Tiklab viņš, kā Džonsons būtu nogalinājuši Vilku Larsenu pie vismazākās izdevības, bet tāda nekad neradās. Vilks Larsens tam bija par gudru, turklāt viņiem trūka piemērotu ieroču. Ar kailām rokām vispār nebija nekādu izredžu pieveikt kapteini. Laiku pa laikam viņš iekaustīja Līču, kurš vienmēr turējās pretī kā meža kaķis ar zobiem, nagiem un dūrēm, līdz nespēkā vai nesamaņā nostiepās uz klāja. Un nekad viņš neizvairījās no jaunas sadursmes. Viss velnišķīgais, kas mājoja viņā, izaicināja Vilka Lar- senā ieinītošo velnišķīgumu. Vajadzēja tikai viņiem vienlaicīgi parādīties uz klāja, kad jau atkal gāja vaļā; man gadījās arī redzet Līču metamies virsū Vilkam Larsenam bez brīdinājuma vai redzama iemesla. Reiz viņš svieda savu smago dunci, tikai par collas tiesu aizmēzdams to garām Vilka Larsena kaklam. Citreiz viņš no bezānmasta zāliņa nolidināja tērauda mālšpiku. Uz zvalstīga kuģa tādu sviedienu izdarīt bija grūti, taču rīka asais gals, žvinkstēdams nācis no septiņdesmit piecu pēdu augstuma, tik tikko netrāpīja Vilkam Larsenam pa galvu, kad viņš parādījās mesas trapa ejā, un ietriecās cietajā klaja dēļu segumā vairak neka divas collas. Vēl kadu citu reizi Līčs iezagās mednieku kajītē, paņēma pielādētu šauteni un drāzās ar to uz kāpnēm, bet Kērfuts viņu noķēra un atbruņoja.
Es bieži brīnījos, kādēļ Vilks Larsens Līču nenonāvē un nedara šādam stāvoklim galu. Bet viņš tikai smējās, šķita, ka briesmas viņam sagādā prieku. Tādu sevišķu baudu droši vien sajūt cilvēki, kuri, laiku kavēdami, aizraujas ar plēsīgu zvēru pieradināšanu.
— Apziņa, ka dzīvība karājas mata galā, — viņš man paskaidroja, — piešķir tai pavisam citu vērtību. Cilvēks jau pēc dabas ir spēlmanis, un dzīvība ir viņa lielākā likme. Un, jo lielāka iespēja zaudēt, jo asākas izjūtas. Kālab lai es sev liegtu prieku satracināt Līču līdz ār- pratam? Taisnību sakot, ar to es viņam izdaru pat pakalpojumu. Baudījums abiem ir vienlīdz liels. Viņš dzīvo karaliskāk par jebkuru citu viru rufē, kaut arī pats to ne- apzinas. Jo viņam ir kaut kas tāds, ka citiem trūkst — nodoms, ko var un vajag piepildīt, mērķis, kuru cenšoties sasniegt aizmirst visu citu, vēlēšanās nogalināt mani, ce- riba, ka viņam tas izdosies. Viņa dzīve, Kumpi, ir patiešām bagāta un pilnvērtīga. Šaubos, vai viņš jebkad agrāk ir dzīvojis tik spraigi un aizrautīgi, un es dažreiz viņu no visas tiesas apskaužu, redzot, ka viņa neprāts sasniedz jūtu un kaislību kalngalus.
— Bet tas taču ir gļēvi! Gļēvi! — es izsaucos. — Visas priekšrocības ir jūsu pusē.
— Kurš no mums abiem ir lielāks gļēvulis, jūs vai es? — viņš sadrūmis jautāja. — Nonācis neērtā stāvoklī, jūs kļūstat pie tā līdzvainīgs, panākot izlīgumu ar savu sirdsapziņu. Ja jūs būtu patiesi liels, patiesi uzticīgs pats sev, jūs mestos uz vienu roku ar Līču un Džonsonu. Bet jums ir bail, dikti bail. Jūs gribat dzīvot. Dzīvība, kas ir jūsos, brēc, ka tai jādzīvo, vienalga par kādu cenu; tāpēc jūs dzīvojat necienīgi, nododot savus labākos centienus, grēkojot pret visiem saviem nožēlojamajiem princi- piņiem un dzenot savu dvēseli taisnā ceļā uz elli, ja vien tāda ir. Tpū! Mana izturēšanās prasa lielāku drosmi. Es negrēkoju, jo uzticīgi paklausu dzīvībai, kas ir manī. Izturos godīgi vismaz pret savu dvēseli, un tas ir kaut kas tads, ko nevar teikt par jums.
Viņa vārdi man sāpīgi iedzēla. Varbūt es galu galā tomēr esmu gļēvulis. Un, jo vairāk es par to domāju, jo vairāk man šķita, ka pienākums pašam pret sevi man liek darīt to, ko viņš ieteic: sabiedroties ar Džonsonu un Līču un censties viņu nogalināt. Un tieši šeit, manuprāt, izpaudās manu puritāņu senču mantojums, kas mani sku- binaja uz šausmu darbiem un attaisnoja pat slepkavību. Es apstājos pie šīs domas. Atbrīvot pasauli no šada briesmoņa būtu augstāka mērā tikumiska rīcība. Cilvēce tikai kļūtu labāka un laimīgāka, dzīve gaišāka un jaukāka.
