— Tai laivā tak ir pieci cilvēki!
Bez spēka, drebēdams atslējos pret trapu, kamēr teikto apstiprināja pārējo vīru piezīmes. Tad ceļgali man saļodzījās un es noslīgu zemē, atguvis sajēgu, bet satriekts, apzinoties, ko bezmaz būtu izdarījis. Turklāt, nolicis šauteni vietā un lavīdamies atpakaļ uz klāja, es jutos ļoti pateicīgs liktenim.
Neviens nebija pamanījis manu prombūtni. Laiva bija pietiekami tuvu, lai mums kļūtu skaidrs, ka tā ir lielāka par roņu mednieku laivām un arī citādi būvēta. Kad pie- kļuvām tuvāk, iekšā sēdētāji nolaida buru un izcēla mastu. Ievilkusi airus, viņi gaidīja, lai mēs piebraucam klāt un uzņemam visus uz kuģa.
Diīms, kurš bija nokāpis uz klaja un tagad stāvēja man blakus, sāka zīmīgi spurkt. Es jautājoši paskatījos uz viņu.
— Nu tik būs jauki! — viņš ķiķināja.
— Kas noticis? — es noprasīju.
Viņš iespurdzās no jauna.
— Vai tad jūs neredzat tur, pakaļgalā, laivas dibenā? Lai tad es vairs nenošauju nevienu roni, ja tas nav sievišķis!
Ieskatījos vērīgāk, bet nebiju drošs, līdz pārsteiguma saucieni sāka skanēt no visām pusēm. Laivā atradās četri vīrieši, bet tās piektais pasažieris neapšaubāmi bija sieviete. Mūs bija pārņēmis satraukums — visus, tikai ne Vilku Larsenu, kurš pārāk nepārprotami jutās vīlies, ka tā nav pašu laiva ar abiem viņa ļaunprātības upuriem.
Mēs nolaidām klīveri, pārlikām vēja pusē štagburas šo- tes, pilnīgi ievilkām grotšoti un pagriezāmies pret vēju. Airus no jauna iegremdēja ūdenī, un ar dažiem to vilcieniem laiva atradās mums blakus. Tagad es pirmo reizi dabūju kaut cik pamatīgāk apskatīt sievieti. Viņa bija ievīstīta vīrieša mētelī, jo rīts bija drēgns; un es nevarēju saredzēt neko citu kā tikai seju un kuplus, gaišbrūnus matus, kas spraucās ārā no jūrnieka cepures. Acis bija lielas, brūnas un mirdzošas, mute maiga un jūtelīga un pati seja glezni ovāla, lai. gan saule un sājais vējš to bija aprāvuši sarkanu.
Man viņa likās kā būtne no citas pasaules. Izjutu pēc viņas alkatīgu tieksmi kā izbadojies cilvēks pēc maizes. Bet es jau arī nebiju redzējis sievieti ļoti ilgu laiku. Zinu, ka mani bija pārņēmis liels izbrīns, gandrīz apstulbums — šī tātad bija sieviete? — es pat aizmirsu sevi un savus kapteiņa palīga pienākumus un nepiedalījos izglābto uzcelšanā uz klāja. Jo, kad viens no matrožiem padeva sievieti Vilka Larsena pretī pastieptajās rokās, viņa ielūkojās mūsu ziņkārīgajās sejās un smaidīja — jautri un mīlīgi, kā spēj smaidīt vienīgi sieviete un kā es tik sen nebiju redzējis nevienu smaidām, biju pat aizmirsis šādu smaidu esamību.
— Mister van Veiden!
Vilka Larsena balss mani skarbi atsauca īstenībā.
— Vai jūs nenovestu lēdiju lejā un neparūpētos par viņas atpūtu un ērtībām? Sagatavojiet to brīvo kajīti bak- borta pusē! Lieciet, lai pavārēns to sakārto! Un paskatieties, ko jūs varat līdzēt viņas sejai! Tā ir pārāk stipri apdegusi.
Viņš strupi novērsās no mums un sāka iztaujāt jaunuzņemtos vīrus. Laivu pameta jūrā, kaut arī viens no viņiem nosauca to par «baigo kaunu», kad Jokohama tik tuvu.
Atklāju sevī savādas bailes no šīs sievietes, kuru es pavadīju uz kuģa pakaļgalu. Turklāt jutos neveikli. Man likās, ka es pirmo reizi atskārstu, kāda vāra un trausla būtne ir sieviete, un, kad saņemu viņas roku, lai palīdzētu nokāpt pa trapu lejā, mani pārsteidza, cik tā ir maza un mīksta. Viņa patiešām bija slaida un trausla — bet tādas jau sievietes mēdz būt —, taču man viņa šķita tik gaisīgi viegla un glezna, ka tīri vai sagaidīju sadrūpam viņas delmu no mana tvēriena. To visu vaļsirdīgi stāstu, lai parādītu, kāds pēc ilgās atšķirtības no sievie- lēm bija mans pirmais iespaids par viņam vispār un par Modu Brūsteru it īpaši.
