XX NODAĻA
Atlikušajā dienas daļā nekas vairs neatgadījās. īslaicīga brāzma, tikko apslapinājusi mums degunu, sāka norimt. Ceturtais mehāniķis un trīs eļļotāji pēc sparīgas saraušanās ar Vilku Larsenu tika apgādāti ar darba drēbēm no kantīnes, norīkoti strādāt pie medniekiem dažādās laivās un kuģa sardzēs un aizvadīti uz rufi. Vīri gāja protestēdami, taču viņu balsis nebija skaļas. Viņiem bija iedzinušas bijāšanu tās Vilka Larsena rakstura izpausmes, kuras viņi jau bija redzējuši, kamēr bēdu stāsts, ko viņi drīzumā izdzirdēja rufē, salauza viņu pretestības pēdējās paliekas.
Mis Brūstera — viņas vārdu mēs uzzinājām no mehāniķa — visu laiku gulēja. Ēdot vakariņas, es lūdzu medniekus runāt klusāk, lai viņu netraucētu; viņa parādījās tikai nākošajā rītā. Biju nodomājis pasniegt viņai ēdienu atsevišķi, bet Vilks Larsens tam nepiekrita. Kas tad viņa tāda īsti esot, ka mesas galds un sabiedrība pie tā viņai par prastu?
Viņas klātbūtne pie galda radīja uzjautrinošas pārmaiņas. Mednieki kļuva nerunīgi kā mīmi. Vienīgi Rēnais Horners un Dūms nesamulsa un laiku pa laikam zagšus paskatījās uz viņu, un piedalījās pat sarunās. Pārējie četri ar acīm liptin pielipa savam šķīvim un cītīgi, ar apdomīgu rūpību košļāja, viņu ausis kustējās un cilājās reizē ar žokļiem gluži kā dzīvniekiem.
Sākumā Vilkam Larsenam nebija daudz, ko sacīt, viņš tikai atbildēja, kad viņu uzrunāja. Taču samulsis viņš nebija. Pat ne uz to pusi. Šāda tipa sieviete viņam bija neparasta, atšķirīga no visām citām, kuras viņš jebkad bija pazinis, un tāpēc tā viņu ieinteresēja. Vilks Larsens pētīja viņu, tikai retumis novērsdams acis no viņas sejas, lai izsekotu roku vai plecu kustībām. Es pats arī vēroju šo sievieti un, kaut arī biju tas, kurš uzturēja sarunu, apzinos, ka mazliet kautrējos un ne gluži valdīju pār sevi. Turpretī viņš bija pilnīgi nosvērts, augstākā mērā pašapzinīgs, un nekas nespēja viņu satricināt; no sievietes viņš baidījās ne vairāk kā no vētras vai cīņas.
— Un kad mēs nokļūsim Jokohamā? — viņa vaicāja, pagriezdamās pret viņu un raudzīdamās viņam taisni acīs.
Jautājums bija izteikts tieši un nepārprotami. Žokļi mitējās darboties, ausis pārstāja cilāties, un, kaut arī acis palika pielipušas pie šķīvjiem, ikviens no vīriem alkatīgi gaidīja atbildi.
— Pēc četriem mēnešiem, varbūt trim, ja sezona beigsies agri, — Vilks Larsens sacīja.
Sievietei aizrāvās elpa, un viņa sastostījās:
— Es … es domāju, man tika teikts, ka līdz Jokohamai ir tikai vienas dienas brauciens. Tā… — šajā vietā viņa apklusa un, pārlaizdama acis apkārt galdam, noraudzījās uz vienaldzīgajām, šķīvjiem pievērstajām sejām. — Ta rīkoties jums nav tiesību, — viņa nobeidza.
— Tas ir jautājums, kas jums jākārto ar misteru van Veidenu, lūk, tur, — viņš atbildēja, pamādams ar galvu uz manu pusi un nebēdnīgi pamezdams man ar aci. — Misteru van Veidenu var zināmā mērā uzskatīt par autoritāti tādos jautājumos kā tiesības. Nu bet es, būdams tikai vienkāršs jūrnieks, novērtēju stāvokli mazliet citādi. Iespējams, ka palikt pie mums jums nozīmē nelaimi, bet mums tā, protams, ir liela veiksme.
Viņš uzlūkoja sievieti smaidīdams. No šī skatiena viņa nolaida acis, bet atkal tās pacēla un izaicinoši ielūkojās manējās. Izlasīju tajās neizteikto jautājumu: vai tas ir pareizi? Bet es biju nolēmis, ka manai lomai ir jābūt neitrālai, tādēļ neatbildēju.
— Kādas ir jūsu domas? — viņa noprasīja.
— Ka jums nav paveicies, sevišķi, ja jūs gaida kāds pienākums, kas izpildāms dažu tuvāko mēnešu laikā. Bet, tā kā jūs teicāt, ka ceļojot uz Japānu veselības uzlabošanas nolūkā, varu jums apgalvot, ka ta nekur ta nenostiprināsies ka uz «Gara».
