— Noturība, līdzsvars, — viņš teica, atbrīvodams muskuļus, līdz tie pilnīgi atslāba. — Pēdas, ar ko pieķerties pie zemes, kājas, kas balsta augumu un palīdz turēties pretī, kamēr es ar rokām, pirkstiem, nagiem un zobiem cīnos, lai nogalinātu un neļautu nogalināt sevi. Nolūks? Lietderība ir vairāk piemērots vārds.
Es nestrīdējos. Biju redzējis pirmatnīga plēsoņas kustību mehānismu, un tas atstāja uz mani tādu pašu iespaidu, it kā es būtu apskatījis liela karakuģa vai okeānā milzeņa mašīnas.
Biju pārsteigts, ka viņa ievainojumi nav smagi, lai. gan kautiņš rufē bija patiešām mežonīgs, un lepojos, ka man izdodas tik veikli tos pārsiet. Bija daži nopietnāki ievainojumi, pārējie — tikai krietnāki nobrāzumi un plēstas brūces. Belziens, ko viņš bija dabūjis, pirms pārkrita par bortu, bija pārsitis viņa galvas ādu vairāku collu garumā. Pēc viņa norādījumiem, es iztīrīju un sašuvu pušumu, iepriekš noskuvis tā malas. Bez tam viņa kājas ikru muskulis bija stipri saplēsts un izskatījās tā, it kā to būtu plosījis buldogs. Kāds no matrožiem, viņš man pastāstīja, esot tajā ieķēries ar zobiem pašā kautiņa sākumā un neesot vairs laidis vajā, kaut arī aizvilkts līdz pašai kāpņu augšai, kur beidzot Vilkam Larsenam izdevies viņu nokratīt.
— Starp citu, Kumpi, kā jau teicu, jūs esat izdarīgs cilvēks, — Vilks Larsens iesāka, kad biju pabeidzis savu darbu. — Jūs jau zināt, ka esmu palicis bez palīga. Turpmāk jūs stāvēsiet sardzē, saņemsiet septiņdesmit piecus dolārus mēnesī un ikviens jūs uzrunās ar «mister van Veiden».
— Es… es nekā nejēdzu no navigācijas, jūs taču to zināt, — es izstomīju.
— Tas nemaz nav nepieciešams.
— Man nudien nerūp ieņemt augstus amatus, — es iebildu. — Jau mans pašreizējais necilais amats sagādā man visādas nepatikšanas. Man nav nekādas pieredzes. Zināt, no viduvējības arī tiek savs labums.
Viņš smaidīja, it kā viss jau būtu nokārtots.
— Negribu būt par kapteiņa palīgu uz šī elles kuģa! — es izaicinoši iekliedzos.
Redzēju, ka viņa seja kļūst cieta un acīs parādās nežēlīga vizna. Viņš gaja uz savas kajītes durvīm, sacīdams:
— Un nu, mister van Veiden, ar labu nakti!
— Ar labu nakti, mister Larsen, — es nedroši atbildēju.
XVI NODAĻA
Nevaru apgalvot, ka stūrmaņa stāvoklis man būtu sagādājis kaut ko patīkamu, ja nu vienīgi to, ka nevajadzēja vairs mazgāt traukus. Nejēdzu pat pašus vienkāršākos kapteiņa palīga pienākumus, un man būtu klājies patiešām ļauni, ja matroži nebūtu noskaņoti man labvēlīgi. Neko nezināju par galiem un takelāžu, buru pielāgošanu un uzvilkšanu; bet vīri netaupīja pūles, lai mani iemācītu, — sevišķi labs skolotājs bija Luiss, — un padotie man sagādāja maz rūpju.
Citādi bija ar medniekiem. Vairāk vai mazāk pazīdami jūrnieka darbu, viņi neņēma manu paaugstināšanu amatā par pilnu. Patiesībā man pašam arī likās smieklīgi, ka es, visīstākais sauszemnieks, esmu iecelts par stūrmani; taču paciest, ka mani neņem par pilnu, bija pavisam kas cits. Es nesūdzējos, tomēr Vilks Larsens pieprasīja attiecībās ar mani ievērot jūrnieku etiķeti visos sīkumos — daudz stingrāk nekā tad, kad stūrmanis bija nabaga Johansens; pēc vairākām ķildām, draudiem un lielas kurnēšanas viņš piedabūja medniekus pie paklausības. Ikviens no kuģa ļaudīm, mani uzrunājot, teica «mister van Veiden», un pats Vilks Larsens tikai neoficiāli reizēm mani nosauca par Kumpi.
Tas bija jocīgi. Gadījās, piemēram, ka vējš par dažiem rumbiem bija mainījis virzienu, kamēr mēs ieturējām pusdienas, un, kad es piecēlos no galda, Vilks Larsens sacīja:
— Mister van Veiden, vai jus nepārmestu uz bakborda halzi?
