— Bet ko tad, ja nu viņa patiešām tā izdara, mēs uz kuģa taču esam tikai divi? — es jautāju ar protesta pieskaņu balsī.
— Nu tad mums vajadzēs izmantot pirmās brāzmas, lai nokļūtu pie laivām, pirms mums tiek noplēstas buras. Par to, kas notiks pēc tam, es nedodu ne plika graša. Masti jau nu izturēs, un arī mums nekas cits neatliks, kaut arī vajadzēs krietni vien norauties.
Vēl arvien bija bezvējš. Paēdām pusdienas. Biju satraukts un ēdu steigā, jo man nedeva miera domas par astoņpadsmit vīriem, kuri atradās jūrā, aiz apvāršņa, un tā debesīs peldošo mākoņkalnu grēda, kas lēnām nāca mums virsū. Tomēr nelikās, ka tas būtu uztraucis Vilku
Larsenu, kaut gan es ievēroju, ka pēc tam, kad mēs atgriezāmies uz klāja, viņam mazliet raustījās nāsis un kustības bija kļuvušas manāmi straujākas. Viņa seja bija barga, tās vaibsti cieti, taču viņa zilajās acīs, kas todien bija dzidri zilas, kvēloja savāds spulgs, tāda spoža, mirgojoša gaisma. Mani pārsteidza, ka viņš ir priecīgs, mežonīgi priecīgs, gaidāmā cīņa viņu, acīm redzot, ielīksmoja, sajūsmināja un pacilāja, viņš apzinājās tuvojamies vienu no mūža lielajiem mirkļiem, kad dzīves plūdums uzbango kā palu ūdeņi.
Reiz, neatskārzdams, ka es viņu redzu, Vilks Larsens skaļi un nicīgi iesmējās, gluži kā izaicinādams gaidāmo vētru. Vēl tagad redzu, kā viņš stāvēja kā punduris no «Tūkstots un vienas nakts» kāda milzīga, ļauna džina priekšā. Viņš izaicināja likteni, un viņam nebija bail.
Viņš aizgāja uz kambīzi.
— Pavārēn, kad beigsi ņemties ar katliem un pannām, tu būsi vajadzīgs uz klāja. Gaidi, kad tevi pasauks!
Kumpi, — viņš sacīja, pamanījis, ka es kā apburts noraugos viņā, — tas ir pārāks par viskiju, un to jūsu Omārs nav izjutis. Domāju, ka viņš galu galā dzīvi visā pilnībā nav izbaudījis.
Tagad debess arī rietumu pusē bija apmākusies. Saule bija kļuvusi nespodra un nebija vairs saredzama. Pulkstenis bija divi pēc pusdienas, un spokaina krēsla, klejojošu purpursārtu uguntiņu caurausta, gūlās mums pāri. Sajā violeti sarkanajā gaismā Vilka Larsena seja blāzmoja un kvēloja, un manai satrauktajai iztēlei šķita, ka viņš ir oreola ieskauts. Bija pārdabisks klusums, lai gan visas zīmes vēstīja, ka tas tūdaļ pārvērtīsies troksnī un kustībā. Tveicīgais karstums bija kļuvis nepanesams. Uz pieres man bija izspiedušies sviedri, un manīju, ka to lāses rit pa degunu uz leju. Man likās, ka zaudēšu samaņu, un, meklēdams atbalstu, pieķēros pie reliņiem.
Un tad, tieši tad garām aizžūžoja tikko samanāma gaisa dvesma. Tā atnāca no austrumiem un izzuda kā čuksts. Šļauganās buras nemaz nepakustējās, tomēr mana seja juta svaigo vēsmiņu.
— Pavārēn! — Vilks Larsens sauca klusā balsī. Tomass Magridžs pavērsa pret viņu nožēlojamu, baiļpilnu seju. — Atāķē to fokbomja taļļu un pārliec bomi uz otru pusi; kad tas ir padarīts, atlaid šoti un kārtīgi pievelc taļļu! Ja tu ko saputrosi, tā būs pēdējā kļūme tavā mūžā. Saprati?
Mister van Veiden, palīdziet pārlikt priekšburu halzil Tad šaujiet pie topburām un uzvelciet tās, cik ātri vien varat! Jo ātrāk jūs to izdarīsiet, jo pašam būs vieglāk. Ja pavārēns nekustas pietiekami veikli, kraujiet viņam pa aci.
Sapratu, ka tā ir uzslava, un jutos apmierināts, ka man paredzētos rīkojumus nepavada draudi. Kuģis sta- vēja ar priekšgalu pret ziemeļrietumiem, un Vilks Larsens bija nodomājis mainīt visām burām halzi pie pirmā pūtiena.
— Mums būs bakštagvējš, — viņš man paskaidroja. — Spriežot pēc pedējiem šāvieniem, laivas ir novirzījušās maķenīt uz dienvidiem.
Viņš pagriezās un devās uz kuģa pakaļgalu pie stūres rata. Es gāju uz pīķi un ieņēmu savu vietu pie priekšbu- rām. Aizžūžoja garām vēl viena vēja dvesma un tad vēl viena. Buras laiski plivinājās.
