— Viņš tūliņ sapratīs, tiklīdz mēs viņam patrāpīsimies acīs, — Parsonss atbildēja. — Pietiks tikai paskatīties uz tevi.
— Iestāsti viņam, ka tev uzgāzās klājs uz galvas un izdauzīja zobus, — Luiss ņirgājās. Viņš vienīgais no visiem nebija izkāpis no kojas un līksmoja, ka viņam nav ne skrambiņas, kas vēstītu, ka viņš būtu piedalījies nakts kautiņā. — Pagaidiet tikai, kad viņš rīt jūsu mūļiem uzmetis acis, bandīti tādi, — viņš nosmējās.
— Mēs sacīsim, ka noturējām viņu par stūrmani, — viens ieminējas. Un otrs piebilda: — Es zinu, ko teikšu: izdzirdu traci, izlēcu no kojas un par savām pūlēm da- buju pamatīgu belzienu pa žokli, un tad pats ar vairs acīs neskatījos. Tumsā nevarēju izšķirt, kas katrs bija, un tik gāzu.
— Un, protams, trāpīji man, — Kellijs piebalsoja, sejai uz mirkli atplaukstot.
Līčs un Džonsons šajās runās nepiedalījās, un bija skaidri redzams, ka biedri viņus uzlūko par tādiem, kurus nenovēršami sagaida pats ļaunākais, kuriem nav vairs nekādu cerību un gals jau klāt. Kādu laiku Līčs mierīgi noklausījās viņu pārmetumos. Tad viņš aizsvilās:
— Jūs man esat galīgi apnikuši! Atradušies labiņie! Ja jūs būtu mazāk vārstījuši mutes un darījuši kaut ko arī ar rokām, tad ar viņu tagad jau butu viss cauri. Kāpēc neviens no jums neiedeva man nazi, kad es to prasīju? Taisni nelabi metas no tādiem! Brēcat un baurojat tā, it kā viņš taisītos jūs nosist, tiklīdz dabūs rokā! Jūs tak paši sasodīti labi zināt, ka viņš to nedarīs. Viņš to nevar atļauties. Te nav ne vietu apgādes kantoru, ne bič- komeru, un jūs viņam esat vajadzīgi darbam, dikti vajadzīgi. Kas tad airēs vai stūrēs, vai apkalpos kuģi, ja viņš jūs zaudēs? Mums ar Džonsonu vieniem vajadzēs izstrēbt visu putru. Tagad liecieties savās kojās un stāviet klusu; es gribu drusku pagulēt.
— Nu labi, labi, — Pārsonss ierunājās. — Var jau ar būt, ka viņš mūs nenožmiegs, bet ņem vērā manus vārdus — no šīs dienas elle pret šito kuģi būs tīrais ledus skapis.
Visu šo laiku es bažīgi lauzīju galvu pats par savu kļūmīgo stāvokli. Kas notiks ar mani, ja šie vīri atklās manu klātbūtni? Nemūžam es nespētu izlauzties no šejienes, kā to izdarīja Vilks Larsens. Un šajā mirklī Latimers aurēja pa lūku no augšas:
— Kumpi! Vecais tevi sauc!
— Viņa te lejā nav! — Pārsonss atkliedza.
— Ir gan, — es teicu, izlavīdamies no kojas un visiem spēkiem cenzdamies, lai mana balss skanētu stingri un droši.
Matroži apjukuši skatījās uz mani. Viņu sejās es redzēju bailes un baiļu radītu velnišķīgu ļaunumu.
— Eju! — es uzsaucu Latimeram.
— Nekur tu neiesi! — Kellijs bļāva, nostādamies starp mani un kāpnēm, atvēzējis labo roku īstam žņaudzēja tvērienam. — Tu sasodītais okšķeri! Es tev aizbāzīšu muti!
— Ļauj, lai viņš iet! — Līčs pavēlēja.
— Nenāk ne prātā, — skanēja dusmīga atbilde.
Līčs pat nepakustējās, sēdēdams.uz kojas malas.
— Ļauj, lai viņš iet, es saku, — viņš atkārtoja, bet šoreiz viņa balss bija skarba un metāliska.
īrs sastomījās. Grasījos paiet viņam garām, un viņš pavirzījās sāņus. Nokļuvis līdz kāpnēm, es pagriezos pret rupjajām un ļaunajām sejām, kas no pustumsas blenza uz mani. Manī uzbangoja pēkšņa dziļa līdzjūtība. Atcerējos koknejieša vārdus. Cik ļoti gan dievs viņus ienīdis, ka viņiem jācieš tādas mokas!
— Ticiet man, es neko neesmu ne redzējis, ne dzirdējis, — es mierīgi teicu.
— Es jums saku, ka no viņa nav jābaidās, — kāpdams augšā pa trapu, dzirdēju Līča vārdus. — Vecais viņam patīk tikpat maz kā jums vai man.
Vilku Larsenu atradu mesā. Izģērbies, asinīm noplūdis, viņš gaidīja mani. Viņš saņēma mani ar savu dīvaino smaidu.
