Iedams garām Harisonam, pametu acis uz kompasnīcu, kas bija iebūvēta kajītes jumtā, un pamanīju, ka šoreiz matrozis ir jau novirzījies par veseliem trim rumbiem. Domādams, ka viņš ir aizmidzis, un gribēdams paglābt puisi no brāziena vai kaut kā vēl ļaunāka, es viņu uzrunāju. Bet Harisons nebija aizmidzis. Viņa acis bija plaši ieplestas. Viņš likās tā apstulbis, ka nespēja man atbildēt.
— Kas tev kaiš? — es jautāju. — Vai tu esi slims?
Puisis papurināja galvu un ar dziļu nopūtu it kā atmozdamies atvilka elpu.
— Būtu tu labāk ieturējis kursu, — es viņu norāju.
Viņš pārtvēra dažus spieķus, un es vēroju kompasa rozi lēnām pagriežamies līdz iedaļai Nord-Nord-West, tad, viegli svārstīdamās, tā apstājās.
No jauna paņēmis savas gultas drēbes, es jau gatavojos doties tālāk, kad manu skatienu piesaistīja kaut kas neparasts uz reliņiem kuģa pakaļgalā. Muskuļota roka, no kuras pilēja ūdens, satvēra reliņu. Tai blakus no tumsas iznira vēl otra. Ieinteresēts vēroju, kādu viesi no dzīļu krēslaines es ieraudzīšu. Lai tas būtu kas būdams, zināju, ka tas rāpjas uz kuģa pa lagas līni. Redzēju galvu ar slapjiem, nokareniem matiem un tad neapšaubāmas Vilka Larsena acis un seju. Labo vaigu krāsoja sarkanu asinis, kas tecēja no brūces galvā.
Spējā rāvienā viņš uzrausās uz klāja un piecēlās kājās, uzmezdams ātru skatienu cilvēkam pie stūres rata, it kā lai pārliecinātos, kas viņš tāds ir un vai no viņa nav jābaidās. No kapteiņa strāvoja jūras ūdens. Tas tecēja
sīkiem, dzirdamiem guldzieniņiem, kuri mani satrauca. Kad viņš nāca uz manu pusi, es instinktīvi atrāvos atpakaļ, jo viņa acīs es saskatīju kaut ko tādu, kas slēpa sevī nāves draudus.
— Būs jau labi, Kumpi, — viņš klusā balsī sacīja.
— Kur ir mans palīgs?
Es paraustīju plecus.
— Johansen! — viņš klusām sauca. — Johansen! Kur viņš ir? — Vilks Larsens noprasīja Harisonam.
Jaunais puisis šķita atguvis pašsavaldīšanos, jo atbildēja diezgan droši:
— Nezinu, ser. Pirms maza brītiņa redzēju viņu ejam uz priekšgalu.
— Es jau arī devos uz priekšgalu. Bet tu būsi pamanījis, ka es neatgriežos pa to pašu ceļu, kur aizgāju. Vai tu vari to izskaidrot?
— Jūs droši vien esat bijis viņpus borta, ser.
— Vai man viņu nepameklēt mednieku kajītē, ser? — es ievaicājos.
Vilks Larsens papurināja galvu.
— Jūs, Kumpi, viņu neatradīsiet. Bet jūs man noderēsiet. Nāciet līdzi! Gultas drēbes lai paliek. Atstājiet turpat, kur tās ir!
Es sekoju viņam. Kuģa vidusdaļā nemanīja ne mazākās dzīvības zīmes.
— Tie nolādētie mednieki, — Vilks Larsens iemetināja.
— Pārāk nobarojušies un sasodīti slinki, lai izturētu četru stundu vakti.
Bet baka priekšgalā mēs atradām trīs matrožus aizmigušus. Viņš apgrieza tos otrādi un ielūkojās to sejās. Viņi piederēja pie klāja sardzes, un pēc sena paraduma kuģa sardzei rāmā laikā atļāva gulēt, aizmigt nedrīkstēja vienīgi virsnieks, stūres vīrs un novērotājs.
— Kurš ir novērotājs? — Vi-lks Larsens noprasīja.
— Es, ser, — atbildēja Holiouks, viens no tālbraucējiem matrožiem, balsij viegli trīcot. — Es tikai nupat kā iesnaudos, ser. Lūdzu, piedodiet, ser! Tas nekad vairs neatkārtosies!
— Vai tu uz klāja kaut ko redzēji vai dzirdēji?
— Nē, ser, es …
Bet Vilks Larsens, nepatikā šņākdams, bija jau novērsies, pametis matrozi beržam acis aiz pārsteiguma, ka ticis tik viegli cauri.
— Tagad klusām, — Vilks Larsens mani čukstus brīdināja, saliekdams augumu, lai iedabutu to rufes lūkā, un gatavodamies kāpt lejā.
Sekoju ar drebošu sirdi. To, kam vajadzēja notikt, es zināju tikpat maz kā to, kas bija jau noticis. Bet asinis bija plūdušas, un ne jau savas iegribas dēļ viņš bija meties pāri malai ar pārsistu galvu. Turklāt Johansens bija pazudis.
