Nodevis pavēles, viņš ar saviem raksturīgajiem tīģera lēcieniem metās pie stūres rata. Kamēr es uzrausos fok- masla vantīs, «Gars» lēnām uzlūvēja. Šoreiz, kad šoneris nolaidās ieplakā un to pārplūdināja banga, nebija nevienas buras, kas tam palīdzētu izcelties virs ūdens. Atrados pusceļā uz zāliņu, kad vējš ar visu spēku mani piespieda pie takelāžas tā, ka es pat gribēdams nevarētu nokrist; «Gars» bija nosvēries bezmaz uz sāna ar zemu — gandrīz līdztekus okeāna virsmai noliektiem mastiem, un, lai redzētu klāju, man bija jāskatās nevis uz leju, bet gan turpat vai taisnā leņķī pret to. Taču es ieraudzīju tikai vietu, kur tam būtu vajadzējis atrasties, jo pašu klāju skatienam slēpa milzīgs ūdens mutulis. No tā ārā rēgojās tikai masti, un tas bija viss. «Gars» šajā mirklī bija aprakts zem viļņiem. Sagriezdamies arvien vairāk un vairāk, šoneris, atbrīvojies no sānu spiediena, iztaisnojās, un ta klājs izlauzās cauri okeāna virsmai kā valzivs mugura.
Tad mēs brāzāmies, mežonīgi brāzāmies pa vētraino jūru, bet es kā muša karājos zāliņā un meklēju pārējas laivas. Pēc pusstundas es ieraudzīju otru laivu, tā bija piesmēlusies un apgāzusies, pie tās izmisīgi turējās Rēnais Horners, resnais Luiss un Džonsons. Šoreiz es paliku augšā un Vilkam Larsenam izdevās piegriezt šoneri, nepārplūdinot klāju. Nostiprinājām falles un pasviedām vīriem galus. Viņi kā pērtiķi uzrāpās uz klāja. Pašu laivu, velkot augšā, pamatīgi sadauzīja pret šonera sānu — tomēr to stingri piesēja, lai vēlāk salabotu un padarītu atkal lietojamu.
Vēlreiz vētra aiznesa projām «Garu», šoreiz iegremdējot to tik dziļi, ka labu brīdi es domāju: tas nekad vairs neiznirs. Pat stūres ratu, kas atradās krietni vien augstāk par kuģa vidusdaļu, nosedza ūdens un applūdināja atkal un atkal. Šādos brīžos es jutos dīvainā divatnē ar dievu, viens pats ar viņu, vērodams viņa dusmības radīto jucekli. Un tad no jauna parādījās stūres rats un Vilka Larsena platie pleci., un viņa rokas, kas, satvērušas spieķus, pakļāva šoneri savai gribai; viņš stāvēja kā īsts zemes dievs, vētras pavēlnieks, kas, nopurinājis no sevis aizplūstošos ūdeņus, vadīja kuģi uz paša izraudzīto mērķi. Vai tas nav brīnums? Sīki cilvēciņi dzīvo, elpo, strādā un vada tik nestipru ierīci no koka un audekla, par spīti tādai šausmīgai stihiju cīņai.
«Gars» jau kuro reizi atkal izlidoja no ieplakas, atkal izceldams klāju no viļņiem, un, aurojošu brāzmu dzīts, joņoja uz priekšu. Tagad bija pusseši, un pusstundu vēlāk, kad dienas gaisma apdzisa un mūs apņēma draudīga krēsla, es pamanīju trešo laivu. Tā peldēja ar dibenu uz augšu, no apkalpes nebija ne vēsts. Vilks Larsens atkārtoja savu manevru: atvirzījās no laivas un tad, apgājis to no vēja puses, devās tai klāt. Bet šoreiz viņš kļūdījās par četrdesmit pēdām — un laiva aizpeldēja gar kuģa pakaļgalu.
— Laiva numurs četril — Ufti-Ufti sauca, paguvis ar savām asredzīgajām acīm saskatīt laivas numuru tai mirklī, kad tā, apgāzusies uz mutes, iznira no putām.
Tā bija Hendersona laiva, līdz ar viņu bija aizgājuši bojā Holiouks un Viljamss. Bojā viņi, bez šaubām, bija aizgājuši, taču laiva bija palikusi vesela, un Vilks Larsens izdarīja vēl vienu pārdrošu mēģinājumu to atgūt. Biju nokāpis lejā uz klāja un redzēju Horneru un Kēr- futu veltīgi iebilstam Vilkam Larsenam pret šādu rīcību.
— Nudien necietīšu, ka vētra man nolaupa laivu, pat ja tā pūstu no pašas elles! — viņš kliedza, un, kaut gan mēs visi četri stāvējām ar kopā sabāztām galvām, lai varētu cits citu sadzirdēt, viņa balss izklausījās klusa un tāla, it kā nāktu no milzīga atstatuma. — Mister van Veiden! — viņš sauca, un cauri vētras troksnim viņa vārdi izklausījās kā čuksts. — Palieciet ar Džonsonu un Ufti pie štagburas! Visi pārējie nostājieties pie grotšotes! Nu, veicīgāk, jeb es jūs aizraidīšu uz debesu valstību! Sapratāt?
