— Sagatavojieties, ies kā pa elli, — viņš mani brīdināja, — bet nepievērsiet tam nekādu uzmanību! Jūsu uzdevums ir darīt savu darbu un skatīties, lai pavārēnsjums palīdz ar foka šoti.
Man izdevās nokļūt kuģa priekšgalā, bet nebija nekādas izvēles, gar kuru malu iet, jo šķita, ka vēja puses reliņš zem ūdens atrodas tikpat bieži kā aizvēja. Pateicis Tomasam Magridžam, kas viņam darāms, es uzrāpos fokmasta takelāžā dažu pēdu augstumā. Laiva tagad bija ļoti tuvu, un es varēju skaidri saskatīt, ka priekšgalu tā pagriezusi pret vēju un, izmantojot pāri malai pārmesto mastu un buru par vētras enkuru, velkas aiz tā. Visi trīs vīri smēla no laivas ūdeni. Katrs kustīgais ūdens kalns noslēpa viņus skatienam, un ik reizi es mokošā satraukumā gaidīju, vai viņi vēl parādīsies. Tad pēkšņi laiva saslējās gandrīz stāvus, tā ka visā garumā kļuva redzams tās slapjais, tumšais dibens, un izšāvās cauri putojošajai viļņa mugurai. Kad laiva pārsvērās vilnim pāri un ar priekšgalu uz leju gāzās bezdibenīgajā ieplakā, laivas pakaļgals izslējās gaisā gandrīz zem mūsu kuģa pīķa, šai mirklī skatienam pavīdēja trīs vīri, kas trakā skubā smēla no laivas ūdeni. Katra reize, kad tā parādījās no jauna, šķita kā brīnums.
Tad «Gars» pēkšņi mainīja kursu un pagriezās sānis — un man prātā iešāvās satriecoša doma, ka Vilks Larsens atzinis glābšanu par neiespējamu. Es atskārtu, ka viņš gatavojas pieiešanas manevram, un nolēcu uz klāja, lai būtu gatavībā. Tagad vējš pūta tieši no muguras, laiva atradās tālu sānis. Jutu, ka šoneris spēji samazina gaitu, uz mirkli vēja spiediens atslāba, tad atkal strauji pieauga. Kuģis cirtās apkārt pret vēju.
Kad tas pavērsās pret viļņiem taisnā leņķī, mūs ar visu spēku sagrāba vējš, no kura līdz šim bijām bēguši. Nezināšanas dēļ es, kā par nelaimi, biju pagriezies tieši ar seju pret vēju. Tas brāzās man pretī kā siena, piedzīdams plaušas ar gaisu, ko nespēju dabūt ārā. Es smakdarns rīstījos, un, kad «Gars» pēkšņi sazvēlās uz sāniem un tad, pārsvēries atpakaļ, sagūlās uz otru pusi zemu pret vēju, es ieraudzīju sev augstu virs galvas paceļamies milzīgu vilni. Pagriezos sānis, ievilku elpu un paskatījos no jauna. Vilnis bija izslējies pāri «Garam», un es, galvu atmetis, raudzījos uz to. Saules gaismas šautra ķēra viļņa robaino galotni, un es uz brīdi saskatīju baltu putu klātu caurspīdīgu, zaļu masu.
Tad tas gāzās mums virsū, un nu gāja kā pa elli; viss norisinājās vienā mirklī. Saņēmu apdullinošu triecienu pa visu augumu. Rokas man bija atsprukušas vaļā, un es atrados zem ūdens. Iešāvās prātā, ka atgadījies tas šausmīgais, par ko līdz šim biju tikai dzirdējis, — esmu ieskalots jūrā. Mani trieca, dauzīja, rava uz priekšu, grieza apkārt un apkārt, un, nespēdams vairs ilgāk aizturēt dvašu, es ierāvu plaušās dedzinoši sāļo ūdeni. Bet visu šo laiku mani neatstāja viena doma — man jāpārliek štagbura vēja pusē. Nejutu baiļu no nāves. Nešaubījos, ka tomēr kaut kā izkulšos cauri sveikā. No manas apstulbotās apziņas neizgaisa doma, ka jāizpilda Vilka Larsena pavēle, un man likās, ka redzu viņu pašu stavam pie stūres rata šī mežonīgā jucekļa vidū, spītējot vētrai un uztiepjot tai savu gribu.
Es sparīgi atsitos pret kaut ko, kam, manuprāt, vajadzēja būt reliņam, ievilku dvašu un elpoju atkal spirdzinošo gaisu. Mēģināju piecelties, bet sadauzīju galvu un no jauna tiku notriekts četrrāpus. Kaut kāda untuma dēļ ūdeņi mani bija aizskalojuši baka pašā priekšgalā un taisni klīzēs. Trausdamies no turienes ārā, es pārrāpos pari Tomasam Magridžam, kurš vaidēdams gulēja, sarāvies čokurā. Man nebija laika noskaidrot, kas viņam noticis. Vajadzēja pārlikt štagburas halzi.