— Paldies dievam, ka tas nenāk vienā čupā, — kokne- jietis priecīgi iesaucās.
Arī es biju par to priecīgs, jo biju jau iemācījies pietiekami daudz, lai zinātu, kāds posts tad būtu gaidāms,— bija taču uzvilktas visas buras. Vēja dvesmas kļuva spēcīgākās, buras piepildījās, un «Gars» sakustējās. Vilks Larsens sparīgi pagrieza stūri pa kreisi, un mēs sākām nokrist. Vējš tagad nāca tieši no aizmugures, čabinādams un šalkdams aizvien stiprāk un stiprāk, un priekšburas dūšīgi plandījās. Neredzēju, kas notika citur, kaut arī pēkšņi sajutu, ka šoneris sašūpojas un sasveras uz sāniem, kad, mainoties fokburas un grotburas halzei, pārvietojās vēja spiediena spēks. Man bija darba pilnas rokas ar klīveri, štagburu un fokštagburu, un, kad biju pabeidzis šo sava uzdevuma daļu, «Gars» palēkdamies rāvās uz dienvidrietumiem ar pilnu vēju un visām šotēm labajā pusē. Neapstājies, lai atvilktu elpu, kaut arī sirds aiz piepūles dauzīja kā kūleņveseris, metos augšā pie topburām, un, pirms vējš bija kļuvis pārāk stiprs, mes paguvām tās uzvilkt un rāpāmies lejā. Tad es gāju uz kuģa pakaļgalu pēc turpmākiem rīkojumiem.
Vilks Larsens atzinīgi pamāja ar galvu un nodeva manā ziņā stūri. Vēja stiprums un viļņu augstums pastāvīgi pieņēmās. Stūrēju veselu stundu, ar katru mirkli kļuva aizvien grūtāk. Man trūka pieredzes, kā stūrēt, kuģim braucot tādā gaitā, kādu mēs attīstījām, ejot ar bakštagvēju.
— Tagad paņemiet binokli un uzskrieniet mastā, sameklējiet kādu no laivām! Esam nogājuši vismaz desmit mezglus un pašlaik ejam ar divpadsmit vai trīspadsmit. Vecais zēns prot cilpot.
Uzrāpos tikai līdz fokmasta zāliņam, savas septiņdesmit pēdas virs klāja. Parskatot tukšo ūdens klajumu, es pilnībā sapratu, cik ļoti nepieciešams steigties, ja vispār varējām cerēt atrast kādu no saviem ļaudīm. Patiešām, noraudzīdamies bangainajā jūrā, pa kuru mēs brāžamies, es apšaubīju, vai te vispār kāda laiva varētu neapgāzties. Likās neiespējami, ka tada trausla čaumala jaudatu izturēt tik lielu vēja un ūdens spiedienu.
Nevarēju izjust visu vēja spēku, jo mēs traucāmies tam līdzi; raudzījos no augšas lejup, un man bija tāda sajūta, it kā es nemaz nebūtu uz «Gara»; kuģis dzīvības pilns joņoja uz priekšu, un tā apveidi krasi izdalījās pret putas sakulto okeānu. Brīžiem kuģis paceļas un metās pari kādam lielam vilnim, noslēpdams skatienam labas puses reliņus un apsegdams klāju līdz pat lūkām ar mutuļojošu ūdeni. Šādos mirkļos es lidoju pa gaisu reibinošā ātrumā — un man likās, ka es karājos milzīga otrādi apgriezta svārsta galā, kura vēzienu amplitūda droši vien ir savas septiņdesmit pēdas vai vairāk. Mani pārņēma bailes no šīs svaidīšanas, nevarīgs un trīcošs es pieķēros pie masta ar rokam un kājām un kādu brīdi paliku tur karājamies, redzēju vienīgi jūru, kas leja auroja un centās aprīt «Garu».
Tomēr doma par vīriem, kam draudēja bojā eja, deva man spēkus, un, meklējot viņus, es aizmirsu pats sevi. Kādu stundu es neredzēju neko citu kā tikai kailo, vientulīgo jūru.
Un tad tālumā, kur noklīdis saules stars, izlauzies cauri mākoņiem, sudraboja okeana virsmu, es pamanīju mazu, melnu punktiņu, kurš brīžam uzlidoja debesīs un tad atkal pazuda. Es pacietīgi, gaidīju. Niecīgais, tumšais punktiņš no jauna izslējās pāris rumbu no mūsu kuģa priekšgala bakborta pusē. Nemēģināju kliegt, pavēstīju šo ziņu Vilkam Larsenam, mādams ar roku. Viņš mainīja kursu, un, kad punktiņš parādījās tieši kuģa priekšā, es devu zīmi. Punktiņš kļuva aizvien lielāks, turklāt tik strauji, ka es pirmo reizi pilnībā novērtēju mūsu lidojuma ātrumu. Ar mājienu Vilks Larsens aicināja mani kāpt lejā, un, kad es stāvēju viņam blakus pie stūres rata, viņš pamācīja, kas man jādara.