Tā bija pirmā reize, kad nokāpu rufē, un tik drīz es neaizmirsīšu ainu, ko redzēju, stāvot kāpņu lejas galā. Iebūvēta pašā šonera pīķī, rufe izveidoja trīsstūri, gar kura malām divos stāvos bija izvietotas kojas, pavisam divpadsmit. Telpa nebija lielākā par istabiņu Grabstrītā[3]; tomēr šeit bija sablīvēti divpadsmit vīri; te viņi ēda un gulēja, tepat notika visas viņu dzīvības norises. Mājās mana guļamistaba nebija liela, taču taja varētu ietilpināt duci līdzīgu kubriku, bet, ja ņem vērā vēl griestu augstumu, pat divdesmit.
Gaiss rufē bija skābs un sasmacis, un šūpojošās griestu spuldzes blāvajā gaismā es redzēju, ka uz sienas ikviens noderīgais laukumiņš bija no vienas vietas nokārts ar ūdenszābakiem, eļļas drēbēm un citiem tīriem un savalkātiem apģērba gabaliem. Kuģim zvalstoties, tic šūpojās uz priekšu un atpakaļ, saceldami troksni, kāds rodas, koku zariem beržoties gar mājas jumtu vai sienu. Kaut kur kāds zābaks brīdi pa brīdim skaļi nozlaukstēja pret sienu; un, kaut gan nakts uz jūras bija rāma, baļķu un šķērssienu čīkstoņa un neizdibināmie trokšņi zem grīdas apvienojās nerimtīgā korī.
Gulētāji nelikās traucēties. Viņu bija astoņi — abas brīvās maiņas —, un gaiss bija biezs no viņu dvašas siltuma un smakas, bija dzirdama krākšana, nopūtas un kunkstieni — skaņas, kuras nepārprotami liecina, ka dzīvnieks, kas saucas cilvēks, guļ. Bet vai viņi patiešām bija aizmiguši? Itin visi? Un, ja ne visi, tad vai viņi bija gulējuši līdz mūsu ienākšanai? Vilka Larsena meklējumu mērķis, acīm redzot, bija atrast vīrus, kuri izliekas, ka guļ, bet īstenībā nav aizmiguši vai kuri tikai nesen aizsnaudušies. Paņēmiens, ar kādu viņš to centās noskaidrot, man atgādināja kādu Bokačo stāstu.
Izņēmis no ietvara lampu, Vilks Larsens to pasniedza man. Viņš sāka no priekšas ar labās puses pirmajām kojām. Augšējā gulēja kanaksJielisks jūrnieks, kuru viņa biedri bija iesaukuši par Ūfti-Ufti. Viņš gulēja uz muguras un elpoja rimti kā sieviete. Viena roka viņam bija zem galvas, otra — uz segas. Vilks Larsens satvēra tās locītavu ar īkšķi un rādītājpirkstu un skaitīja pulsu. Kanaks pamodās. Viņš atmodās tikpat rāmi, kā bija gulējis. Viņa augums it nemaz nesakustējās. Kustīgas bija vienīgi acis. Tās atsprāga plaši vajā, lielas un melnas, un nemirkšķinādamas raudzījās mūsu sejas. Vilks Larsens pielika pirkstu pie lupām, dodams zīmi klusēt, un acis no jauna aizvērās.
Apakšējā kojā atradās Luiss, varen resns, silts un nosvīdis, patiešām aizmidzis, un cītīgi gulēja. Kamēr Vilks Larsens turēja viņa roku, matrozis nemierīgi sakustējās, izliekdams ķermeni tā, ka vienu mirkli tas balstījās tikai uz pleciem un papēžiem. Viņa lūpas sakustējās, un viņš izrunāja šādus neizprotamus vārdus:
— šiliņš ir kvarts; bet turi vaļā blisenes, citādi krodzinieks tev trīspensu gabalu iesmērēs par sešnieku.
Tad viņš apvēlās uz sāna ar smagu, šņukstienam līdzīgu nopūtu, sacīdams:
— Seši pensi ir tenneris, un šiliņš ir bobs, bet, kas ir ponijs, nezinu.
Pārliecinājies, ka Luiss un kanaks patiešām guļ, Vilks Larsens pārgāja pie nākamajām divām kojām labajā pusē, kuru augšējo un apakšējo stāvu, kā mēs spuldzes gaisma redzējām, aizņēma Līčs un Džonsons.
Kad Vilks Larsens noliecās pie apakšējās kojas, lai pārbaudītu Džonsona pulsu, es, stāvēdams taisni un turēdams spuldzi, redzēju zagšus paceļamies Līča galvu — viņš lūrēja pāri savas kojas malai, lai redzētu, kas tur notiek. Katrā ziņā viņš bija nojautis Vilka Larsena viltību un saprata, ka tiks atklāts, jo pēkšņi man no rokām tika izsista lampa un rufē iestājās tumsa. Tajā pašā mirkli viņš droši vien arī lēca tieši virsū Vilkam Larsenam.