Izrādījās, ka atšķirībā no pārējiem kuģa apkalpes locekļiem es tagad nebiju naidīgās attiecībās ne ar vienu, visi bija noskaņoti man labvēlīgi. Var jau gan būt, ka mednieki izturējās pret mani tikai ar iecietību, kaut arī neviens no viņiem neizjūta pret mani nepatiku; Dūms un Hendersons, atlabdami zem aizsargjuma uz klāja un zvalstīdamies dienu un nakti savos šūpuļtīklos, pat apgalvoja man, ka es esot pārāks par jebkuru medicīnas māsu slimnīcā un ka viņi mani neaizmirsīšot brauciena beigās, kad saņemšot norēķinu. (It kā man būtu kāda vajadzība pēc viņu naudas! Es būtu varējis nopirkt pat divdesmit šādus šonerus ar visu iekārtu un viņus pašus ar visu viņu mantību!) Bet man bija uzlikts par pienākumu ārstēt viņu brūces, dabūt viņus uz kājām, un es darīju, kas bija manos spēkos.
Vilkam Larsenam uznāca jauna stipru galvas sāpju lēkme, kas ilga divas dienas. Viņš droši vien ļoti cieta, jo lika pasaukt mani un paklausīja maniem norādījumiem kā slims bērns. Bet nekas, ko es spēju darīt, šķiet, viņam nelīdzēja. Pēc mana ieteikuma viņš tomēr atmeta smēķēšanu un dzeršanu; taču esmu neziņā, kādēļ tādam lieliskam dzīvniekam kā viņš vispār vajadzētu mocīties ar galvas sāpēm.
— Tas ir dieva pirksts, kad es tev saku, — apgalvoja Luiss. — Tā ir sodība par viņa ļaunajiem darbiem, un tas vēl nepavisam nav viss vai arī…
— Vai arī? — es pārvaicāju.
— Dievs ir iesnaudies un nepilda savus pienākumus, lai gan es jau nu neesmu tas, kam par to vajadzētu runāt.
Biju maldījies, teikdams, ka baudu visu labvēlību. Tomass Magridžs ne vien turpināja mani nīst, viņš šādai rīcībai bija sameklējis pat jaunu ieganstu. Ne mazums laika aizritēja, kamēr es atradu tam izskaidrojumu, taču beidzot es atklāju, ka tas notiek tādēļ, ka esmu piedzimis laimīgākos apstākļos nekā viņš, pēc viņa vārdiem — «piedzimis par džentlmeni».
— Un joprojām vēl neviena jauna miroņa, — es uzvilku uz zoba Luisu, kad Dūms ar ITendersonu plecu pie pleca izgāja savā pirmajā pastaigā pa klāju, nogrimuši draudzīgā sarunā.
Luiss nopētīja mani ar savām vērīgajām, pelēkajām acīm un, ļaunu paredzēdams, papurināja galvu.
— Tas tuvojas, kad es tev saku, un, kad tas ies vaļā, tad tik būs ko turēt. Visu šo laiku es to jaušu un patlaban tikpat skaidri kā takelāžu tumšā naktī. Tas ir tuvu, tas ir tuvu.
— Kuru ķers pirmo? — es apvaicājos.
— Veco resno Luisu ne, to es tev apsolu, — viņš smējās. — Jo tas man ir kaulos, es zinu, ka nākamgad ap šo pašu laiku es skatīšos savas vecas mātes acis, kas nogurušas, vērojot jiiru, cerībā ieraudzīt savus piecus dēlus, ko viņa tai atdevusi.
— Ko viņš tev sacīja? — Tomass Magridžs brītiņu vēlāk man noprasīja.
— Ka viņš reiz aizbraukšot mājās apciemot māti, — es diplomātiski atbildēju.
— Man tāda nekad nav bijusi, — koknejietis piezīmēja, ar savam nespodrajām, drūmajām acīm lūkodamies manējās.
XIV NODAĻA
Agrāk es nekad nebiju pienācīgi novērtējis sievietes. Cik varu spriest, es nebiju visai juteklīgs, lai gan līdz šim es, patiesību sakot, nekad netiku atradies ārpus sieviešu sabiedrības. Māte un māsas vienmēr uzturējās manā tuvumā, un es vienmēr pūlējos no viņam izbēgt, jo viņas mani uztrauca līdz ārpratam ar savam rūpēm par manu veselību un ar periodiskiem iebrukumiem mana miteklī, pēc kuriem mans pārdomātais juceklis, ar ko es tā lepojos, tika pārveidots vēl lielākā, turklāt nekārtīgā juceklī, lai gan no malas viss izskatījās diezgan glīti. Pēc viņu aiziešanas es nekad nevarēju neko atrast. Bet tagad, ak vai, cik patīkami būtu bijis just viņu klātbūtni, viņu svārku švīkstoņu un čaukstoņu, ko es agrāk ienīdu no visas sirds! Esmu pārliecināts, ka nekad vairs nebūšu pret viņām īgns, ja reiz tikšu mājās. Lai viņas mani ārstē un zajo 110 rīta līdz vakaram, lai slauka putekļus, mēž un kārto manu mitekli katru mīlu brītiņu; es tikai atgāzīšos krēslā un mierīgi uz visu to noskatīšos, un būšu pateicigs par to, ka man ir māte un māsas.
