Džonsonu es atradu guļam garšļaukus pašā kuģa priekšgalā un stingi lūkojamies priekšvadņa sakultajās putās. Ar šausmām atcerējos Vilka Larsena pareģojumu. Šķita, ka tas jau sācis iedarboties. Mēģināju Džonsonu novirzīt no neveselīgajām domām, uzaicinot viņu atstāt šo vietu, bet viņš man skumji uzsmaidīja un atteicās paklausīt.
Kad es atgriezos kuģa pakaļgalā, mani uzrunāja Līčs.
— Mister van Veiden, es gribētu lūgt no jums kādu pakalpojumu, — viņš sacīja. — Ja jums vēl kādreiz laimējas nokļūt Frisko, vai jūs nebūtu tik laipns un nesameklētu Metu Makkārtiju? Tas ir mans vecais. Viņš dzīvo Telegrāfa pakalnā aiz Meifēra maiznīcas; viņam tur ir kurpnieka darbnīca, kuru visi zina, — to atrast jums nebūs grūti. Pasakiet, ka es nožēloju tās nepatikšanas, ko esmu viņam sagādājis, un visu, ko esmu nodarījis, un… un pasakiet viņam manā vārdā: «Dievs lai tevi svētī!»
Pamāju ar galvu, bet teicu:
— Mēs visi, Līč, nokļūsim atpakaļ Sanfrancisko, un mēs abi kopā aiziesim apciemot Metu Makkārtiju.
— Gribētu jums ticēt, — viņš atbildēja, spiezdams man roku, — bet nevaru. Vilks Larsens nolaidīs mani no kājas, to es zinu; vienīgā cerība, ka viņš to izdarīs drīz.
Un, kad Līčs aizgāja, es atklāju, ka sirds dziļumos ari es vēlos to pašu. J i jau tam jānotiek, lai tad notiek ar skubu. Vispārējā grūtsirdība arī mani bija satvērusi savas skavās. Ļaunākais šķita neizbēgams; un, stundu pēc stundas soļodams pa klaju, es atskārtu, ka man ir pielipuši Vilka Larsena pretīgie uzskati. Kā tad nu iznāk? Ar ko tad dzīve ir tik lieliska, ja tā pieļauj tik neķītri iznīcināt cilvēku dvēseles? Ja tā labi padomā, šī dzīve tomēr ir lēta un zemiska, un, jo drīzāk tai pienāk gals, jo labāk. Beigts un pagalam! Arī es atslīgu pret reliņiem un ar ilgām noraudzījos jūrā, būdams pārliecināts, ka agrāk vai vēlāk es tur nogrimšu — aizvien dziļāk un dziļāk jūras dzestrajās, zaļajās aizmirstības dzīlēs.
XVII NODAĻA
Savādi, bet, par spīti ļaunajām nojautām, uz «Gara» nekas sevišķi nozīmīgs neatgadījās. Mēs turpinājām joņot uz priekšu ziemeļrietumu virzienā, līdz nokļuvām Japānas piekrastē un pariācam lielu roņu baru. Nākdams no Klusā okeāna plašumiem, tas peldeja pa saviem ikgadējās migrācijas ceļiem pret Ziemeļiem, uz apmetnēm Beringa jūra. Un mēs devāmies tam līdzi uz ziemeļiem postīdami uu iznīcinādami, nodīrātos ķermeņus aizmetām haizivīm, ādas iesālījām, lai vēlāk tās varētu greznot pilsētnieču daiļos plecus.
Ta bija neprātīga apkaušana, un tas viss sievietes labā. Roņu gaļu vai taukus neviens neēda. Veiksmīgu medību dienās mūsu klāji, piekrauti ar nogalināto dzīvnieku ādām un miesām, bija slideni no taukiem un asinīm; pa spiga- tēm tecēja rudenas straumītes; masti, vantis un reliņi bija notašķīti ar asinīm; vīri gluži kā miesnieki darīja savu darbu: ar asiņainām, līdz elkoņiem kailām rokām strā- dāja ar nažiem, uzšķērzdami un dīrādami skaistos jūras radījumus, kurus paši bija nobeiguši.
Mans uzdevums bija uzskaitīt roņus, ko no laivām padeva uz klāja, pārraudzīt dīrāšanu un vēlāk klāja tīrīšanu un kuģa sakopšanu. Tas nebija patīkams darbs. Sajutu riebumu pret to ar visu savu būtni, un tomēr savā ziņā šī daudzo cilvēku izrīkošana un izkārtošana bija man de- fīga. Tā attīstīja to vadītāja spēju mazumiņu, kas man piemita, un es apzinājos, ka kļūstu izturīgāks un norūdos, kas «Lellītim» van Veidenam varēja nākt tikai par labu.
