— Nedomāju, ka bija vērts, — es sacīju Vilkam Larsenam, — atdot Kellija dzīvību par sadauzītu laivu.
— Bet Kellijs pats jau arī neko daudz nebija vērts, — skanēja atbilde. — Ar labu nakti!
Man likās, ka pēc visa tā, kas bija noticis, es nevarēšu aizmigt: neciešami sapēja pirkstu gali, un man nedeva miera triju neatrasto laivu liktenis, turklāt «Gars» joprojām mežonīgi lēkāja pa viļņiem. Bet manas acis droši vien aizvērās, tiklīdz galva pieskārās pie spilvena, un galīgā spēku izsīkumā es nogulēju visu nakti, kamēr «Gars», vientulīgs, neviena nevadīts, lauza sev ceļu cauri vētrai.
XVIII NODAĻA
Nākošajā dienā, kamēr vētra pamazām zaudēja savu sparu, mēs ar Vilku Larsenu palasījām šo to no anatomijas un ķirurģijas un nofiksējām Magridža ribas. Kad vētra mitējās, Vilks Larsens kreisēja uz priekšu un atpakaļ pa to okeāna apvidu, kur tā mums bija uzbrukusi, un tad pagrieza šoneri mazliet vairāk uz rietumiem, komanda pa to laiku pielaboja laivas, izgatavoja un uzvilka jaunas buras. Citu pēc cita mēs ieraudzījām un pa- nācam roņu medību šonerus, kuri meklēja savas pazudušas laivas, uz lielākās daļas no tiem atradās pa ceļam uzņemtās svešās laivas ar visām apkalpēm. Flotes lielākā daļa bija turējusies uz rietumiem no mums, un uz visām pusēm izklīdušās laivas kā prātu zaudējušas bija metušās uz tuvāko patvērumu.
Divas no mūsējam ar visiem vīriem, sveikiem un veseliem, mēs uzņēmām no «Sisko», un par neizmērojamu prieku sev un bēdām man Vilks Larsens atguva Dūmu, Nilsonu un Līču 110 «Sandjego». Un tā, kad bija pagājušas piecas dienas, izrādījās, ka mums trūkst tikai četru vīru — Hendersona, Holiouka, Viljamsa un Kellija —, un mēs no jauna medījām roņu bara malās.
Sekodami tam uz ziemeļiem, mēs sākām sastapties ar biedīgajām jūras miglām. Dienu pēc dienas laivas, nolaistas okeānā, izzuda skatienam, gandrīz vēl neskārušas ūdeni, kamēr mēs uz klāja pēc vienādiem starplaikiem pūtām miglas tauri un pēc katrām piecpadsmit minūtēm likām nograndēt šāvienam. Laivas visu laiku te pazuda, te atradās, jo pastāvēja paradums svešajām laivām medīt uz vietas līdz tam brīdim, kad tās tika atpakaļ uz pašu šonera. Bet, tā kā mums trūka vienas laivas, Vilks Larsens, kā tas bija sagaidāms, piesavinājās pirmo pieklīdušo un lika tās ļaudīm medīt kopā ar mūsējiem, neatļaujot viņiem atgriezties uz sava kuģa, kad mēs to ieraudzījām. Atceros, kā viņš nodzina mednieku un abus matrožus lejā, pavērsis pret vīru krūtīm šauteni, kad viņu kapteinis, braukdams garām akmens sviediena attālumā, kliegšus apjautajās mums par viņiem.
Tomass Magridžs, tik dīvaini un ietiepīgi pieķēries dzīvei, drīz atkal kliboja apkārt, izpildīdams savus divkāršos pavāra un mesas zēna pienākumus. Džonsonu un Līču, tāpat kā agrāk, vajāja un piekāva, un viņi sagaidīja, ka.
beidzoties medību sezonai, būs beigas arī viņiem pašiem, arī pārējiem kuģa ļaudīm bija suņa dzīve, viņu nežēlīgais saimnieks tos notrenkāja kā suņus. Kas attiecas uz Vilku Larsenu un mani, mēs satikām tīri labi, lai gan es nespēju pilnībā atbrīvoties no domas, ka pareizākais, ko varētu darīt, būtu nogalināt viņu. Viņš neizsakāmi valdzināja mani, un es neizsakāmi baidījos no viņa. Un tomēr es nespēju iedomāties viņu guļam mirušu. Viņā bija kaut kas neiznīcīgs kā mūžīgā jaunība, kas sacēlās un nepieļāva šādu ainu. Es varēju viņu iedomāties tikai vienmēr dzīvu un valdonīgu, cīnāmies un iznīcinām citus, pašam paliekot dzīvam.
Viena no viņa izpriecām, kad mēs atradāmies bara vidū un jūra bija pārāk vētraina, lai nolaistu laivas, bija doties pašam ar diviem airētājiem un stūrmani medībās. Viņš bija labs šāvējs un pārveda ne vienu vien ādu tādos apstākļos, kad citi uzskatīja medības par neiespējamām. Likās, ka šī rotaļa ar dzīvību un gandrīz bezcerīgā cīņa par to viņam ir nepieciešama kā gaiss.
