Devāmies atpakaļ, līdz nokļuvām vairāk nekā divas jūdzes vēja pusē laiviņai, kura cīnījās viļņos; tad tika nolaists klīveris — un šoneris sāka dreifēt. Roņu medību laivas nav domātas burāšanai pret vēju. To vienīgā cerība ir turēties vēja pusē tā, lai, saceļoties vētrai, varētu nokļūt pie šonera ar vēju. Bet visā šajā mežonīgajā ūdens tuksnesī Līčam un Džonsonam nebija patvēruma nekur citur kā tikai uz «Gara», un viņi apņēmīgi sāka lauzties pret vēju. Tas bija gauss darbs nemierīgajā jūrā, kas vēla
varenus viļņus. Kuru katru mirkli tos varēja aprakt krācošās bangas. Laiku pa laikam mēs vērojām laivu neskaitāmas reizes uzlūvējam pret milzīgajiem, baltkrēpaina- jiern devītniekiem, kuri to apturēja un atsvieda atpakaļ kā korķi.
Džonsons bija lielisks jūrnieks un zināja tikpat daudz par mazām laiviņām kā par kuģiem. Pēc pusotras stundas viņš atradās mums gandrīz blakus, iesānis aiz šonera pakaļgala, gatavodamies ar pretējo halzi pienākt mums klāt.
— Tātad jūs esat pārdomājuši? — dzirdēju Vilku Larsenu murminām pa pusei sev, pa pusei, viņiem, it kā viņi varētu dzirdēt. — Gribat nokļūt atpakaļ uz kuģa? Nu, tad jau tik nāciet vien!
Stūri līdz galam uz vēja pusi! — viņš pavēlēja Ūfti- Ufti, kanakam, kurš starplaikā tika nomainījis Luisu pie rata.
Pavēle sekoja pavēlei. Šonerim nokrītot, foka un grota šotes atlaida vaļīgāk, lai varētu iet ar vēju. Un, iegriezies vējā, kuģis rāvās uz priekšu, kad Džonsons, neraugoties uz draudošajām briesmām, ar izlaistu šoti šķērsoja «Gara» ķīļūdeni simts pēdas aiz tā pakaļgala. Vilks Larsens atkal iesmējās, tajā pašā laikā ar rokas mājienu aicinādams viņus sekot. Acīm redzot, viņam bija nodoms parotaļāties ar viņiem — dot mācību, kā es domāju, kāviena vietā, kaut ari tā bija bīstama mācība, jo nestiprajai laivai kuru katru mirkli draudēja briesmas tikt apraktai viļņos.
Džonsons bez vilcināšanās mainīja kursu un metās mums pakaļ. Viņam jau arī nekas cits neatlika. Nāve uzglūnēja no visām pusēm, tas bija tikai laika jautājums, kad laivai uzgāzīsies kāda no daudzajām milzīgajām ban- gām un, pārvēlusies tai pāri, dosies tālāk.
— Viņiem sirds dreb nāves bailēs, — Luiss murmināja man ausī, kad es gāju uz priekšgalu parūpēties, lai ierēvē klīveri un štagburu.
— Ak, pēc maza brītiņa viņš apstāsies un uzņems viņus, — es mundri atbildēju. — Viņš ir nolēmis dot viņiem mācību, tas ir viss.
Luiss vērīgi paskatījās uz mani.
— Domājat? — viņš jautāja.
— Noteikti, — es atbildēju. — Un tu ne?
— Tagadiņ es nedomāju ne par ko citu kā pats par savu ādu, — skanēja viņa atbilde. — Un es nevaru vien nobrīnīties, ka tas viss iznāk. Tā Frisko viskija dēļ es iekūlos pamatīgās nepatikšanās, un vēl lielākās nepatikšanās iekūlāties jūs tas tur sievietes dēļ. Ak, es jau nu gan zinu, kāds jūs ir nelabojams muļķis!
— Ko tu ar to gribi teikt? — es noprasīju, jo, izšļā- cis savu indi, viņš uzgrieza man muguru.
— Ko es gribu sacīt? — viņš iesaucas. — Un to man jautājat jūs? Nav svarīgi, ko gribu sacīt es, bet ko sacīs Vilks. Vilks, es teicu, Vilks!
— Ja būs nepatikšanas, vai tu nāksi palīgā? — es impulsīvi jautāju, jo viņš bija ietērpis vārdos manas paša bailes.
— Iešu palīga? Ja es kādam iešu palīgā, tad tas būs vecais resnais Luiss, un ar to jau vien pietiks ko noņemties. Mēs vēl esam pašā sākumā, kad es jums saku, tikai pašā sākumā.
— Nekad nebūtu domājis, ka tu esi tāds gļēvulis, — es nievīgi sacīju.
Viņš apveltīja mani ar nicīgu skatienu.
— Ja jau es pat pirkstiņu nepakustināju tā nabaga muļķa labā, — viņš teica, norādīdams uz niecīgo buru kuģa pakaļgala, — vai tad jus patiešām domājat, ka esu noilgojies, lai man ielauž galvu dēļ sievietes, kuru es šodien redzu pirmo reizi savā mūžā?