— Nav nekādas nepieciešamības pārāk rūpēties par mani, — viņa iebilda, kad biju viņu nosēdinājis Vilka Larsena atzveltnes krēslā, ko steigā tiku atvilcis no kapteiņa kajītes. — Šorīt vīri kuru katru mirkli cerēja ieraudzīt zemi, un kuģim vajadzētu to sasniegt, pirms uznāk nakts, — vai jums tā neliekas?
Viņas vientiesīgā paļāvība tuvākajai nākotnei samulsināja mani. Kā gan lai es viņai izskaidroju patieso stāvokli, kā lai izstāstu par šo dīvaino cilvēku, kurš zogas pa jūru kā Liktenis, un visu to, ko pats uzzināju tikai vairāku mēnešu laikā? Bet es atbildēju godīgi:
— Ar kuru katru citu kapteini jūs nokļūtu malā Joko- liamā rīt. Bet mūsējais ir ērmots vīrs, un es jūs lūdzu būt gatavai uz visu — sapratāt? — uz visu.
— Es … es atzīstos, ka diez kā gan nesaprotu, — viņa izstomīja ar apjukuma, bet ne izbaiļu izteiksmi acīs.
— Jeb vai mans priekšstats, ka ļaudīm, kuri pārdzīvojuši kuģa bojā eju, vienmēr tiek parādīta vislielākā uzmanība, būtu maldīgs? Zināt, tas taču ir tāds sīkums. Mēs esam tik tuvu zemei.
— Atklāti sakot, es nezinu, — centos viņu nomierināt.
— Es tikai vēlējos jūs sagatavot pašam ļaunākajam, ja tas notiktu. Sis vīrs, šis kapteinis, ir necilvēks, īsts nelabais, un neviens nevar pateikt, kā viņš rīkosies nākamajā mirklī.
Sāku uzbudināties, bet viņa mani pārtrauca.
— A, es saprotu, — un viņas balss skanēja gurdi. Acīm redzot, domāšana viņai sagādāja grūtības. Skaidrs, ka šī sieviete atradās uz fiziska sabrukuma robežas.
Viņa vairs neuzdeva nevienu jautājumu, un es neturēju par vajadzīgu vēl kaut ko piebilst, pievērsdamies Vilka Larsena rīkojumam, — viņš taču lika parūpēties par viņas labklājību. Šaudījos apkārt gluži kā mājasmāte, sadabūdarns veldzējošu šķidrumu viņas saulē apdegušajai sejai, sameklēdams Vilka Larsena personiskajos krājumos portvīna pudeli, es zināju, ka tai vajag tur būt, un dodams Tomasam Magridžam norādījumus, kā iekārtojama brīvā savrupkajīte.
Vēja stiprums strauji pieņēmās, «Gars» nosvērās arvien vairāk un vairāk uz sāniem, un ap to laiku, kad kajīte bija kārtībā, tas mundrā gaitā nesās cauri ūdeņiem. Biju pilnīgi aizmirsis Līča un Džonsona esamību, kad pēkšņi pa atvērto trapa eju kā pērkona spēriens nogranda: «Ei, laiva!» Tā nepārprotami bija Dūma balss, kas atskanēja no masta gala. Uzmetu skatienu sievietei, bet viņa, neizsakāmi nogurusi, ar aizvērtām acīm, bija atlaidusies atzveltnes krēslā. Šaubījos, vai viņa tika kaut ko dzirdējusi, un nolēmu nepieļaut, ka viņa redzētu varmācību, kura — to es zināju — sekos bēgļu noķeršanai. Viņa bija nogurusi. Ļoti labi. Lai viņa guļ.
Uz klāja atskanēja skubīgas pavēles, kāju dipoņa un rēvkniteļu plīkšķi, «Garam» apsviežoties pret vēju un pārejot uz pretējo halzi. Kad, vējam ieguļoties burās, kuģis nosvērās uz otriem sāniem, krēsls sāka slīdēt pa kajītes grīdu — un es pielēcu tam klāt tieši laikā, lai neļautu izglābtajai sievietei nokrist zemē.
Viņas acis bija pārāk aizmiegotas, lai izrādītu vairāk par atblāzmu no tā snaudīgā pārsteiguma, kas sievieti mulsināja, kad viņa paskatījās uz mani, un, nākdama man līdzi uz savu kajīti, viņa tik tikko turējās uz kājām. Magridžs divdomīgi ņirdza man sejā, kad es stūmu viņu ārā un liku atgriezties kambīzē pašam pie sava darba; un viņš man atriebās, aizrautīgi izplatot starp medniekiem valodas par to, cik lieliska «istabene» es esot.