Kad viņš sparīgi pagrieza stūri uz otru pusi un «Gara» priekšgals uzsāka pagriezienu, medniekiem neatlika nekas cits kā paklausīt un samierināties ar savu lomu šai bīstamajā pasākumā. Cik bīstams tas bija, es atskārtu, kad vēlreiz atrados zem briesmīgajām bangām, turējos visiem spēkiem, pieķēries pie fokmasta naglusola. Pirksti man atspruka vaļā, mani aizrāva līdz kuģa malai un ieskaloja jūrā. Nepratu peldēt, bet, pirms es paguvu nogrimt, tiku aiznests atkal atpakaļ. Mani satvēra spēcīga roka, un, kad «Gars» beidzot iznira virspusē, atklāju, ka par savu dzīvību man jāpateicas Džonsonam. Redzēju, ka viņš nobažījies raugās visapkārt, un ievēroju, ka trūkst Ķelli ja, kurš pēdējā brīdī bija atnācis uz priekšgalu.
Šoreiz šoneris aizdrāzās laivai garām un neatradās vairs tajā pašā pusē kā iepriekš, tāpēc Vilks Larsens bija spiests ķerties pie citāda manevra. Ar šotēm pie stīr- borta dodamies projām pa vējam, viņš gāja pār štagu un atgriezās pie laivas ar bakborta halzi kursā pie vēja.
— Lieliski! — Džonsons kliedza man ausī, kad sekmīgi bijām izturējuši halzēšanas neizbēgamo pavadoni — klāja pārplūšanu, un es zinu, ka tas bija teikts nevis par Vilka Larsena burātprasmi, bet par pašu kuģi.
Tagad bija tik tumšs, ka laiva vairs nebija redzama, bet Vilks Larsens, kā nemaldīga instinkta vadīts, veda šoneri cauri briesmīgi sabangotajiem ūdeņiem. Šoreiz, kaut arī atkal un atkal atradāmies zem ūdens, mēs netikām ierauti ieplakā, bet nokļuvām tieši pie apgāztās laivas un, ceļot uz klāja, to stipri sadauzījām.
Sekoja divas stundas drausmīgi grūta darba, kad ikviens no mums — divi mednieki, trīs matroži, Vilks Larsens un es — rēvējām štagburu un grotburu — vispirms vienu, tad otru. Braucot ar tik stipri samazinātu buru laukumu, viļņi klājam pāri vēlās samērā maz — un «Gars» lēkāja un lodāja starp bangām kā korķis.
Jau pašā sākumā biju noplēsis pirkstgaliem ādu un rēvējot strādāju, sāpju asarām ritot pār vaigiem. Kad viss bija padarīts, es ļāvos sāpēm kā sieviete un nespēkā valstījos pa klāju.
Tikmēr Tomasu Magridžu kā slapju žurku izvilka no baka priekšgala, kur viņš bija aiz bailēm paslēpies. Redzēju, kā viņu aizvelk uz mesu, un pārsteigts pamanīju, ka nozudusi kambīzē. Tur, kur tā atradās agrāk, tagad bija tukša vieta.
Visi kuģa ļaudis, arī matroži bija sapulcējušies mesā, un, kamēr uz mazās krāsniņas uzvārīja kafiju, mēs dzērām viskiju un grauzām sausiņus. Nekad vēl nebiju ēdis ar tādu baudu. Un nekad karsta kafija man nebija tik labi garšojusi. «Gars» gāzelējās, svaidījās un klanījās tik stipri, ka pat matroži staigāja pieturēdamies, un vairākas reizes pēc sauciena «Nu jau atkal būs!» mēs sagāzāmies visi kaudzē uz mesas sienas, it kā tā būtu klājs.
— Nu pie velna novērotāju! — dzirdēju Vilku Larsenu sakām, kad bijām pieēdušies un padzērušies līdz kaklam. — Uz klaja nav ko darīt. Ja jau kāds skries mums virsū, mēs tikpat nespēsim no tā izvairīties. Liecieties, puiši, visi uz auss un pagul iet!
Matroži posās uz rufi, pa ceļam iededzinādami sānu ugunis, abi mednieki palika gulēt mesā, jo nebija vērts riskēt, attaisot lūku uz viņu kajītes trapu. Mēs ar Vilku Larsenu nogriezām Kērfuta -sadragāto pirkstu un sašu- vām brūci. Tomass Magridžs visu laiku, kamēr vārīja un izsniedza mums kafiju un uzturēja krāsniņā uguni, sūdzējās par sāpēm sānos un tagad apzvērēja, ka viņam lauzta viena vai divas ribas. Apskatījuši viņu, atklājām, ka lauztas veselas trīs. Viņa ārstēšanu tomēr atlikām uz nākošo dienu galvenokārt tādēļ, ka es nekā nezināju par ribu lūzumiem un man vispirms vajadzēja par tiem palasīt.