— Kas jūs tā uzjautrina? — viņa apjautājās.
— Pavaicājiet kapteinim Larsenam, — es atturīgi un apvaldīti atbildēju, lai gan no domas, ka viņai jākļūst par šādas varmācības aculiecinieci, man iekšā viss vārījās.
Viņa pieņēma manu padomu un pagriežas, lai to izdarītu, bet tad viņas skatiens uzdūrās Ūfti-Ufti, kurš turpat tuvumā modri un rotaļīgi turēja valga līkumu.
— Vai jūs makšķerējat? — viņa kanakam jautāja.
Ūfti-Ūfti neatbildēja, viņa acis, kas neatlaidīgi raudzījās jūrā aiz šonera pakaļgala, pēkšņi iezibējās.
— Ei, ser, haizivs! — viņš iesaucās.
— Velciet augšā! Dzīvāk! Visi ķerieties klāt! — Vilks Larsens kliedza, pats pielēkdams pie virves ātrāk par visiem.
Magridžs bija dzirdējis kanaka brīdinājuma saucienu un brēca kā prātu zaudējis. Saskatīju melnu spuru šķeļam ūdeni un tuvojamies pavāram ar lielāku ātrumu par to, ar kādu viņš tika vilkts uz kuģa. Haizivij un mums bija vienādas izredzes panākt savu, visu izšķīra mirkļi. Kad Magridžs atradās tieši zem mums, pakaļgals nolaidās viļņa plakumā, tādējādi sagādādams priekšrocību plēsoņai. Spura nozuda. Pavīdēja balts vēders, strauji brāžoties augšup. Gandrīz tikpat, tomēr ne gluži tik žigls bija Vilks Larsens. Visu savu spēku viņš ielika vienā varenā rāvienā. Koknejieša ķermenis izšāvās no ūdens, haizivs tam sekoja. Magridžs parāva uz augšu kajas, un cilvēkēdāja, šķietami tikai piedūrusies viņa pēdai, splakšķēdama iekrita atpakaļ ūdenī. Bet tieši šajā brīdī Magridžs iekliedzās. Tad viņš kā tikko noķerta zivs auklas galā ielidoja kuģī krietnu gabalu virs reliņiem, kumurā četrrāpus nogāzās uz klāja un apvēlās augšpēdus.
Bet no viņa kājas izšļāca asins strūkla. Pēdas vairs nebija, haizivs to bija nokodusi līdz pašai potītei. Es nekavējoties palūkojos uz Modu Brūsteru. Seja viņai bija balta, acis šausmās ieplestas. Viņa raudzījās nevis uz Tomasu Magridžu, bet uz Vilku Larsenu. Un viņš to ap- zinājās, jo, aprauti iesmiedamies, paskaidroja:
— Vīru izprieca, mis Brūstera. Tiesa, mazliet parup- jaka, nekā jūs esat radusi, bet tomēr — vīru izprieca. Haizivs nebija ierēķināta. Tā …
Bet šajā brīdī Magridžs, kurš bija pacēlis galvu un pārliecinājies par sava zaudējuma apmēru, uzspirinājās atpakaļ četrrāpus un iecirta zobus Vilka Larsena stilba. Vilks Larsens aukstasinīgi noliecas pie koknejieša un paspieda ar īkšķi un rādītājpirkstu pavāram aiz žokļiem un zem ausīm. Žokļi negribīgi, atvērās, un Vilks Larsens, sperdams soli uz priekšu, atbrīvoja kāju.
— Kā jau sacīju, — viņš turpināja, it kā nekas neparasts nebūtu atgadījies, — haizivs nebija ierēķināta. Tas bija … nu kā viņu … varbūt teiksim — dieva pirksts.
Ne ar zīmi mis Brūstera neizrādīja, ka sacīto būtu dzirdējusi, lai gan acu izteiksme viņai pārvērtās, tajās izpaudās neizsakāms riebums; laikam viņa gribēja novērsties, taču šai mirklī sašūpojas, sagrīļojās un vārgi pastiepa roku pretī manējai. Es viņu uztvēru tieši laikā, lai neļautu nokrist, un palīdzēju viņai apsēsties uz mesas jumta. Domāju, ka viņa turpat uz vietas paģībs, tomēr viņa saņēmās.
— Mister van Veiden, lūdzu, sadabūjiet žņaugu, — Vilks Larsens man uzsauca.
Es vilcinājos. Mis Brūsteras lūpas sakustējās, un, kaut arī tās neveidoja vārdus, viņa man ar acīm tikpat skaidri kā ar valodu pavēlēja doties nelaimīgajam palīgā. — Lūdzu, — viņai izdevās izspiest čukstu, un es nevarēju neklausīt.
Šajā laikā es jau biju sasniedzis ķirurģijā tādu veiklību, ka Vilks Larsens, pateicis dažus norādījumus, atstāja šo uzdevumu manā ziņā un man par palīgiem izraudzīja pāris matrožu. Par savu uzdevumu viņš uzskatīja atriebību haizivij. Jūrā tika iemests smags āķis ar treknu sālītu cūkgaļu ēsmai, un, kad biju saspiedis pārkostās vēnas un artērijas, matroži dziedādami cēla uz klāja vainīgo nezvēru. Es pats to neredzēju, bet mani palīgi — vispirms viens, bet pēc tam arī otrs — uz dažiem mirkļiem mani pameta, lai aizskrietu uz kuģa vidusdaļu un paskatītos, kas tur notiek. Sešpadsmit pēdu garā haizivs tika uzvilkta grotmasta takelāžā. Tās žokļus ar sviras palīdzību atlauza tik plaši, cik vien tas bija iespējams, un starp tiem ielika resnu mietu ar uzasinātiem abiem galiem tā, ka, aizvācot sviras, atplestie žokļi atdūrās pret to. Kad tas bija paveikts, āķi izgrieza. Haizivs iekrita atpakaļ jūrā — bezpalīdzīga, tomēr saglabājusi visu savu spēku, notiesāta lēnai bada nāvei, kādu gan vairāk bija pelnījis vīrs, kurš šo sodu izdomāja.
XXII NODAĻA
Zināju, kas Modai Brūsterai padomā, kad viņa nāca uz manu pusi. Minūtes desmit tiku vērojis viņu nopietni sarunājamies ar izglābto mehāniķi un nu, padevis zīmi klusēt, aicināju viņu projām uz vietu, kur stūres vīrs nevarētu mūs dzirdēt. Viņas seja bija bāla un stinga; lielās acis, to paustās mērķtiecības dēļ lielākas nekā parasti, pētījoši ielūkojās manējās. Jutos visai nedrošs un nobažījies, jo viņa bija atnākusi izdibināt Hamfrija van Veidena dvēseli, un kopš ierašanās uz «Gara» Hamfrijam van Veidenam nebija nekā tāda, ar ko viņš varētu sevišķi lepoties.
Mēs aizgājām līdz pūpes nokarei, kur viņa pagriezās ar seju pret mani. Pavēros apkārt, lai pārliecinātos, ka tuvumā nav neviena, kas varētu noklausīties.
— Kas jums ir uz sirds? — es laipni jautāju.
— Es varētu pieļaut, ka šīrīta notikums lielā mērā bija nelaimes gadījums, bet es runāju ar misteru Haskinsu. Viņš man pastāstīja, ka todien, kad mūs izglāba, tieši tai laikā, kad es biju kajītē, divi vīri noslīcināti — tīšu prātu noslīcināti… noslepkavoti.
Viņas balsī skanēja jautājums, un viņa nosodoši uzlūkoja mani, it kā šajā nodarījumā es būtu vainīgais vai vismaz līdzzinātājs.
— Šī vēsts ir pilnīgi pareiza. Abi vīri tika noslepkavoti.
— Un jūs to pieļāvāt! — viņa iesaucās.
— Manos spēkos nebija to aizkavēt, būtu pareizāk teikts, — es atbildēju joprojām laipni.
— Bet jūs mēģinājāt aizkavēt? — Vārds «mēģinājāt» tika izrunāts ar īpašu uzsvaru, un viņas balss skanēja mazliet lūdzoši. — Ak, bet jūs jau to nedarījāt, — viņa steidzīgi turpināja, nojautusi manu atbildi. — Bet kāpēc jūs nedarījāt?
Paraustīju plecus.
— Jums, mis Brūstera, jāatceras, ka jūs esat šīs mazās pasaules jauna iemītniece un ka jūs vēl neizprotat likumus, kas tajā valda. Jūs esat atnesusi sev līdzi zināmus cēlus jēdzienus, tādus kā cilvēcība, vīrišķība, pieklājība un tiem līdzīgus. Bet jūs pārliecināsieties, ka šeit tos uzskata par aplamiem. Es par to jau esmu pārliecinājies, — es piebildu ar negribētu noputu.
Viņa neticīgi papurinaja galvu.
— Ko tad jūs man ieteiktu? — es jautāju. — Lai es paņemu nazi, šauteni vai cirvi un nogalinu šo cilvēku?
Viņa gandrīz atlēca atpakaļ.
— Nē, to ne!
— Ko tad man vajadzētu darīt? Nonāvēties pašam?
— Jūs jau runājat kā īsts materiālists, — viņa iebilda. — Bet pastāv arī kaut kas tāds kā morāla drosme, un morāla drosme nekad nepaliek bez ietekmes.
— A, — es smaidīju, — jūs man iesakāt neatņemt dzīvību ne viņam, ne sev pašam, bet ļaut, lai viņš nokauj mani. — Ar rokas mājienu es viņu aizkavēju, kad viņa taisījās runāt. — Jo morāla drosme uz šīs mazās, peldošās pasaulītes ir bezvērtīgs greznums. Līčam, vienam no noslepkavotajiem vīriem, tā piemita neparastā daudzumā. Tapat arī tam otram, Džonsonam. Taču tā nedeva viņiem nekada labuma, gluži otrādi — tā iznīcināja viņus. Un