Kad apziedu ar sviestu maizes šķēli, skatiens nejauši apstājās pie manām rokām. To kauliņi visgarām bija nobrāzti un iekaisuši, pirksti pietūkuši, zem nagiem melnumi. Sajutu pazodē savēlušās bārdas zēlumu, zināju, ka atirusi svārku piedurkne un zilajam kreklam pie kakla trūkst vienas pogas. Vilka Larsena pieminētais duncis glabājās makstī man pie sāniem. Tā atrašanās tur šķita ļoti dabiska — cik dabiska, par to es nebiju iedomājies līdz pat šim mirklim, kad uzlūkoju to ar viņas acīm un sapratu, cik savādi izskatās šis duncis un viss pārējais.
Taču viņa nojauta izsmieklu Vilka Larsena vārdos un no jauna apveltīja mani ar līdzcietīgu skatienu. Bet viņas acīs bija arī apmulsums. Tas, ka teiktais slēpa izsmieklu, padarīja viņai stāvokli vēl neskaidrāku.
— Varbūt mani varētu aizvest kāds garāmbraucošs kuģis, — viņa izsacīja priekšlikumu.
— Te garām nebrauc nekādi citi kuģi kā tikai roņu medību šoneri, — Vilks Larsens atbildēja.
— Man nav ne drēbju, ne cita kā, — viņa iebilda. — Diez vai jūs, ser, maz apjēdzat, ka es neesmu vīrietis un neesmu pieradusi pie bezrūpīgā klejotāju dzīves veida, kādu, liekas, piekopjat jūs un jūsu ļaudis.
— Jo ātrāk jūs pie tā pieradīsiet, jo labāk, — viņš sacīja. — Es jums sadabūšu audumu, adatas un diegus, — viņš piebilda. — Ceru, ka pašūt sev pašai pāris kleitu jums nebūs pārāk grūti.
Viņa savilka skābu seju, it kā pavēstīdama savu neprasmi šūt kleitas. Man bija gluži skaidrs, ka viņa ir nobijusies un apmulsusi, bet varonīgi pūlas to neizrādīt.
— Jūs, domajams, tāpat kā, lūk, tur misters van Veidens esat radusi, ka jums visu padara citi. Nu, manuprāt, no tā, ka jūs priekš sevis šo to pagatavosiet pati, jums gabals nenokritīs. Starp citu, ar ko jūs sagādājat sev iztiku?
Viņa uzlūkoja viņu ar neslēptu pārsteigumu.
— Ticiet man, nedomāju jūs apvainot. Ļaudis ēd, tāpēc viņiem jāsagadā tam nepieciešamie līdzekļi. Sie te vīri šauj roņus, lai dzīvotu; tā paša iemesla dēļ es vadu šo šoneri un misters van Veidens, vismaz šimbrīžam palīdzot man, pelna savu sāļo ēdamo. Nu, un ko darāt jūs?
Viņa paraustīja plecus.
— Vai jūs uzturat sevi pati? Jeb vai varbūt jūs uztur kāds cits?
— Baidos, ka mūža lielāko daļu mani ir uzturējis kāds cits, — viņa smējās, braši cenzdamās pieskaņoties viņa runas veidam, lai gan redzēju, ka viņas acīs parādās un pieaug šausmas, kad viņa vēroja Vilku Larsenu.
— Un, domājams, arī gultu jums uzklāj kāds cits?
— Es esmu klājusi gultu pati, — viņa atbildēja.
— Ļoti bieži?
Mākslotā nožēlā viņa papurināja galvu.
— Vai jūs zināt, ko Savienotajās Valstīs dara ar nabadzīgajiem, kuri, tāpat kā jūs, nestrādā, lai nopelnītu sev iztiku?
— Es ļoti maz zinu, — viņa aizbildinājās. — Ko tad dara ar nabadzīgajiem, kuri ir tādi paši kā es?
— Viņus iesloga cietumā. Noziegumu, kurā viņus apvaino par to, ka viņi nenopelna sev uzturu, nosauc par klaidonību. Mistera van Veidena vietā, kurš mūžīgi skandina par taisnību un netaisnību, es jautātu, ar kādām tiesībām jūs dzīvojat, ja jus nekā nedarāt, lai nopelnītu sev iztiku.
— Bet, tā kā jūs neesat misters van Veidens, man taču nav jums jāatbild, vai ne?
Smaidīdama viņa uzlūkoja Vilku Larsenu ar baiļu pilnām acīm, un šī aizkustinošā aina saviļņoja mani līdz sirds dziļumiem. Jutu nepieciešamību kaut kādā veidā iejaukties un ievirzīt sarunu citā gultnē.
— Vai jūs kādreiz esat nopelnījusi kaut vienu dolāru ar pašas darbu? — viņš jautāja, pārliecināts par viņas atbildi, ar atriebīgu uzvaras prieku balsī.
— Jā, esmu, — viņa lēni atbildēja, un es būtu varējis skaļi smieties, redzēdams, cik gara izstiepās Vilka Larsena seja. — Atceros, tēvs man reiz iedeva dolāru, kad es biju maza meitene, par to, ka es piecas minūtes izturējos pavisam klusu.
Viņš iecietīgi pasmaidīja.
— Bet tas bija sen, — viņa turpināja. — Un diez vai jūs prasītu, lai deviņus gadus veca meitenīte pati sev nopelna uzturu.
Taču patlaban, — viņa sacīja, no jauna brītiņu klusējusi, — es nopelnu tūkstoš astoņi simti dolāru gadā.
Visu acis vienprātīgi pameta šķīvjus un pievērsās viņai. Bija vērts paskatīties uz sievieti, kas nopelna tūkstoš astoņi simti dolāru gadā. Vilks Larsens neslēpa savu apbrīnu.
— Alga vai gabaldarbs? — viņš jautāja.
— Gabaldarbs, — viņa nekavējoties atbildēja.
— Tūkstoš astoņi simti, — viņš aprēķināja. — Tas ir simt piecdesmit dolāru mēnesī. Nu labi, mis Brūstera. Uz «Gara» arī nav vietas sīkumainībai. Uzskatiet, ka par to laiku, kamēr jūs paliksiet pie mums, jūs saņemsiet algu.
Viņa ne ar ko neizrādīja savu piekrišanu. Viņa bija vēl pārāk maz pieradusi pie šī cilvēka untumiem, lai uzņemtu tos aukstasinīgi.
— Aizmirsu apvaicāties, — viņš laipni turpināja, — par jūsu nodarbošanās raksturu. Ko jūs ražojat? Kādi darba rīki un materiāli jums ir nepieciešami?
— Papīrs un tinte, — viņa smējās. — Un ak! arī rakstāmmašīna.
— Jūs esat Moda Brūstera, — es sacīju lēnām un ar pārliecību, gandrīz ta, it kā es viņu apsūdzētu kādā noziegumā.
Viņas acis ziņkārīgi ielūkojās manējās.
— Kā jūs to zināt?
— Vai tad jūs neesat? — es noprasīju.
Viņa apstiprinoši pamāja. Tagad pienāca Vilka Larsena kārta apmulst. Šis vārds un tā burvība viņam neko neizsacīja. Biju lepns, ka man tas kaut ko nozīmē, un pirmo reizi kopš ilga laika es pārliecinoši apzinājos savu pārākumu pār viņu.
— Atceros, ka rakstīju recenziju par kādu plānu sēju- miņu … — es bezrūpīgi iesāku, bet viņa mani pārtrauca.
— Jūs!… — viņa iesaucās. — Jūs esat. ..
Tagad viņa skatījās uz mani ar izbrīnā ieplestām acīm.
Es savukārt apstiprinoši parnaju.
— Hamfrijs van Veidens, — viņa pabeidza; tad piebilda ar atvieglojuma nopūtu, neapzinādamās, ka Vilks Larsens var to pārprast: — Esmu tik priecīga.
Atceros šo recenziju, — viņa aizgūtnēm turpināja, atskārtusi savas piezīmes neveiklību, — šo pārmērīgi glaimojošo recenziju.
— Nepavisam ne, — es varonīgi noliedzu. — Jūs apšaubāt mana sprieduma skaidrību un mazināt manu kanonu vērtību. Turklāt visi citi kritiķi bija ar mani vienis prātis. Vai tad Longs neierindoja jūsu «Paciesto skūpstu» starp četriem labākajiem sonetiem, ko jebkad angļu valodā sarakstījušas sievietes?
— Bet jūs nosaucāt mani par amerikāņu misis Mei- nelu '!
— Vai tad tā nebija taisnība? — es noprasīju.
— Nē, ne jau tas, — viņa atbildēja. — Jutos aizskarta.
— Nezināmo mēs varam izmērīt tikai ar zināmo, —
1 Alise Meinela (1847—1922) — angļu dzejniece un literatūras kritiķe.
es atbildēju savā smalkajā akadēmiskajā manierē. — Kā kritiķis es biju spiests noteikt jūsu vietu. Tagad jūs pati esat kļuvusi par mērauklu. Septiņi no jūsu plānajiem sē- jumiņiem atrodas manos plauktos; turpat ir vēl divi biezāki sējumi, esejas, kuras — piedodiet, ka es to saku, un es nezinu, kas ir glaimojošāk, — ir pilnīgi līdzvērtīgas jūsu vārsmām. Nav tālu vairs laiks, kad Anglijā uzradī- sies kāda nepazīstama dzejniece, un kritiķi dēvēs viņu par angļu Modu Brūstcru.