Un es izgāju uz klāja, pieaicināju pie sevis Luisu un no viņa uzzināju, kas jādara. Pēc dažām minūtēm, iegaumējis viņa pamācības un pilnībā apguvis vajadzīgo manevru, sāku dot rīkojumus. Atceros vienu no tādiem gadījumiem savu stūrmaņa gaitu agrīnajā posmā, kad Vilks Larsens uznāca augšā, līdzko es sāku izrīkot matrožus. Viņš smēķēja cigāru un mierīgi noskatījās, kamēr darbs bija pabeigts, un tad pienāca pie manis.
— Kumpi, — viņš teica, — piedodiet, mister van Veiden, es jūs apsveicu! Domāju, ka tagad jūs sava tēva kājas mierīgi varat vantēt viņam atpakaļ kapā. Jūs esat atradis pats savas un iemācījies uz tām stāvēt. Vēl tikai mazliet jāiepraktizējas rīkoties ar galiem un burām, jāiegūst pieredze, kas darāms vētrā, un, pabeidzis šo braucienu, jūs varētu piemunsturēt uz jebkura piekrastes šonera.
Laiks, kas pagāja pēc Johansena nāves, līdz mūsu šoneris nokļuva roņu medību vietās, man aizritēja samērā labi. Vilks Larsens bija pati uzmanība, matroži man palīdzēja, un man nebija vairs jāuzturas Tomasa Magridža nepatīkamajā sabiedrībā. Nebaidos atzīties, ka klusībā es sāku pat izjust zināmu lepnumu par sevi. Lai cik neiedomājams bija mans stāvoklis — sauszemes žurka par kapteiņa palīgu —, es tomēr ar saviem pienākumiem tiku galā tīri labi un šajā īsajā laika sprīdī lepojos ar sevi, un man iepatikās «Gara» šūpošanās un zvalstīšanās, kad tas gāzelēdamies devās pa tropisko jūru uz mazo saliņu ziemeļrietumos, kur mēs uzpildījām ūdens mucas.
Bet mana laime nebija pilnīga. Tā bija tikai relatīva laime, mazāku nedienu periods starp lielām nedienām bagātu pagātni un tādu pašu nākotni. Jo, ciktāl tas attiecās uz jūrniekiem, «Gars» viņiem bija kļuvis par gatavo elli. Viņiem ne mirkli nebija miera vai atpūtas. Vilks Larsens uz matrožiem turēja ļaunu prātu par mēģinājumu viņu nogalināt un rufē saņemto kāvienu; augu dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram un pat cauru nakti viņš darīja visu, lai viņu dzīve kļūtu neciešama.
Viņš labi zināja, cik liela psiholoģiska nozīme ir sīkumiem, un, piesiedamies par sīkumiem, turēja apkalpi satraukumā, kas robežojās ar ārprātu. Es redzēju, ka viņš piecēla Harisonu no kojas un pavēlēja tam nolikt nomētātu otu īstajā vietā, pie tam pamodināja arī abas brīvās maiņas un sūtīja Harisonam līdzi noskatīties, kā viņš to izdara. Tik tiešām — tīrais sīkums, bet Vilkam Larsenam pietika atjautības izdomāt tūkstošiem šādu sīkumu, kas sagandēja ļaužu garastāvokli rufē.
Protams, vīri nemitīgi kurnēja, sīkas sadursmes notika katru dienu. Vienmēr divi trīs vīri dziedēja brūces, jo šis cilvēkveidīgais zvērs, kas bija viņu kapteinis, arvien mēdza palaist rokas. Taču uzsākt izšķirošu cīņu pret viņu vīri neuzdrošinājās, jo mednieku dzīvojamā telpā un kapteiņa kajītē bija daudz ieroču. Līčs un Džonsons bija Vilka Larsena velnišķīgā rakstura galvenie upuri, un, redzot dziļo nomāktību, kas nekad neizzuda no Džonsona sejas un acīm, man sirds plīsa vai pušu.
Ar Līču bija citādi. Viņam piemita tāds cīņas spars kā plēsīgam zvēram. Viņu likās apsēdis neremdināms niknums, kas neatstāja laiku bēdāties. Viņa lūpas bija savilktas ņirdzīgā smīnā, un, jau ieraugot vien Vilku Larsenu, viņš draudīgi ieņurdējās, esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas notika neapzināti. Viņš vēroja Vilku Larsenu, kā ieslodzīts zvērs vēro savu apsargātāju, un dzīvnieciska ņurdoņa viņam skanēja dziļi rīklē un trīsēdama atbalsojās starp zobiem.
Atceros, ka reiz uz klāja gaišā dienas laikā, gatavodamies dot kādu rīkojumu, es piedūros viņa plecam. Līčs stāvēja ar muguru pret mani un, tiklīdz mana roka pieskārās, vienā mirklī atsprāga no manis, lēcienā pagriezdams galvu un iekliegdamies. Uz brīdi viņš mani bija noturējis par to vīru, ko ienīda.