Arvien labāk un labāk apguvu kuģa vadīšanas māku; un kādā jaukā dienā — tādas tagad gadījās reti — es izjutu gandarījumu, viens pats vadot un apkalpojot «Garu» un savācot laivas. Vilku Larsenu atkal mocīja galvas sāpes, un es no rīta līdz vakaram stāvēju pie stūres rata, burādams pa okeānu pakaļ pēdējai aizvēja puses laivai, piegriezdams šoneri tai klāt un uzceldams to uz klāja tāpat kā pārējās piecas laivas, negaidīdams viņa pavēli vai norādījumu.
Laiku pa laikam mums uzbruka sīpas, jo apvidus bija drēgns un aukains, bet jūnija vidū — viesuļvētra, augstākā mērā neaizmirstama un nozīmīga priekš manis to pārmaiņu dēļ, kuras tā ienesa manā turpmākajā dzīvē. Mēs droši vien bijām iekļuvuši gandrīz pašā šī ciklona centrā, un Vilks Larsens metās no tā ārā un devās uz dienvidiem — sākumā ar divkārši ierēvētu štagburu un beidzot ar kailiem mastiem. Nekad nebiju iedomājies, ka viļņi var būt tik lieli. Tie, kurus tiku pieredzējis agrāk, bija tikai tāds ūdens virmojums salīdzinājumā ar šiem, kam galotni no galotnes šķīra pusjūdze un kas slējās — par to esmu pārliecināts — pāri mūsu mastu galiem. Tik augsti tie bija, ka pat Vilks Larsens neuzdrošinājās mainīt kuģa virzienu, kaut arī to dzina tālu uz dienvidiem, projām no roņu bara.
Droši vien mēs bijām pagadījušies krietni tālu ceļā, pa kuru tvaikoņi šķērsoja Kluso okeānu, kad viesuļvētra norima, un te medniekiem par lielu brīnumu izrādījās, ka esam nokļuvuši starp roņiem, — pēc viņu atzinuma tie piederēja pie kāda cita bara vai tāda kā arjergarda, kas bija visai neparasta parādība. Bet tas nozīmēja — «Laivas ūdenī!», šāvienu dunoņu un nožēlojamu slaktiņu visu garo dienu.
Šajā laikā pie manis griezās Līčs. Tikko kā biju beidzis uzskaitīt ādas no pēdējās uz klāja uzceltās laivas, kad viņš tumsā pienāca man blakus un klusā balsī jautāja:
— Vai jus, mister van Veiden, nevarētu man pateikt, cik tālu mēs esam no krasta un kādā virzienā atrodas Jokohama?
Sirds man no prieka salēcās, jo zināju, kas puisim ir padomā, un es viņam pasacīju prasīto: West-Nord-West, pieci simti jūdžu attālumā.
— Pateicos, ser, — bija viss, ko viņš atbildēja, ieslīdēdams atpakaļ tumsā.
Nākošajā rītā trūka trešās laivas un Džonsona ar Līču. Nebija vairs arī ūdens muciņu un pārtikas kastu visās pārējās laivās, tāpat abu vīru gultas piederumu un jūras maisu. Vilks Larsens bija pārskaities. Viņš pacēla buras un drāzās West-Nord-West virzienā; divi mednieki pastāvīgi atradās masta galā un ar tālskati vēroja jūru, kamēr viņš pats kā saniknots lauva soļoja pa klāju. Viņš pārāk skaidri zināja, ka esmu labvēlīgi, noskaņots pret bēgļiem, lai par novērotāju sūtītu augšā mani.
Pūta spirgts, bet brāzmains vējš, un sadzenāt zilajā bezgalībā niecīgo laiviņu bija tas pats, kas meklēt adatu siena kaudzē. Taču Vilks Larsens izspieda no «Gara» visu, ko tas spēja, lai nokļūtu starp bēgļiem un zemi. To paveicis, viņš kreisēja uz priekšu un atpakaļ šķērsām virzienam, kādu pēc viņa pārliecības abi vīri bija izraudzījušies.
Trešās diensa rītā īsi pēc astoņām glasēm no masta gala atskanēja Dūma sauciens, ka laiva pamanīta. Visi matroži sastājās gar reliņiem. No rietumiem vilka sīva brīze, pieteikdama stiprāku pūtienu vēlāk; un tur, aizvēja pusē, uzlecošās saules mirguļojošā sudrabā, parādījās un nozuda melns plankumiņš.
Mēs mainījām kursu un metāmies tam pakaļ. Mana sirds bija smaga kā svins. Jau iedomājoties vien, kas notiks, man kļuva nelabi; un, kad es ielūkojos uzvaras apziņā mirdzošajās Vilka Larsena acīs, viņa stāvs izplūda — un es izjutu gandrīz nepārvaramu tieksmi mesties viņam virsū. Doma par Līčam un Džonsonam draudošo vardarbību tā satrauca, ka mani droši vien pārņēma neprāts. Zinu, ka apstulbumā nozagos lejā mednieku kajītē un, kad tikko kā sāku atkal kāpt augšup uz klāja ar pielā- dētu šauteni rokā, es izdzirdu kādu pārsteigumā saucam: