tas pats notiktu ar mani, ja es mēģinātu likt lietā to morālās drosmes mazumiņu, kas man varētu būt.
Jums, mis Brūstera, jasaprot un jāsaprot reizi par visām reizēm, ka šis cilvēks ir briesmonis. Viņš ir bez sirdsapziņas. Nekas viņam nav svēts, nekas nav tik drausmīgs, ka viņš to nespētu izdarīt. Viņa iegribas dēļ mani aizturēja uz šī kuģa. Viņa untuma dēļ es vēl esmu dzīvs. Es nekā nedaru, nespēju nekā darīt tāpēc, ka esmu šī neradījuma vergs tāpat, kā tagad jūs esat viņa verdzene; tāpēc, ka es alkstu dzīvot, tāpat kā jūs alksiet dzīvot, tālab, ka es nevaru cīnīties un pieveikt viņu gluži tāpat, kā jus nespēsiet cīnīties un uzvarēt viņu.
Viņa gaidīja, lai es turpinu.
— Kas mums ailiek? Man paliek vārguļa loma. Es klusēju un paciešu pazemojumu, gluži tāpat kā jūs klusēsiet un pacietīsiet pazemojumu. Un tas ir labi. Tas ir labākais, ko mēs varam darīt, ja vēlamies dzīvot. Ne vienmēr stiprais uzvar. Mums nepietiek spēka cīnīties ar šo cilvēku; mums ir jāizliekas un jāuzvar, ja vien mēs spējam uzvarēt, ar viltu. Ja jūs gribat paklausīt manam padomam, tad jums jārīkojas tieši tā. Zinu, ka mans stāvoklis ir bīstams, un varu atklāti pasacīt, ka jūsējais ir vēl bīs- tamaks. Mums jāturas kopā, neizrādot, ka mēs to darārn, slepenā savienībā. Es nevarēšu atklāti nostāties jūsu pusē, un, vienalga, kādi pazemojumi man būtu jāpiedzīvo, arī jums būs jāklusē. Mēs nedrīkstam ķildoties ar šo vīru vai rīkoties pretēji viņa gribai. Un mums jāsaglabā smaidīgas sejas un jāizturas pret viņu laipni neatkarīgi no tā, cik tas varētu būt riebīgi.
Viņa mulsi pārvilka ar roku pār pieri, teikdama:
— Es tomēr nesaprotu.
— Jums jādara tā, kā es saku, — es autoritatīvi pārtraucu viņu, jo redzēju Vilka Larsena skatienu pievēršamies mums no kuģa vidusdaļas, kur viņš ar Latimeru pastaigājās uz priekšu un atpakaļ. — Dariet tā, kā es saku, un nepaies ilgs laiks, kad jūs atzīsiet, ka man ir taisnība.
— Kas tad man jādara, — viņa jautāja, pamanījusi, ka bažīgi uzmetu acis mūsu sarunas priekšmetam, un manu dedzīgo vārdu ietekmēta, vismaz man gribējās tā domāt.
— Cik vien spēdama iztieciet bez morālās drosmes, — es strupi sacīju. — Nepamodiniet šī cilvēka naidu! Izturieties pret viņu pavisam laipni, sarunājieties ar viņu, pārspriediet ar viņu literatūru — viņam tadas lietas patīk. Jūs pārliecināsieties, ka viņš ir interesants klausītājs un nav muļķis. Un jūsu pašas labā mēģiniet, cik vien varat, izvairīties būt par aculiecinieci varmācībai uz šī kuģa. Tad jums bus vieglāk tēlot savu lomu.
— Man tātad jāmelo, — viņa sacīja noteikti un dumpīgi, — jāmelo vārdos un darbos.
Vilks Larsens bija pametis Latimeru vienu un nāca uz mūsu pusi. Biju izmisumā.
— Lūdzu, lūdzu, saprotiet mani, — es steigšus sacīju, klusinādams balsi. — Visai jūsu pieredzei ar cilvēkiem un lietām šeit nav nekādas vērtības. Jums jāsāk viss no jauna! Zinu — es to redzu —, ka jūs, starp citu, esat radusi ļaudis ietekmēt ar savām acīm, tās pauž jūsu morālo drosmi. Mani jūs jau esat ietekmējusi ar savām acīm, pavēlējusi man ar tām. Bet nemēģiniet izdarīt to pašu ar viņu! Tad jau jūs varētu savaldīt arī lauvu; Vilks Larsens jūs tikai izsmies. Viņš… esmu vienmēr lepojies ar to, ka es viņu atklāju, — es sacīju, mainīdams sarunas tematu, kad Viiks Larsens uznāca uz pūpes un piebiedrojās mums. — Redaktori no viņa baidījās un izdevēji neka neņēma pretī. Bet es zināju, ka viņš ir talantīgs. Mana sprieduma pareizību un savu talantu viņš pierādīja, gūdams spīdošus panākumus ar savu «Kalvi».
— Un tā bija avīžu poēma, — viņa attapīgi atbildēja.
— Tiešām ta gadījās, ka tā ieraudzīja dienas gaismu avīzē, — es atbildēju, — bet ne jau tādēļ, ka žurnālu redaktoriem nebūtu bijis izdevības to redzēt.
Mēs runājām par Harisu, — es Vilkam Larsenam paskaidroju.
