— Jūs esat ļoti laipns, par to es esmu pārliecināta, — viņa nomurmināja; un viņas izteiksmes un vārdu konvencionalitāte līdz ar to izraisīto asociāciju plūsmu par manu agrāko dzīvi pasaules viņā pusē radīja īsu saviļņojumu, bagatu atmiņām, bet pilnu skaudri dzeļošu ilgu pēc mājām.
— Un jūs esat Moda Brūstera, — es svinīgi sacīju, skatīdamies pāri uz viņu.
— Un jūs esat Hamfrijs van Veidens, — viņa teica, tikpat svinīgi un bijīgi noraudzīdamās uz mani. — Cik neparasti! Nesaprotu. No jūsu lietišķas spalvas mums droši vien nav gaidāms kāds mežonīgi romantisks jūras stāsts.
— Nē, es nevācu tam materiālu, par to jūs varat nešaubīties, — skanēja mana atbilde. — Priekš daiļliteratūras man nav ne spēju, ne tieksmju.
— Sakiet — kādēļ jūs vienmēr nolienat Kalifornijā? — viņa jautaja tai ak. — No jūsu puses tas nav laipni. Mēs no austrumu piekrastes tik ļoti maz esam jus redzējuši — patiešām pārak maz, jūs, otro no amerikāņu vadošajiem literātiem.
Es paklanījos un noraidīju šo komplimentu.
— Reiz es jūs gandrīz sastapu Filadelfijā — tas bija Braunrngam vai kādam citam veltīta sarīkojumā —, jums, zināt, tur bija paredzēts priekšlasījums. Mans vilciens nokavējas par četrām stundām.
Un tad mēs pavisam aizmirsām, kur atrodamies, pamezdami Vilku Larsenu uz sēkļa klusējam mūsu valodas straumes vidū. Mednieki piecēlās no galda un izgāja uz klāja, bet mēs joprojām runājām. Palika vienīgi Vilks Larsens. Pēkšņi es pamanīju viņu — atgāzušos no galda, ziņkārīgi klausāmies mūsu svešas runas par pasauli, kuru viņš nepazina.
Es strupi aprāvos teikuma vidū. Tagadne ar visām tās briesmām un raizēm bruka man virsū ar apdullinošu spēku. Tā skāra arī mis Brūsteru, viņas acīs pavīdēja neskaidras un neizsakāmas bailes, kad viņa uzlūkoja Vilku Larsenu.
Viņš piecēlās kājās un neveikli iesmējās. Smiekli skanēja metāliski.
— O, manis dēļ neliecieties traucēties, — viņš sacīja, pašnoniecinoši pamezdams ar roku. — Ar mani nerēķinieties! Turpiniet, turpiniet, es jūs lūdzu!
Bet vārdu slūžas bija aizvērušās, un arī mēs piecēlāmies no galda un neveikli iesmējāmies.
XXI NODAĻA
īgnumam, ko pret Modu Brūsteru un mani izjuta Vilks Larsens par to, ka mēs atstājām viņu bez ievērības sarunas laikā pie galda, vajadzēja kaut kādā veidā izlauzties uz āru, un par tā upuri kļuva Tomass Magridžs. Viņš nebija mainījis ne savus paradumus, ne kreklu, kaut arī par šo apģērba gabalu viņš apgalvoja pretējo. Taču tas pats apgāza teikto, un arī taukainie nosēdumi uz pavarda, katliem un pannām visnotaļ neliecināja par tīrību.
— Es jau tevi, pavārēn, tiku brīdinājis, — Vilks Larsens sacīja, — un nu tu saņemsi pēc nopelniem.
Magridža seja zem sodrēju kārtas nobālēja, un, kad Vilks Larsens pieprasīja virvi un pāris vīru, nelaimīgais koknejietis, mežonīgā steigā izbēdzis no kambīzes, skraidīja pa klāju, izvairīdamies un izlocīdamies no kuģa ļaudīm, kuri ņirgādamies dzinās viņam pakaļ. Gandrīz nekas cits matrožiem nebūtu bijis vairāk pa prātam kā iesiet pavāru tauvā, iesviest jūrā un vilkt aiz šonera, jo uz rufi viņš sūtīja pašus pretīgākos brūvējumus. Apstākļi šim pasākumam bija labvēlīgi, «Gars» slīdēja pa ūdeni ar ātrumu ne lielāku par trim jūdzēm stundā, un jūra bija puslīdz rāma. Bet Magridžam nemaz nepatikās tajā mirkt. Iespējams, ka viņš jau agrāk bija redzējis izpeldinām kādu, iesietu tauvā. Turklāt ūdens bija šausmīgi auksts un viņa miesas būvi varēja nosaukt visādi citādi, tikai ne par spēcīgu.