— Nāciet nu, dakter, ķerieties pie darba! Šajā braucienā jums, acīm redzot, būs iespējas plašai praksei. Nemaz nezinu, kas gan «Gars» būtu bijis bez jums, un, ja vien es būtu spējīgs lolot šādas cēlas jūtas, es teiktu, ka tā saimnieks ir jums dziji pateicīgs.
Es zināju, kas atrodas tādos vienkāršos medikamentu skapīšos, kāds bija uz «Gara», un, kamēr es uz mesas krāsniņas sildīju ūdeni un sagatavoju visu nepieciešamo Vilka Larsena ievainojumu pārsiešanai, viņš staigāja apkārt smiedamies un tērzēdams, ar vērtējošu skatienu aplūkodams savas brūces. Līdz šim ne reizes nebiju redzējis viņu bez drēbēm, tagad, ieraugot viņa augumu, man gluži vai elpa aizrāvās. Nekad man nav piemitusi vājība apjūsmot miesu — pat ne uz to pusi ne, bet esmu pietiekami apveltīts ar mākslinieka izjūtu, lai pienācīgi novērtētu tās daiļumu.
Mani apbūra Vilka Larsena auguma nevainojamās līnijas un tas, ko varētu nosaukt par tā drausmo skaistumu. Biju pavērojis vīrus rufē. Kaut arī dažiem bija vareni muskuļi, tomēr katram no viņiem piemita kāda nepilnība: te viena ķermeņa daļa vāji attīstīta, te otra pārmērīgi, te ieliekums vai izliekums, kas izjauca simetriju; kājas par īsām vai garām, pārliecīgi dūrās acīs cīpslojums un kauli, vai arī tie par maz bija saskatāmi. Ūfti-Ūfti bija vienīgais ar nevainojamu ķermeņa veidojumu, tomēr viņam piemita kaut kas sievišķīgs.
Bet Vilks Larsens bija tipisks vīrietis, vīrišķīgs, pati pilnība, gandrīz kā dievs. Kad viņš staigāja vai pacēla rokas, spēcīgie muskuļi te saspringa, te atslāba zem zīdainās ādas. Aizmirsu pateikt, ka iedegusi viņam bija tikai seja. Viņa ķermenis bija balts kā visbaltākajai sievietei, jo viņš bija skandināviešu cilmes. Atceros, ka viņš pacēla roku, lai aptaustītu ievainojumu galvā, un es vēroju bicepsu kustamies kā dzīvu būtni zem balta apvalka, šis pats muskulis vēl nesen gandrīz vai aizsūtīja mani pie senčiem; es biju redzējis to izdalām tik daudzus nāvējošus sitienus. Nespēju atraut no viņa acis. Stāvēju kā sastindzis, un antiseptiskā pārsēja vīstoklis, ko turēju rokā, attinās un izritinājās pa grīdu.
Viņš man aizrādīja, un es atjēdzos, ka blenžu viņā.
— Dievs nav žēlojis pūļu, jūs radīdams, — es sacīju.
— Jūs tā domājat? — viņš atbildēja. — Arī man pašam bieži ta ir licies, un es esmu gudrojis, kāpēc tas tā.
— Nolūks… — es iesāku.
— Lietderība, — viņš mani pārtrauca. — Šis ķermenis ir radīts lietošanai. Šie muskuļi darināti, lai sagrābtu, plosītu un iznīcinātu tās būtnes, kas stājas man ceļā un apdraud manu dzīvību. Bet vai jūs esat padomājis arī par tām citām būtnēm? Tām taču arī ir kaut kādi muskuļi, kas domāti sagrābšanai, plosīšanai un iznīcināšana^; bet, kad tās stājas man pretī un grib atņemt man dzīvību, es viņas pārspēju gan grābšanā, gan plosīšanā, gan iznīcināšanā. Ar nolūku to nevar izskaidrot. Ar lietderību gan.
— Tas nav skaisti, — es iebildu.
— Jūs gribat teikt, ka dzīvība nav skaista. — Viņš smaidīja. — Tomēr jūs apgalvojat, ka esmu labi veidots. Redzat?
Viņš sasprindzināja kāju lielus un pēdas, spiezdams to pirkstus pret kajītes grīdu, it kā gribētu to sakampt. Muskuļu mezgli, izciļņi un pauguri zem ādas izlocījās un savilkās kamolos.
— Pataustiet! — viņš pavēlēja.
Tie bija cieti kā dzelzs. Un es ievēroju arī, ka viss viņa stāvs ir saspriegts un modrs; gurnu, muguras un plecu muskuļi lēnām pārvietojās un mainīja apveidu; rokas bija mazliet paceltas, to muskuļi piemilza, pirksti saliecās, līdz atgādināja plēsoņas nagus; pat acis mainīja izteiksmi: tajās parādījās skadrums, vērīgums un kvēle, kas liecināja par gatavību cīņai.