— Ak jā, — viņš apstiprināja. — Atceros «Kalvi». Pilna jauku jūtu un visvarenas ticības cilvēku ilūzijām. Starp citu, mister van Veiden, jūs labāk būtu iegājis pie pavārēna! Viņš ir nemierīgs un sūdzas par sāpēm.
Tādā veidā nepārprotami tiku padzīts no pūpes, vienīgi lai pārliecinātos, ka Magridžs saldi guļ, jo biju viņam iedevis morfiju. Nesteidzos atpakaļ uz klāja un, kad es tur atgriezos, jutos iepriecināts, redzot mis Brūsteru dzīvi sarunājamies ar Vilku Larsenu. Kā jau sacīju, šis skats mani iepriecināja. Viņa bija paklausījusi manam padomam. Un tomēr es jutos mazliet sašutis un aizvainots par to, ka viņa ir spējīga izdarīt to, ko tiku viņai lūdzis un kas viņai jo sevišķi nebija paticis.
XXIII NODAĻA
Dūšīgi vēji, vienmērīgi pūzdami, dzina «Garu» uz ziemeļiem, tieši virsū roņu baram. Mēs tam uzdūrāmies gandrīz pie paša četrdesmit ceturtā platuma grāda drēgnā un vētrainā jūrā, kurai pāri vējš nepārtraukti trenkaja miglas vālus. Dienām ilgi mēs nevarējām saskatīt sauli un izdarīt observāciju; tad vējš noslaucīja okeāna virsmu tīru, viļņi ņirbēja un virmoja, un mēs uzzinājām, kur atrodamies. Pēc dažām skaidrām dienām mums no jauna uzgūla migla, varbūt vēl biezāka nekā iepriekš.
Medīt bija bīstami; tomēr mūsu laivas diendienā tika nolaistas, tās aprija pelēkā krēslaine — un nebija vairs redzamas līdz pat vakaram, bet bieži vien arī vēl daudz ilgāk, tad tās kā jūras veļi cita pēc citas izlīda no tumsas. Veinraits — mednieks, kuru Vilks Larsens bija nozadzis ar visu laivu un apkalpi, — izmantodams miglas aizplīvuroto jūru, aizbēga. Kādu rītu viņš ar abiem matrožiem nozuda apkārtējā miglā, un mēs viņus nekad vairs neredzējām; pēc dažām dienām uzzinājām, ka viņi pārvietojušies no šonera uz šoneri, līdz beidzot nokļuvuši uz savējā.
Arī es biju ieņēmis prāta izdarīt to pašu, bet nerādās izdevība. Kapteiņa palīga pienākumos neietilpa doties ar laivu medībās, un, kaut arī es ar viltu centos iegrozīties, lai tiktu, Vilks Larsens man nekad neparādīja Šādu labvēlību. Ja viņš būtu to darījis, es kaut kā pamanītos paņemt līdzi mis Brūsteru. Šimbrīžam viņai uz «Gara» bija tik nelāga stāvoklis, ka es baidījos pat prātot, ar ko tas varētu beigties. Es neapzināti izvairījos no domām par to, un tomēr tās mani allaž tirdīja kā uzmācīgs rēgs.
Savā laikā tiku lasījis romānus par jūru, kuros pastāvīgi uz kuģa vīriešu vidū darbojās viena vienīga sieviete; taču tagad es atskārtu, ka nekad īsti nebiju iejuties šādos apstākļos, ko tik labprāt izmantoja un tik pārliecinoši attēloja rakstnieki. Un te nu tie bija — es atrados ar tiem aci pret aci. Lai tie būtu tik nozīmīgi, cik vien iespējams, bija nepieciešams vienīgi tas, lai sieviete būtu Moda Brūstera, kura tagad mani valdzināja personiski, ko jau ilgu laiku bija darījusi ar saviem darbiem.
Nevarētu iedomāties nevienas citas, kas tik maz iederētos šajā vidē. Viņa bija trausla, liega būtne, smuidra un lokana, vieglām, piemīlīgām kustībām. Man nekad nelikās, ka viņa staigātu vai vismaz staigātu kā parasta mirstīgā. Viņai piemita ārkārtīgs vijīgums, un viņa kustējās ar savā ziņā nenosakāmu grāciju, tuvodamas otram, ka lidinās pūka vai putns, nevēcinot spārnus.
Viņa bija kā darinājums no Meisenes porcelāna, un mani nemitīgi ietekmēja tas, ko varētu apzīmēt par viņas gleznumu. Tāpat kā toreiz, kad satvēru viņas roku, lai palīdzētu viņai nokāpt kajītē, man visu laiku nedeva miera bažas par to, ka pietiktu ar vienu vienīgu rupju pieskārienu, lai viņas vairs nebūtu. Nekad nebiju redzējis tik pilnīgu miesas un gara saskaņu. Atliek tikai aprakstīt viņas vārsmas, kā to ir darījuši kritiķi, tikpat apgaroti un cēli, un līdz ar to ir attēlota viņa pati. Viņas augums šķita tāds pats kā viņas dvēsele, ar līdzīgām īpašībām, saistīts pie dzīves ar pašām smalkākajām važiņām. Patiešām, ejot viņa viegli skāra zemi, un viņas ķermeņa uzbūvē raupjā māla bija maz.