Sāku apjaust, ka nekad vairs nebūšu tāds, kāds biju agrāk. Kaut arī Vilka Larsena iznīcinošā kritika nebija spējusi nomaitāt manas cerības un ticību cilvēkam, zināmas pārmaiņas mazāk būtiskos jautājumos viņš tomēr bija panācis. Viņš bija man atsedzis dzīves īstenību, kuru es gandrīz nemaz nebiju pazinis un no kuras es vienmēr biju vairījies. Biju iemācījies vērīgāk ielūkoties patiesajā dzīvē, izrauties no gara un domu pasaules, saskatīt faktus un eksistences konkrēto, objektīvo vērtību.
Pēc nonākšanas medību vietās es redzēju Vilku Larsenu vairāk nekā jebkad agrāk. Kamēr pieturējās labs laiks un mēs atradāmies roņu bara vidū, visi vīri laivās atstāja kuģi, uz tā palikām tikai viņš un es, un vēl Tomass Magridžs, kurš nebij a ņemams vera. Ari mums ta nebija nekāda izprieca. Visas sešas laivas vēdekļveidā izklīda pa jūru, līdz pirmā vēja puses un pēdējā aizvēja puses laiva atradās viena no otras desmit līdz divdesmit jūdžu tālu. Tad tās devās taisnā virzienā uz priekšu, kamēr nakts tuvošanās vai slikts laiks piespieda tās atgriezties atpakaļ uz kuģa. Mūsu uzdevums bija noturēt «Garu» krietni uz leju no aizvēja puses pēdējās laivas tā, lai visas pārējās laivas varētu ar ceļa vēju nokļūt pie šonera gadījumā, ja draudētu vētra vai negaiss.
Nav nieka lieta, sevišķi, ja ir sacēlies stiprs vējš, diviem tikt galā ar tādu kuģi ka «Gars»: stūrēt, paturēt acīs laivas, uzvilkt un nolaist buras; tādēļ biju spiests mācīties, turklāt mācīties ar skubu. Stūrēšanu es apguvu viegli, bet skriešus mesties augšā uz zāliņu un noturēt visu savu svaru rokās, kad izbeidzās veblīnes un vajadzēja rāpties vēl augstāk, bija jau grūtāk. Bet arī to es iemanījos, pie tam ātri, jo jutu neizskaidrojami lielu vēlēšanos attaisnot savu esamību Vilka Larsena acīs, ne vien vārdos pierādīt savas tiesības dzīvot. Pat vēl vai- rāk — pienāca laiks, kad es ar prieku rāpos masta galā un turējos ar kājām pie tā šajā bīstamajā augstumā, kamēr ar binokli pārmeklēju jūru, cenzdamies saskatīt laivas.
Atceros kādu jauku dienu, kad vīri agri devās medībās un šāvienu skaņas pamazām attālinajas, līdz vairs nemaz nebija dzirdamas, kad laivas izklīda uz visām pusēm. No rietumiem pūta tikai viegla vēsmiņa, bet ta pati norima ap to laiku, kad mums izdevās nokļūt_ garam pēdējai aizvēja puses laivai. Es atrados masta gala un redzēju, kā visas sešas laivas cita pēc citas nozūd aiz apvāršņa, dodamās pakaļ roņiem uz vakariem. Tik tikko šūpodamies, mēs stāvējām rāmajā jūrā, nespēdami tām sekot. Vilks Larsens bija nobažījies. Barometrs bija no- krities, un viņam nepatika debesis austrumu pusē. Viņš tās pētīja ar neatslābstošu modrību.
— Ja tā uznāks no turienes stipra un sparīga, aizdzenot mūs vēja pusē no laivām, tad droši vien mednieku kajītē un rufē būs tukšas kojas.
Ap pulksten vienpadsmitiem jūra kļuva gluda kā spogulis. Ap dienas vidu, kaut gan mēs atradāmies krietni tālu ziemeļu platuma grādos, karstums bija spiedīgs. Gaisam trūka svaiguma. Tas bija tveicīgs, spiedīgs, un es atcerējos veco kaliforniešu izteicienu: «Laiks gluži kā pirms zemestrīces.» Viss it kā vēstīja kaut ko ļaunu, radās sajūta, ka draud briesmas. Pamazām visa debesu austrumu puse pildījās ar mākoņiem, kuri slējās mums pāri kā melna elles kalnu grēda. Tik skaidri tajā varēja saskatīt kanjonus, aizas, bezdibeņus un ēnas, kas tajos gūlās, ka neapzināti gribējās meklēt balto bangotni un alas, ko izgrauzuši viļņi, rēkdami triecoties pret krastu. Un joprojām mūs tikai viegli šūpoja un nebija vēja.
— Tā nebūs vis nieka brāzma, — Vilks Larsens sacīja. — Vecā dabas māmuļa taisās saslieties pakaļkājās un kaukt, cik vien viņai spēka, un tad, Kumpi, mēs dabūsim palēkāt, lai tiktu sveikā cauri un savāktu kaut pusi no laivām. Labāk uzskrieniet augšā un atlaidiet topburas!