Izdzirdot pirmās skaņas, varēja domāt, ka tur cīnās vērsis ar vilku. Vilks Larsens iebaurojās kā satracināts vērsis, un Līčs izmisīgi rūca. Šīs skaņas stindzināja asinis. Cik noprotams, Džonsons nekavējoties bija viņam piebiedrojies; tātad viņa pazemīgā un pieglaimīgā izturēšanās uz klāja nedaudzajās iepriekšējās dienās nav bijusi nekas vairāk kā pārdomāta viltība.
Sī cīņa tumsā man iedvesa tādas šausmas, ka es drebēdams atslīgu pret kāpnēm, jo nespēju uzkāpt augšā. Un pakrūtē man sakāpa tas pats vecais nelabums, kas vienmēr uzradās, kad es redzēju fizisku vardarbību. Šoreiz, protams, es neredzēju nekā, tikai dzirdēju klusās, žļakstošās skaņas, kas rodas, miesai ar spēku triecoties pret miesu. Tad kļuva dzirdami brīkšķi — tur gāzās ķermeņu mudžeklis —, samocīta elpa, pēkšņu sāpju radīti ātri, aprauti sēcieni.
Sazvērestībā, kuras mērķis bija nogalināt kapteini un viņa palīgu, droši vien piedalījās vairāki vīri, jo pēc trokšņiem es nopratu, ka Līčarn un Džonsonam drīz vien bija devušies palīgā vairāki viņu biedri.
— Sadabū kāds nazi! — Līčs kliedza.
— Gāziet viņam pa galvu! Izšķaidiet viņa smadzenes! — sauca Džonsons.
Bet Vilks Larsens vairs neizdeva ne skaņas. Nežēlīgi un klusām viņš cīnījās par savu dzīvību. Viņš bija galīgās sprukās. No paša sākuma notriekts zemē, viņš nebija spējis tikt uz kājām, un es jutu, ka, par spīti viņa neiedomājamajam spēkam, viņam nav nekādu izredžu.
Arī es dabūju izjust sparu, ar kādu viņi kāvās, jo vīru kūleņojošie augumi nogāza mani gar zemi un pamatīgi sadauzīja. Bet šajā juceklī man izdevās ierāpties tukšā apakšstāva kojā, kur es nevienam vairs nemaisījos pa kājām.
— Ei, vīri! Viņš ir māsu nagos! Viņš ir mūsu nagos! — dzirdēju Līču saucam.
— Kurš? — prasīja tie, kas patiešām bija gulējuši un pamodušies nesaprata, kas notiek.
— Tas nolādētais stūrmanis! — skanēja Līča viltīgā atbilde. To viņš pateica kaut kā apslāpēti un ar lielu piepūli.
Šo ziņu uzņēma ar priecīgām klaigām, un no šī brīža Vilkam Larsenam virsū bija septiņi stipri vīri, jo Luiss, domājams, kautiņā nepiedalījās. Rufe bija ka aizkaitinatu bišu strops, ko satraucis kāds izlaupītājs.
— Ei, jūs! Kas tur lejā notiek? — es izdzirdu Lati- meru saucam no augšas caur lūku; būdams pārāk piesardzīgs, viņš nenokāpa rufē, kur gāja kā pa elli.
— Vai kāds nevar sadabūt nazi? Nu vai tad patiešām neviens nevar dabūt nazi? — Līčs lūdzās, kad troksnis kaut cik pierima.
Jucekli radīja uzbrucēju skaits. Viņi traucēja cits citu, kamēr Vilks Larsens, tiekdamies tikai uz vienu mērķi, to arī sasniedza. Viņa nodoms bija izlauzties cauri visai telpai līdz kāpnēm. Lai gan es biju pilnīgā tumsā, es izsekoju viņa pārvietošanos pēc skaņām. Neviens cits, tikai milzis būtu varējis izdarīt to, ko izdarīja viņš, aizcīkstē- jies līdz trapam. Maz pamazām, vienīgi ar roku spēku, visam vīru baram pūloties atraut viņu atpakaļ un nogāzt zemē, viņš uzvilkās augšā no grīdas, līdz izslējās pavisam stāvus. Un tad kāpienu pēc kāpiena lēni ar rokām un kājām cīnījās augšup pa trapu.
Pašu beidzamo no visa es redzēju. Jo Latimers, pēdīgi aizgājis pēc luktura, turēja to tā, ka gaisma spīdēja pa lūku lejā. Vilks Larsens jau bija gandrīz pašā augšā, lai gan es nevarēju viņu redzēt. Saskatāms nebija nekas vairāk kā vienīgi viņam pieķērušos vīru mudžeklis. Tas staipījās un locījās kā milzīgs daudzkājains zirneklis un šūpojās uz priekšu un atpakaļ līdzi kuģa vienmērīgajiem zvalstiem. Visu laiku — soli pa solim, ar ilgiem starplaikiem — mudžeklis cēlās uz augšu. Reiz tas saļodzījās, tik tikko nenogāzdamies atpakaļ, bet līdzsvars tika atjaunots, un murskulis atkal cēlās uz augšu.