Kā parasti tādās reizēs, kad bija gaidāms kaut kas uzjautrinošs, uz klāja sanāca brīvās maiņas vīri un mednieki. Magridžs šķita ārprātīgi baidāmies no ūdens, un mēs nespējām pat iedomāties, ka viņam piemīt tāda veiklība un ātrums, kādu viņš parādīja. Iedzīts kaktā starp pūpi un kambīzi, viņš kā kaķis uzlēca uz mesas jumta un skrēja uz pakaļgalu. Bet, vajātāju aizkavēts, cirtās atpakaļ — šķērsām pāri mesai, pāri kambīzei un nokļuva uz klāja pa mednieku kajītes lūku. Viņš metās taisni uz priekšu, matrozis Harisons pa pēdām jau tuvojās viņam. Bet Magridžs, pēkšņi palēcies satvēra klīverbomja top- nanti. Tas notika vienā acumirklī. Atspēries ar abām kājām un parāvis tās uz augšu, viņš turējās rokās un, izstiepis pēdas uz priekšu, lidoja pa gaisu. Spēriens ķēra Harisonam tieši pakrūtē, viņš negribot ievaidējās, sakņupa un atmuguriski nogāzās uz klāja.
Mednieki ar aplausiem un dārdošiem smiekliem apsveica šo veikumu, kamēr Magridžs, izsprucis no vajātāju vienas daļas pie fokmasta, skrēja cauri atlikušo bariņam kā uzbrucējs futbola laukumā. Viņš devās taisni uz pūpi un pa to uz kuģa pakaļgalu. Viņš skrēja tik ātri, ka, mezdamies ap mesas stūri, paslīdēja un gāzās, Ni.lsons stāvēja pie stūres, un pavāra krītošais ķermenis atsitās pret viņa kājām. Abi kopā novēlās zemē, bet piecēlās Magridžs viens pats. Kaut kāda dabas untuma dēļ viņa trauslais ķermenis bija pārlauzis spēcīgā vīra kāju kā pīpes kātu.
Pārsonss pārņēma stūres ratu, un vajāšana turpinājās. Viņi skrēja apkārt un apkārt klājam: Magridžs — no bailēm slims, matroži — rēkdami un izkliegdami viens otram norādījumus, mednieki — uzmundrinoši aurodami un smiedamies. Zem triju vīru augumiem Magridžs nogāzās uz priekšējās lūkas; bet viņš no ķermeņu kaudzes apakšas izlīda kā zutis; pa muti viņam nāca asinis, pie visa vainīgais krekls bija saplēsts skrandās, un viņš metās grotmasta takelāžā. Viņš kāpa augšā, pašā augšā, vēl aiz veblīnēm līdz pat masta galam.
Pusducis matrožu dzinās viņam pakaļ līdz zāliņam,_kur sadrūzmējās un gaidīja, kamēr divi no viņiem — Ufti- Ūfti un Bleks (Latimera laivas stūrmanis) turpināja rāpties augšup pa tievajām tērauda štagām, ar rokām vilkdamies augstāk un augstāk.
Tas bija bīstams pasākums, jo vairāk nekā simts pēdu augstumā virs klāja, turoties rokās, viņiem nebija viegli izvairīties no Magridža spērieniem. Un Magridžs spārdījās mežonīgi, līdz kanaks, karādamies aiz vienas rokas, ar brīvo satvēra koknejieša kāju. Mirkli vēlāk Bleks sagrāba otru kāju. Tad visi trīs, savijusies vienā mudžeklī, sli- dēja uz leju, līdz iekrila rokās biedriem, kuri gaidīja uz zāliņa.
Gaisa kauja bija beigusies, un Tomasu Magridžu novilka lejā uz klāja. Viņš gaudoja un purpināja, viņa mute bija notraipīta ar asiņainām putām. Vilks Larsens iesēja vaiga galā cilpu un uzmauca to Magridžam līdz padusēm. Tad pavāru aiznesa uz pakaļgalu un ielingoja jūrā. Četrdesmit … piecdesmit… sešdesmit pēdu virves izritinājās, tikai tad Vilks Larsens sauca: — Aizlieciet! — Ufti-Urti apmeta līkumu klampai, valgs nostiepās, un «Gars», virzīdamies uz priekšu, izrāva Magridžu virspusē.
Tas bija nožēlojams skats. Kaut arī pavars nevarēja noslīkt, turklāt dzīvība viņam bija sīksta kā kaķim, viņš izcieta gandrīz visas slīkšanas mokas. «Gars» gāja ļoti lēnām, un, kad tā pakaļgals pakāpās vilnī un šoneris slīdēja uz priekšu, tas izrāva nelaimīgo virspusē un ļāva uz brīdi ievilkt elpu, bet pēc katras pacelšanās pakaļgals gāzās ieplakā, un, kamēr pīķis laiski rāpās nākamajā vilnī, valgs atslāba un pavārs nogrima.
Biju aizmirsis Modās Brūsteras esamību un satrūkos, kad viņa klusām nostājās man blakus. Kopš ierašanās uz kuģa viņa pirmo reizi uznāca uz klāja. Viņas parādīšanos uzņēma ar pilnīgu klusumu.