Sīs atmiņas rosina mani uz pārdomām. Kur ir šo pāri par divdesmit «Gara» apkalpes vīru mātes? Tas taču ir pretdabiski un neveselīgi, ka vīrieši ir pilnīgi atšķirti no sievietēm un savrupos baros klīst pa pasauli! Rupjība un mežonība tam ir neizbēgamas sekas. Vajadzētu, lai šiem vīriem, kuru sabiedrībā es atrodos, būtu sievas, māsas un meitas; tad viņi spētu būt gan laipni, gan maigi, gan līdzcietīgi. Neviens no viņiem nav pat precējies. Gadiem ilgi neviens nav nācis saskarē ar krietnu sievieti, nav izjutis labvēlīgo ietekmi, ko šāda būtne neatvairāmi izstaro. Viņu dzīvei trūkst līdzsvara. Viņu vīrietība, kura pati par sevi ir dzīvnieciski rupja, ir pārmērīgi attīstīta. Turpretī viņu jūtu dzīve ir palikusi neizkopta, patiesību sakot, atrofējusies.
Tā ir neprecētu vīriešu sabiedrība. Viņu dzīve paiet vienās ķildās un sadursmēs, un, ķildodamies cits ar citu, viņi kļūst ar katru dienu bezjūtīgāki. Brīžiem man šķiet neiespējami, ka viņiem kādreiz ir bijusi mate. Varētu likties, ka viņi ir pa pusei kustoņi, pa pusei cilvēki, atsevišķa pasuga, kurai nav tāda jēdziena kā dzimums, ka tie ir izperēti saulē kā bruņurupuču olas vai iegūst dzīvību kādā līdzīgi vulgārā veidā un ka savas dienas viņi aizvada varmācībā un ļaunumā, un beidzot nomirst tikpat nepievilcīgi, kā ir dzīvojuši.
Sādu domu ietekmēts, es vakar vakarā runājos ar Jo- hansenu — tie bija pirmie neoficiāli teiktie vārdi, ar kuriem viņš mani pagodināja kopš ceļojuma sākuma. Jo- hansens bija atstājis Zviedriju astoņpadsmit gadu vecumā; tagad viņam ir trīsdesmit astoņi, un visā šajā laikā viņš ne reizes nav bijis mājās. Pirms pāris gadiem Cīlē kādā jūrnieku pansionātā viņš bija saticis savu novadnieku un no tā uzzinājis, ka māte vēl ir dzīva.
— Tagad viņai jābūt krietni vecai, — viņš sacīja, domīgi vērdamies kompasnīcā, un tad uzmeta asu skatienu Ilarisonam, kurš par rumbu bija novirzījies no kursa.
— Kad jūs pēdējo reizi viņai aizrakstījāt?
Viņš skaļi sāka galvā rēķināt:
— Astoņdesmit pirmajā; nē… astoņdesmit otrajā, vai tiešām? Nē… astoņdesmit trešajā. Jā, astoņdesmit trešajā. Priekš desmit gadiem. No kādas mazas ostas Madagaskarā. Es tur strādāju.
Redzi, — viņš turpināja, it kā uzrunādams savu novārtā pamesto māti zemeslodes viņā pusē, — katru gadu es gatavojos braukt mājās. Tad kāda jēga bija rakstīt? Tikai viens gadiņš. Un katru gadu kaut kas trāpījās — un es neaizbraucu. Bet tagad esmu kapteiņa palīgs un, kad es Frisko saņemšu aprēķinu varbūt savus piecsimt dolārus, piemunsturēšu uz kāda debessdūrēja un apkārt Horna ragam aizlaidīšu uz Liverpūli; tas vēl man ienesīs naudu, un tad es no turienes braukšu mājās ar pasažieru kuģi. Tad viņai vairs nebūs jāstrādā.
— Bet vai tad viņa strādā? Tagad? Cik viņai gadu?
— Apmēram septiņdesmit, — viņš atbildēja. Un tad lielīgi piebilda: — Mēs savā zemē strādājam no dzimšanas līdz nāves stundai. Tāpēc mēs tik ilgi dzīvojam. Es nodzīvošu līdz simtam.
Nekad neaizmirsīšu šo sarunu. Šie vārdi bija pēdējie, ko es dzirdēju nākam pār viņa lūpām. Varbūt tie arī vispār bija pēdējie, ko viņš izrunāja. Jo, nogājis kajītē, lai dotos pie miera, es nolēmu, ka lejā gaiss ir pārāk smacīgs, lai gulētu. Bija bezvēja nakts. Mēs atradāmies ārpus pasātu joslas, un «Gars» kūlās uz priekšu vienu mezglu stundā. Tāpēc es pasitu padusē segu ar spilvenu un gāju augšā uz klāja.