Es nicīgi novēršos un gāju uz pakaļgalu.
— Labāk ierēvējiet tās topburas, mister van Veiden,— Vilks Larsens sacīja, kad es nonācu uz pūpes.
Sajutu atvieglojumu, vismaz ciktāl tas attiecās uz abiem matrožiem. Bija skaidrs, ka viņš nevēlējās aizskriet pārāk tālu projām no viņiem. Sī doma man atdeva cerību, un es ar skubu ķēros pie pavēles izpildīšanas. Tikko paguvu pavērt muti, lai pateiktu nepieciešamos rīkojumus, kad vīri aizgūtnēm metās pie fallēm un līnēm un citi nesas augšā. So viņu dedzību Vilks Larsens vēroja ar nežēlīgu smīnu.
Vēl joprojām mēs palielinājām attālumu, kas mūs šķīra, un, kad laiva bija atpalikusi vairākas jūdzes, uzsākām dreifēt un gaidījām. Tās tuvošanos vēroja visu acis — pat Vilka Larsena, bet viņš bija vienīgais nesatrauktais cilvēks uz kuģa. Luisa nekustīgais skatiens pauda iekšēju nemieru, kuru viņš pilnībā nespēja noslēpt.
Laiva nāca tuvāk un tuvāk, triekdamās uz priekšu cauri mutuļojošam okeāna zaļumam kā dzīva būtne, kāpdama, paceldamās un mētādamās pa milzīgajām plīseņu mugurām vai pazuzdama aiz tām, lai tūlīt parādītos no jauna un uzšautos pret debesīm. Likās neiespējami, ka tā varētu noturēties virs ūdens, tomēr ar katru reibinošo lēcienu tā veica patiešām neiespējamo. Garām aizbrāzās lietus gāze, un laiva iznira no lidojošā slapjuma gandrīz mums virsū.
— Līdz galam uz vēja pusi! — Vilks Larsens kliedza, pats pielēkdams pie stūres rata un griezdams to apkārt.
«Gars» atkal atrāvās no laivas un joņoja pa vējam, un divas stundas Džonsons ar Līču dzinās mums pakaļ. Mēs dreifējām un drāzāmies projām, dreifējām un drāzāmies projām, un vienmēr mums aizmugurē cīnījās buras plankumiņš, triekdamies pret debesīm un gāzdamies šaudīgajās ieplakās. Tas atradās kādu ceturtdaļjūdzi no mums, kad blīva lietus gāze aizklāja to mūsu skatienam. Tas vairs neparādījās. Uzpūšot vējam, gaiss atkal noskaidrojās, bet neviens buras plankumiņš neizlauzās cauri sabangotajai okeāna virsmai. Man likās, ka es uz mirkli redzu pavīdam šķīstošajā vilnī laivas melno dibenu. Tas labākajā gadījumā bija viss. Džonsonam un Līčam eksistences cīņa bija beigusies.
Ļaudis palika bariņos kuģa vidusdaļā. Neviens nenogāja lejā, un neviens nerunāja. Netika pārmainīti pat skatieni. Ikviens šķita apstulbināts, it ka dziļā apcerē nogrimis, un, nebūdams gluži skaidrībā, centās aptvert, kas noticis. Taču Vilks Larsens ļava viņiem maz laika pārdomām. Viņš nekavējoties uzdeva «Garam» kursu — kursu, kas nozīmēja roņu baru, nevis Jokohamas ostu. Bet vīri vairs nevilka un nerāva aizgūtnēm, un es viņu starpa dzirdēju lāstus, kuri nāca no lūpām apslāpēti un tikpat smagi un nedzīvi, kādi bija viņi paši. Ne ta tas bija ar medniekiem. Nevaldāmais Dūms stāstīja anekdoti, un viņi nokāpa savā kajītē, rēkdami aiz smiekliem.
Kad ceļā uz pūpi es gāju garām kambīzes vēja pusei, man tuvojās mehāniķis, kuru bijām izglābuši. Seja viņam bija balta, lūpas trīcēja.
— Mīļais dievs! Ser, kas šis ir par kuģi? — viņš iesaucās.
— Jums acis ir, pats redzējāt, — es gandrīz rupji atbildēju, kaut arī sirdī jutu sāpes un bailes. — Kur palika jusu solījums? — es noprasīju Vilkam Larsenam.
— Netiku domājis uzņemt viņus uz kuģa, kad devu šo solījumu, — viņš atbildēja. —- Un, lai nu kā, tas jums jāatzīst, ka neesmu viņiem piedūris ne pirksta.
Pat ne uz to pusi, ne uz to pusi, — viņš mirkli vēlāk iesmiedamies piebilda.
Es neatbildēju. Nespēju runāt, mans prāts bija pārāk apmulsis. Zināju, ka man nepieciešams laiks pārdomām. Jutos atbildīgs par šo sievieti, kura tagad mierīgi gulēja rezerves kajītē, un ar to man bija jārēķinās, taču vienīgā jēdzīgā doma, kas iešāvās prātā, bija tā, ka nedrīkstu izdarīt nekā pārsteidzīga, ja vispār gribu viņai kaut ko palīdzēt.