Es ilgi domāju par to, bezmiega naktīs valstīdamies savā kojā un atsaukdams atmiņā visu, kas šeit bija noticis. Runāju ar Džonsonu un Līču naktī, tās maiņas laikā, kad Vilks Larsens gulēja. Viņi abi bija zaudējuši cerības: Džonsons — pesimistiskā rakstura dēļ, Līčs — tādēļ, ka bija pārmocījies, un tādēļ, ka viņa spēki bija izsīkuši veltīgajā cīņā. Bet kādu nakti viņš dedzīgi sagrāba manu roku, sacīdams:
— Ticu, ka jūs to runājāt no skaidras sirds, mister van Veiden. Bet palieciet savā vietā un turiet mēli aiz zobiem! Nesakiet nekā, dariet tikai savu! Mēs esam pagalam, es to zinu, bet tomēr jums varētu rasties iespēja izdarīt mums kādu pakalpojumu, ja mums tas būtu sasodīti nepieciešams.
Nākamajā dienā, kad vēja pusē parādījās Veinraitas sala, Vilks Larsens pateica pravietiskus vārdus. Viņš bija uzbrucis Džonsonam, Līčs — viņam, un viņš nupat bija beidzis iekaustīt abus divus.
— Līč, — viņš sacīja, — tu taču zini, ka agri vai vēlu es tevi nositīšu, vai ne?
Līčs tikai atņirdza zobus.
— Un, kas attiecas uz tevi, Džonson, tev tā apniks dzīvot, pirms es ar tevi būšu ticis galā, ka tu pats metīsies pāri bortam. Redzēsim, ka tā būs.
Tas ir iedvesmojums, — viņš piebilda, pievērsdamies man. — Saderu uz mēneša algu, ka tas iedarbosies.
Klusībā loloju cerību, ka viņa upuriem izdosies izbēgt, kamēr uzpildīs ūdens mucas, bet Vilks Larsens bija labi izraudzījis vietu. «Gars» noenkurojās pusjūdzi pirms vientulīgās krastmalas bangotnes. Seit sākās dziļa aiza ar stāvām vulkāniskām sienām, pa kurām cilvēks nespētu uzrāpties. Un te Vilka Larsena tiešā vadībā — jo arī viņš pats izcēlās malā — Līčs un Džonsons piepildīja mazās muciņas un vēla tās lejā uz krastu. Viņiem nebija nekādas iespējas izbēgt brīvībā ar kādu no laivām.
Harisons ar Kelliju tomēr mēģināja to izdarīt. Viņi abi apkalpoja vienu laivu, un viņu uzdevums bija irties starp šoneri un krastu, katrā braucienā pārvadājot vienu pašu mucu. Tieši pirms pusdienām, dodamies uz malu ar tukšu mucu, viņi mainīja virzienu un nogriezās pa kreisi, lai apbrauktu zemesragu, kurš iesniedzās jūrā starp viņiem un brīvību. Aiz tā putu apņemtās pakājes atradās japāņu kolonistu glītie ciemi un smaidošās ielejas, kas iespiedās dziļi salas iekšienē. Vajadzēja tikai nokļūt tur, un Vilks Larsens abiem vīriem nekā vairs nevarētu padarīt.
Biju ievērojis, ka Hendersons un Dūms visu rītu klimst pa klāju, tagad uzzināju, kādēļ viņi tur uzturas. Sadabūjuši savas šautenes, abi lēnā garā atklāja uguni uz bēgļiem. Tā bija aukstasinīga trāpīgas šaušanas demonstrēšana, sākumā viņu lodes, nevienam nekaitēdamas, spin- dza pa ūdens virsu gar laivas abām malām; bet, vīriem turpinot sparīgi irties, tās sāka džinkstēt arvien tuvāk un tuvāk.
— Tagad paskatieties, kā es paņemšu uz grauda Kel- lija labo airi, — Dūms sacīja, nomērķēdams rūpīgāk.
Raudzījos caur binokli un redzēju aira lāpstiņu sašķīstam no viņa trāpījuma. Hendersons atkārtoja to pašu, notēmējis uz Harisona labo airi. Laiva sāka griezties uz vietas. Arī abi atlikušie ātri tika padarīti nederīgi. Vīri mēģināja airēt ar šķēpelēm, bet arī tās viņiem izšāva no rokām. Kellijs atrāva tīlaudu dēli un sāka irties ar to, bet, sāpēs iekliedzies, nometa to, jo plaukstās bija sadūrušās skabargas. Tad viņi padevās liktenim, ļaudami laivai pludot, līdz otra laiva, ko no krasta bija atsūtījis Vilks Larsens, paņēma viņus tauvā un nogādāja uz kuģa.
Vēlu pēcpusdienā mēs pacēlām enkuru un devāmies projām. Tagad mums būs trīs vai četrus mēnešus jāmedī roņi. Izredzes bija patiešām drūmas, un es darīju savu darbu ar smagu sirdi. Pār «Garu» likās nolaidusies gandrīz vai bēru noskaņa. Vilku Larsenu bija noguldījusi kojā viena no viņa savādajām mokpilno galvas sāpju lēkmēm. Harisons gurdi stāvēja pie stūres rata, balstīdamies uz tā, it kā viņu būtu nogurdinājis paša svars. Pārējie vīri bija īgni un nerunīgi. Uzgāju Kelliju sakņupušu rufes lūkas aizvēja pusē; bezcerīgā izmisumā viņš bija noliecis galvu uz ceļiem un saķēris rokās.