Redzēju, ka viņas acis sašutumā nozibsīlīja, un šoreiz es biju tas, kurš nolaida savējās; taja pašā laikā no viņas skatiena jutu nosarkstam seju. Tas bija gļēvi — bet ko gan citu es varēju darīt?
— Misters van Veidens nerunā tukšus vārdus, — Vilks Larsens smējās.
Es pamāju ar galvu, un viņa saņēmusies paļāvīgi gai- dīja.
— Neteikšu, ka patlaban viņš būtu diezin kas, — Vilks Larsens turpināja, — bet uzlabojies viņš ir brīnišķīgi. Jums būtu vajadzējis viņu redzēt, kad viņš ieradās pie mums. Vel vairāk izģindušu un nožēlojamāku cilvēces pārstāvi būtu grūti iedomāties. Vai tā nav, Kērfut?
Lai gan Kērfutam no tik tiešas uzrunas aiz pārsteiguma nokrita nazis uz grīdas, viņš tomēr paguva piekrītoši ierūkties.
— Attīstījās, mizodams kartupeļus un mazgādams traukus. Pareizi, Kērfut?
Sis goda vīrs ierūcās vēlreiz.
— Paskatieties uz viņu tagad! Tiesa, tīri par muskuļotu viņu gan nevarētu apzīmēt, taču muskuļi viņam ir, bet toreiz, kad nokļuva uz kuģa, viņam tadu nebija. Arī kājas, uz kurām stāvēt, viņam ir. Paskatoties uz viņu, jūs tain neticētu, sākumā viņš nebija spējīgs bez cita palīdzības pat nostāvēt.
Mednieki grudzināja, bet viņa nolukojās uz mani ar līdzjūtīgu skatienu, kas uzvijām atsvēra Vilka Larsena bezkaunību. Patiešām, bija pagājis tik ilgs laiks, kopš tiku pieredzējis līdzcietību, ka tā mani padarīja pakļāvīgu, tajā mirklī es labprātīgi un ar prieku kļuvu par viņas vergu. Bet es dusmojos uz Vilku Larsenu. Noniecinādams mani, viņš apstrīdēja manu vīrišķību, apstrīdēja tās pašas kajas, kuru iegušanu uzskatīja par savu nopelnu.
— Var jau būt, ka esmu iemācījies stāvēt pats uz savām kājām, — es atcirtu. — Taču mīdīt ar tām citus vēl neprotu.
Viņš aizskaroši noskatījās uz mani.
— Tad jau jūsu izglītība ir palikusi tikai pusceļā, — viņš sausi nosacīja un pievērsās viņai. — Mēs uz «Gara» esam ļoti viesmīlīgi. Misters van Veidens to ir atklājis.
Mēs darām visu, lai mūsu viesi justos kā mājās; vai nav tiesa, mister van Veiden?
— Netiek liegts pat kartupeļus mizot un traukus mazgāt, — es atbildēju, — nemaz jau nerunājot par to, ka aiz tira biedriskuma viņiem var apgriezt sprandu.
— Es jūs lūdzu nepārņemt no mistera van Veidena aplamus priekšstatus par mums, — viņš māksloti norūpējies iejaucās. — Jūs būsiet ievērojusi, mis Brūstera, ka viņš pie jostas nēsā dunci… ē… kuģa virsniekam tā ir augstākā mērā neparasta rīcība. Būdams patiešām ļoti cienījams, misters van Veidens dažreiz ir … kā lai to pasaka? … hm … ķildīgs, un tad nepieciešams spert bargus soļus. Savos mierīgajos brīžos viņš ir gluži saprātīgs un nekaitīgs un, tā kā arī patlaban viņš ir mierīgs, tad nenoliegs, ka vēl vakar viņš apdraudēja manu dzīvību.
Es bezmaz aizdvēsos, un noteikti man zvēroja acis. Viņš pievērsa sievietes uzmanību man.
— Paskatieties tagad uz viņu! Viņš tik tikko spēj valdīties jūsu klātbūtnē. Viņš katrā ziņā nav pieradis pie dāmu sabiedrības. Man vajadzēs apbruņoties, pirms es uzdrīkstēšos iziet ar viņu uz klāja.
Viņš bēdīgi papurināja galvu, murminādams: — Zel, ļoti, ļoti žēl, — kamēr mednieki palaida rēcošus smieklus.
So viru balsis, dārdēdamas un aurodamas ierobežotajā telpa, atstāja mežonīgu iespaidu. Visa vide bija mežonīga, un, vērodams šo svešo sievieti un atskārzdams, cik maz viņa taja iederas, es pirmo reizi apzinājos, cik lielā mēra es pats esmu tas sastāvdaļa. Es pazinu šos cilvēkus, viņu garīgo pasauli, pats biju viens no viņiem, dzīvoju roņu mednieku dzīvi, ēdu roņu mednieku uzturu, manās domās ievērojamu vietu ieņēma roņu medības. Viss man tajā bija pierasts: raupjās drēbes, rupjās sejas, mežonīgie smiekli, mesas zvalstīgās sienas un šūpojošās griestu spuldzes.