Kad izkļuvu uz klāja, šķita, ka visam ir pienācis gals. Malu malās lūza un plīsa koks, tērauds un audekls. Kuģi plosīja un raustīja gabalos. Fokbura un foktopbura, mums manevrējot, bija izgriezušās no vēja, un, tā kā nebija neviena, kas laikā varētu pievilkt šoti, tās ar pērkonam līdzīgu troksni saplīsa driskās; smagais fokbomis cirtās un dauzījās no viena borta līdz otram. Gaiss bija pilns lidojošu šķēpeļu; atrauti gali un štagas šņāca un locījās kā čūskas, un šim jūklim cauri uz klāja nogāzās fokburas gafele.
Tā nokrita tikai pāris collu attālumā no manis, un tas mani pamudināja rīkoties. Varbūt stāvoklis vēl nebija bezcerīgs? Atcerējos Vilka Larsena vārdus. Viņš tika brīdinājis, ka elle ies vaļā, un tas 11u bija noticis. Bet kur tad viņš pats? Pamanīju viņu nopūlamies ar grotburas šoti, savelkot to un kailējot; šonera pakaļgals pacēlās augstu gaisā, un viņa augums izdalījās pret baltu bangu, kas aizdrāzās garām. Visu to un vēl vairāk — veselu jucekļa un postažas pasauli, es redzēju, dzirdēju un aptvēru varbūt kādās piecpadsmit sekundēs.
Neapstājos, lai paskatītos, kas noticis ar mazo laiviņu, bet metos pie štagburas šotes. Pati štagbura jau sāka plandīties, ar spalgu plīkšķi te piepūzdamās, te saplak- dama; visiem spēkiem pievilkdams šoti katru reizi, kad ta atslāba, es lēnām dabūju to pie vietas. Darīju, ko spēju, to es zinu. Rāvu šoti, līdz noplēsu pirkstgalus jēlus; kamēr es tā pūlējos, klīvera un štagfoka audekls ar troksni, pārplīsa un pazuda nebūtībā.
Es joprojām vilku, ik reizi apmezdams ap slīdragiem dubultu cilpu, līdzko šote kļuva vaļīgaka, es pievilku to atkal. Pēkšņi šote padevās daudz vieglāk — man blakus bija nostājies Vilks Larsens, kamēr es liecu brīvo galu, viņš vilka viens pats.
— Aizlieciet cieti — viņš kliedza. — Un nāciet man līdzi!
Sekodams viņam, es ievēroju, ka, neraugoties uz postažu un iznīcību, uz kuģa vēl pastāvēja zināma kārtība. «Gars» dreifēja. Vēl vienmēr tas bija darba kārtībā un joprojām paklausīja mūsu gribai. Kaut arī pārējo buru vairs nebija, štagbura, iegriezta vējā, un grotbura, kam šote bija pievilkta līdz pēdējai iespējai, turējās ne vien pašas, bet noturēja arī kuģi ar priekšgalu pret satrakoto jūru.
Es skatījos, kur palikusi laiva, un, kamēr Vilks Larsens sakartoja devītā falles, ieraudzīju to paceļamies uz liela viļņa aizvēja pusē, nepilnu divdesmit pēdu attālumā. Viņš visu bija aprēķinājis tik smalki, ka mēs pievirzījāmies tai pavisam klāt, tā ka vajadzēja vairs tikai ieaķēt abos galos falles un uzvilkt laivu uz klāja. Bet izdarīt to nebija tik viegli kā aprakstīt.
Laivas priekšgalā atradās Kērfuts, Ūfti-Ūfti — pakaļgalā un Kellijs vidū. Kad piekļuvām pie laivas, tā pacēlās viļņa galā, bet mēs nogrimām ieplakā, gandrīz tieši virs mums ieraudzīju visu triju vīru galvas — pārliekušies pāri laivas malai, viņi nolūkojās uz mums. Tad, nākošajā mirklī, mēs uzlidojām gaisā, bet viņi nogāzās leja tālu zem mums. Šķita, ka nākošā banga katrā ziņā uztricks «Garu» virsū laivai un sašķaidīs to kā olas čaumalu.
Bet īstajā brīdī es pasviedu faili kanakam un Vilks Larsens Kērfutam. Vienā mirklī abas falles tika ieāķētas, un visi trīs vīri, šonerim sasveroties, reizē uzlēca uz tā klāja. Kad «Gars» izslēja no ūdens sānu, tam līdzi pacēlās arī laiva, un, pirms kuģis pārsvērās atpakaj, mēs bijām laivu pārdabūjuši pāri malai un novietojuši uz klāja ar dibenu uz augšu. Ievēroju, ka no Kērfuta kreisās rokas tek asinis. Viņam bija sadragāts vidējais pirksts. Bet viņš nelikās par to ne zinis, it kā tas nemaz nesāpētu, un ar veselo labo roku palīdzēja mums nostiprināt laivu.
— Tu, Ofti, palīdzi pārmest štagburu! — Vilks Larsens pavēlēja tajā pašā acumirklī, kad bijām tikuši gala ar laivu. — Kellij, nāc uz pakaļgalu un palaid vaļīgāk grotšoti! Tu, Kērfut, aizej uz priekšu un paskaties, kas noticis ar pavārēnu! Mister van Veiden, uzskrieniet atkal augšā un nogrieziet pa ceļam visu, ko vējš atrāvisl