— Kas tur ir? — Latimers sauca.
Laternas izstarotajā gaismā es redzēju viņa apmulsušo seju.
— Larsens, — no mudžekļa vidus atskanēja apslāpēta balss.
Latimers pasniedza pretim brīvo roku. Redzēju izšauja- mies uz augšu kādu citu, lai to sakamptu. Latimers vilka, un pāris nākamie pakāpieni tika pārvarēti ar joni. Tad gaisā pasnaikstījās Vilka Larsena otra roka un pieķērās lūkas malai. Ķermeņu murskulis karājās virs kāpnēm, tomēr vīri vēl arvien neatlaidās no bēgošā ienaidnieka. Larsens grūda viņus zemē, trieca pret lūkas aso malu, spārdīja ar kājām. Līčs nogāzās lejā pēdējais, krizdams atmuguriski no pašas augšas un atsizdamies ar galvu un pleciem pret saviem biedriem, kas jau gulēja lejā. Vilks Larsens un lukturis pazuda, mēs bijām atstāti tumsā.
XV NODAĻA
Lamādamies un vaidēdami ļaudis kāpņu apakšgalā rausās kājās.
— Iededziniet kāds gaismu, man izmežģīts īkšķis, — sacīja Pārsonss, viens no matrožiem, melnīgsnējs, drūms cilvēks, stūrmanis Stendiša laivā, kurā Harisons bija airētājs.
— Kastīti tu atradīsi mētājamies kaut kur pie dzieda, — Līčs teica, nosēzdamies uz tās kojas malas, kurā es biju paslēpies.
Kļuva dzirdama taustīšanās un sērkociņu švīkstoņa, un kuģa lampa aizdegās ar blāvu, kūpošu liesmu, tās spokainajā gaismā kailstilbaini vīri staigāja apkārt, apkopdami nobrāzumus un brūces. Saņēmis Pārsonsa izmežģīto īkšķi, Ūfti-Ufti to spēcīgi pastiepa un ievilka agrākajā vietā. Tikmēr es pamanīju, ka viņam pašam pirkstu locītavas līdz kaulam pušu. Kanaks tās rādīja citiem, atņirgdams skaistus, baltus zobus, un stāstīja, ka ievainojumus ieguvis, triecot dūri Vilka Larsena mutē.
— Tātad tu tas biji, tu, melnais diedelniek, — kareivīgi iekliedzās Kellijs, Amerikas īrs, bijušais ostinieks, kas pirmo reizi brauca jūrā un bija Kērfuta laivas airētājs. To noprasījis, viņš izspļāva no mutes asinis un zobus un piegrūda kanakam klāt savu kaušļa ģīmi. Ūfti-Ufti atmuguriski pielēca kājās pie savas kojas un, ar otru lēcienu atgriezies, vicināja rokā garu nazi.
— O, ej taču gulēt, tu man esi galīgi apnicis, — Līčs iejaucās. Neraugoties uz savu jaunību un pieredzes trūkumu, viņš, acīm redzot, bija rufes barvedis. — Tu, Kel- lij, izbeidz! Liec Ufti mierā! Kā, velns lai parauj, viņš tumsā varēja zināt, ka tas esi tu?
Mazliet parūcis, Kellijs norima, un kanaks paspīdināja baltos zobus pateicīgā smaidā. Viņš bija skaists puisis, gandrīz sievišķīgs, ar patīkamām auguma līnijām, un viņa lielajās acīs bija tāds maigums un sapņainība, kas, likās, nemaz nesaskanēja ar viņa ķildnieka un kaušļa slavu.
— Kā viņš izspruka? — Džonsons jautāja.
Viņš sēdēja uz savas kojas malas, un viss viņa ķermeņa stāvoklis liecināja par galīgu nomāktību un bezcerību. No nesenās piepūles viņš joprojām smagi elpoja. Kautiņā krekls viņam bija ticis pilnīgi noplēsts no miesām; no dziļas brūces vaigā pa kailajām krūtīm tecēja asinis un pilēja uz grīdas, atstādamas sarkanu celiņu pāri baltajam augšstilbam.
— Tāpēc, ka viņš ir velns, es jau tev teicu, — Līčs atbildēja ar vilšanās asaram acīs, pielēkdams kājās. Un neviens pats no jums man nevarēja iedot nazi! — viņš nepārtraukti žēlojas.
Bet pārējie matroži nepievērsa viņam nekādu uzmanību, jo bija nobijušies par to, kas viņus gaida.
— Kā viņš zinās, kuri tie bija? — Kellijs noprasīja un aplaida visapkārt iznīcinošu skatienu. — Ja vien kads no mums nenodos.