Sieviete smagi atbalstījās pret mani, un es no visas tiesas esmu pārliecināts, ka ceļā no atzveltnes krēsla uz savrupkajīti viņa bija piemiguši. To es atklāju, kad viņa, šonerim pēkšņi sazveļoties, gandrīz krišus iekrita kojā. Viņa pamodās, snaudīgi pasmaidīja un no jauna iegrima miegā; un es viņu atstāju guļam zem pāris biezām jūrnieku segām ar galvu uz spilvena, ko tiku pievācis no Vilka Larsena kojas.
XIX NODAĻA
Iznācis uz klāja, redzēju «Garu» sagriežamies pret vēju un ar bakborta halzi izejam vēja pusē pazīstamai laivai ar taisnstūra buru, kura ar to pašu halzi gāja mums pa priekšu kursā pie vēja. Visi matroži atradās uz klāja, jo viņi zināja, ka kaut kam jānotiek, kad Līčs un Džonsons būs uzvilkti uz kuģa.
Nosita četras glases. Luiss nāca uz pakaļgalu nomainīt stūres vīru. Gaisā bija jūtams mitrums, un es ievēroju, ka viņš bija uzģērbis eļļas drēbes.
— Kas gaidāms? — es viņam pavaicāju.
— Mazs, spirgts šņācieniņš, tāds nieka pūtiens vien, ser, — viņš atbildēja, — ar lietus šļacīti, ko apslapināt degunu, un nekas vairāk.
— Cik slikti, ka mēs pamanījām viņus, — es sacīju, kad liels vilnis sameta «Ga.ra» priekšgalu par vienu rumbu sānis un laiva vienā mirklī ar lēcienu pašāvās garam klī- verim un nokļuva mūsu redzes lokā.
Luiss par spieķa tiesu pagrieza ratu un pēc brīža teica:
— Manuprāt, ser, viņi nebūtu aizsnieguši zemi.
— Domā, ka ne? — es pārprasīju.
— Nē, ser. Vai jūs to matāt? (Šoneri sagrāba brāzma, un Luiss bija spiests pagriezt ratu steidzīgi atpakaļ, lai izvairītos no vēja.) Šitādā jūrā neviena tāda olas čaumala tik un tā nenoturētos i stundu, un viņiem tā ir gatava laime, ka mēs ir te, lai uzņemtu viņus.
Vilks Larsens platiem soļiem gāja uz pakaļgalu no kuģa vidus, kur bija runājis ar izglābtajiem vīriem. Kaķa lokanība viņa gaitā bija mazliet vairāk izteikta nekā parasti, un acis viņam bija spožas un dzīvas.
— Ceturtais mehāniķis un trīs eļļotāji, — viņš sveiciena vietā sacīja.
— Bet mēs no viņiem iztaisīsim matrožus vai vismaz airētājus. Nu, kas ar lēdiju?
Nezinu, kāpēc, bet es pēkšņi sajutu skaudru sāpi vai sūrsti kā naža dūrienu, kad viņš pieminēja šo sievieti. Uzskatīju to par pārmērīgu jūtīgumu no savas puses, bet tas pastāvēja neatkarīgi no manis, un par atbildi es tikai paraustīju plecus.
Savilcis lūpas, Vilks Larsens gari un zobgalīgi iesvilpās.
— Kāds tad viņai ir vārds? — viņš noprasīja.
— Nezinu, — es atbildēju. — Viņa ir aizmigusi. Viņa bija ļoti nogurusi. Patiesībā es ceru uzzināt kaut ko no jums. Kas tas bija par kuģi?
— Pasta tvaikonis, — viņš strupi atbildēja. — «Tokio pilsēta» no Frisko ceļā uz Jokohamu. Taifūns to saārdījis. Veca tupele. Caura kā siets no augšas līdz apakšai. Viņi mētājušies pa viļņiem četras dienas. Un ko tad jūs neesat noskaidrojis, ne kā viņu sauc, ne kas viņa ir — jaunkundze, sieva vai atraitne? Nu, zināt!
Viņš ķircīgi papurināja galvu un uzlūkoja mani ar smējīgām acīm.
— Vai jūs… — es iesāku. Mēles galā man bija jautājums, vai viņš netaisās nogādāt izglābtos Jokohamā.
— Ko es? — viņš noprasīja.
— Ko jūs domājat darīt ar Līču un Džonsonu?
Viņš papurinaja gaivii.
— Nudien, Kumpi, to es nezinu. Redzat, ar šiem papildinājumiem man ir gandrīz visa vajadzīgā apkalpe.
— Un viņi gandrīz diezgan ilgi ir bēguši, — es sacīju. — Kāpēc gan nemainīt izturēšanos pret viņiem? Uzņemiet viņus uz kuģa un esiet pret viņiem laipns! Visu, ko vien viņi ir darījuši, viņi ir bijuši spiesti darīt.
— Kas viņus spieda? Es?
