietība un man bija kauns, ka esmu priecājies par viņa neveiksmēm un ciešanām. Dzīve bija bijusi netaisna pret viņu. Tā bija izspēlējusi ar viņu nelietīgu joku, padarīdama viņu par tādu, kāds viņš ir, tā joprojām ņirgājas par viņu. Kā gan viņš varēja būt citāds? Un, it kā atbildēdams uz manām neizteiktajām domām, viņš vaimanāja:
— Man nekad nav laimējies, itin nekad! Vai kāds mani sūtīja skolā, vai paēdināja mani, vai noslaucīja manu asiņaino deguntiņu, kad es biju mazs? Vai kāds vispār man kādreiz ir darījis labu? Vai ir, es prasu.
— Nu nekas, Tornij, — es teicu, mierinot uzlikdams viņam uz pleca roku. — Galvu augšā! Gan jau galu galā viss būs labi. Tev vēl ir priekšā ilgi gadi, un tu vari panākt visu, ko vien vēlies.
— Tie ir meli, sasodīti meli! — viņš kliedza man sejā, nokratīdams manu roku. — Tie ir meli, un tu pats to zini. Es jau ir iztaisīts, iztaisīts no paliekām un atkritumiem. Tev jau, Kumpi, ir labi. Tu piedzimi par džentlmeni. Tu nezini,kā tas ir, kad jāstaigā ar tukšu vēderiņu, kad ta vien liekas, ka tur iekšā grauž un skribina žurka, kad no izsalkuma jāraud, līdz beigās miegs apžēlojas. Nekas vairs nevar būt labi. Pat ja es rītu būtu Savienoto Valstu prezidents, vai tas var padarīt par nebijušu to laiku, kad es biju maziņš un mans vēderiņš tukšs?
Ko tas man līdzētu, es prasu. Es piedzimu priekš bēdām un ciešanām. Es ir cietis tik nežēlīgi, ka ar to pietiktu desmit citiem cilvēkiem. Pusi no sava sūrā mūža es ir nogulējis pa slimnīcām. Es gulēju drudzī Espinvolā, Ha- vannā, Jaunorleānā. Bārbeidosā es bezmaz nomiru no cin- gas, ta mani tur vārdzināja sešus mēnešus. Bakas Onolulā, lauztas abas kājas Šanhajā, plaušu karsonis Una- laškā, trīs lauztas ribas un savandītas visas iekšas Frisko. Un te nu es ir. Paskat uz mani! Paskat uz mani! Man ribas atkal ir atsistas no muguras. Tu redzēsi, es klepošu asinis. Kā man to var atlīdzināt, es prasu. Kas to darīs? Dies? Dies droši vien mani ļoti ienīda, kad sūtīja mani uz šito savu sasodīto pasauli.
Gaušanās par likteni turpinājās veselu stundu vai ilgāk, un tad viņš sasparojās strādāt klibodams un vaidēdams, ar dziļu naidu acīs pret visu radību. Izrādījās, ka viņa diagnoze tomēr ir pareiza, jo laiku pa laikam viņam kļuva nelabi, un tādos brīžos viņš vēma asinis un cieta stipras sāpes. Un, kā jau viņš pats sacīja, šķita, ka dievs viņu par daudz ienīst, lai ļautu nomirt, jo galu galā viņam kļuva labāk, bet pats viņš tapa vēl ļaunāks nekā jebkad agrāk.
Pagāja vēl vairākas dienas, pirms uz klāja izvilkās Džonsons un negribīgi ķērās pie darba. Viņš joprojām bija slims, un ne vienu vien reizi es redzēju, ka viņš ar mokām rāpjas mastā pie topburas vai nespēkā grīļojas, stāvēdams pie stūres rata. Bet pats ļaunākais bija tas, ka salauzts bija viņa gars. Viņš izturējās pazemīgi pret Vilku Larsenu un gandrīz vai līda Johansena priekšā. Līčs tā neuzvedās. Viņš staigāja kā tīģerēns pa klāju, atklāti raidīdams Vilkam Larsenam un Johansenam naidīgus skatienus.
— Gan es vēl tevi nožmiegšu, tu plakanpēdainais zviedri, — kādu nakti es dzirdēju viņu sakām Johansenam.
Kapteiņa palīgs tumsā viņu nolamāja, un nākamajā mirklī kāds priekšmets ietriecās kambīzes ārsienā. Atskanēja jaunas lamas un ņirdzīgi smiekli, un, kad viss noklusa, es izlavījos laukā un ieraudzīju smagu nazi, ietriektu vairāk nekā collu dziļi cietajā kokā. Pēc dažām minūtēm Johansens taustīdamies nāca to meklēt, bet es nazi paklusām atdevu Līčam nākamajā dienā. Viņš pasmīnēja, kad es viņam to pasniedzu, tomēr tas bija smīns, kurā slēpās krietni izjustāka pateicība nekā tajos runas plūdos, kas raksturīgi manas šķiras ļaudīm.