— Jūs, — es noteikti atbildēju. — Un es brīdinu jūs, Vilk Larsen, ka aiz tieksmes jūs nogalināt es varu aizmirst mīlestību uz paša dzīvību, ja jus aiziesiet pārāk tālu savā nežēlībā pret šiem nabaga nelaimīgajiem.
— Bravo! — viņš iesaucas. — Es ar jums, Kumpi, lepojos! Jūs ar uzviju esat nostājies pats uz savām kājām. Jūs jau esat gluži vai personība. Jūsu nelaime bija tā, ka dzīve jums ritēja pārak viegli, bet jūs augat un tādēļ patīkat rnan vēl labāk.
Viņa balss un izteiksme mainījās. Seja viņam kļuva nopietna.
— Vai jūs ticat solījumiem? — viņš jautāja. — Vai tie ir svēti?
— Protams, — es atbildēju.
— Tad te būs nolīgums, — viņš, šis nepārspējamais aktieris, turpināja. — Ja es apsolu nepiedurt Līčam un Džonsonam ne pirkstiņa, vai jūs no savas puses apsolāt nemēģināt mani nogalināt?
Ak, ne jau tāpēc, ka man no jums būtu bailes, ne tāpēc, ka es no jums baidītos, — viņš pasteidzas piebilst.
Gandrīz nespēju ticēt savam ausīm. Kas šim cilvēkam uznācis?
— Nu, vai tā lieta iet? — viņš nepacietīgi jautāja.
— Iet, — es atbildēju.
Viņa roka pastiepās manējai pretim, un, kad es to sirsnīgi spiedu, būtu varējis apzvērēt, ka pamanīju velnišķīgu izsmieklu uz mirkli pazibam viņa acīs.
Mēs nesteidzīgi pārgājām pari pūpei aizvēja puse. Laiva tagad bija ļoti tuvu, tā atradās nožēlojamā stāvoklī. Džonsons stūrēja, Līčs smēla ārā ūdeni. Kamēr viņi tika uz priekšu vienu pedu, mēs viņiem pietuvojamies par divām. Vilks Larsens ar zīmēm norādīja Luisam, lai mazliet atvirza šoneri, un mēs nesāmies viņiem blakus vēja pusē nepilnu divdesmit pēdu atstatumā. «Gars» nosedza vēju. Tukšā bura sašļuka, un laiva iztaisnojoties izlīdzināja gaitu, likdama abiem vīriem strauji mainīt stāvokli. Tā zaudēja ātrumu un, kad mēs pacēlāmies milzīgā vilnī, sasvērās un gāzās ieplakā.
Tieši šajā brīdī Līčs un Džonsons pavērās augšup un ielūkojās sejās saviem biedriem, kuri bija nostājušies gar reliņiem kuģa vidusdaļā. Neviens nesveicināja. Viņu acīs abi bēgļi bija beigti, un starp viņiem izpletās bezdibenis, kas šķir dzīvos no mirušajiem.
Nakarnajā mirklī viņi atradās iepretim pūpei, kur stāvējām mēs ar Vilku Larsenu. Tagad mēs gāzāmies ieplakā un viņi pacēlās viļņa mugurā. Džonsons skatījās uz mani, un es redzēju, ka viņa seja ir nogurusi un noliesējusi. Pamāju viņam ar roku, un viņš atbildēja uz manu sveicienu, taču ar bezcerīgu un izmisīgu mājienu. Tas izlikās kā atvadas. Neielūkojos Līča acīs, jo viņš noraudzījās uz Vilku Larsenu tāpat kā agrāk — ar nesamierināmā naidā atņirgtiem zobiem.
Tad viņi palika aiz kuģa pakaļgala. Vējš pēkšņi piepūta četrstūraino buru, sasvērdams trauslo, vaļējo laivu, līdz šķita, ka tā noteikti apgāzīsies. Virs tās uzvirmoja kāds pltsenis un gāzās tai pāri kā sniegbalts mākulis. Tad laiva no jauna parādījās skatienam līdz pusei pilna ar ūdeni, ko Līčs trakā steigā smēla ārā, bet Džonsons ar bālu un nobažījušos seju turēja stūres pinni.
Vilks Larsens ierēja man ausī aprautu smieklu un aiz- soļoja uz pūpes vēja pusi. Sagaidīju, ka viņš dos rīkojumu piegriezt «Garu» pie laivas, bet šoneris turpināja līdzšinējo kursu, un viņš nekā nedarīja, lai to mainītu. Luiss vienā mierā stāvēja pie stūres, bet es ievēroju, ka priekšgalā pūlīšos saspiedušies matroži pavērsa norūpējušās sejas uz mūsu pusi. «Gars» joprojām drāzās uz priekšu, līdz laiva saruka par punktiņu; tad, izkliedzot pavēles, atskanēja Vilka Larsena balss un apgriezušies mēs pārgājām uz stīrborta halzi.