— Nē, gremošanas traucējumi, — es atcirtu un turpināju savu ceļu, it kā nekas nebūtu atgadījies.
XXIV NODAĻA
Nemūžam neaizmirsīšu to, kas notika uz «Gara» nākamajās četrdesmit stundās, pēc tam, kad biju atklājis, ka mīlu Modu Brūsteru. Es, kurš savu dzīvi biju pavadījis klusās vietās un tikai trīsdesmit piecu gadu vecumā ielaidies pašā neprātīgākajā dēkā, kādu vien būtu varējis iedomāties, nekad jebkuru citu četrdesmit stundu laikā nebiju piedzīvojis tik daudz satraucošu notikumu. Nespēju arī gluži apklusināt viegla lepnuma balsi, kura man sacīja, ka, ņemot vērā visus apstākļus, es neesmu izturējies pārāk slikti.
Vispirms pusdienu laikā Vilks Larsens paziņoja medniekiem, ka turpmāk viņiem būs jāēd savā kajītē. Tas bija kas nepiedzīvots uz roņu medību šoneriem, kur pastāvēja paradums medniekus neoficiāli pieskaitīt pie virsniekiem. Viņš nekā nepaskaidroja, bet iemesls bija diezgan nepārprotams. Horners un Dūms bija izrādījuši Mo- dai. Brūsterai uzmanību, pašu par sevi smieklīgu un nekaitīgu viņai, bet Vilkam Larsenam tas, acīm redzot, nebija paticis.
Šo paziņojumu uzņēma, drūmi klusējot, lai gan pārējie četri mednieki ļauni noskatījās uz abiem viņu izraidīšanas vaininiekiem. Rēnais ITorners, būdams mierīgas dabas, ne ar ko neizrādīja savu neapmierinātību; bet Dūmam, galvā sakāpjot asinīm, piere kļuva gluži tumša, un viņš jau pavēra muti, lai runātu. Vilks Larsens viņu nogaidoši vēroja ar tērauda mirdzumu acīs; taču Dūms, nepateicis ne vārda, muti atkal aizvēra.
— Jūs gribējāt kaut ko sacīt? — Vilks Larsens agresīvi noprasīja.
Tas bija izaicinājums, bet Dūms liedzās to pieņemt.
— Ko tādu? — viņš apvaicājās tik nevainīgi, ka Vilks Larsens jutās samulsis, kamēr citi smaidīja.
— Ak, neko, — Vilks Larsens neveikli atbildēja. — Es tikai domāju, ka jums sagribējies kāviena.
— Par ko tad? — apvaicājās nesatricināmais Dūms.
Tagad Dūma biedri plati smaidīja. Kapteinis būtu varējis viņu nogalināt, un es nešaubos, ka asinis būtu lijušas, ja tuvumā nebijusi Moda Brūstera. Patiesību sakot, tieši viņas klātiene deva Dūmam iespēju izturēties tā, kā viņš to darīja. Viņš bija pārāk apdomīgs un piesardzīgs, lai atmodinātu Vilka Larsena dusmas tādā brīdī, kad tās varētu izpausties par vārdiem stiprākā veidā. Baidījos, ka varētu izcelties kautiņš, bet stūres vīra kliedziens palīdzēja izsargāties no stāvokļa saasināšanās.
— Paskat, kur dūmi! — noskanēja caur atvērto trapa lūku.
— Kādā virzienā? — Vilks Larsens sauca no lejas.
— Tieši aiz mums, ser.
— Iespējams, ka tas ir krievs, — savas domas izteica Latimers.
Viņa vārdi viesa nemieru pārējo mednieku sejās. Krievs varēja nozīmēt tikai vienu — kreiseri. Mednieki, kas kuģa atrašanās vietu zināja tikai aptuveni, tomēr apjēdza, ka las atrodas aizliegto ūdeņu robežas tiešā tuvumā, un Vilka Larsena malu mednieka reputācija bija plaši pazīstama. Visu acis pievērsās viņam.
— Mēs esam pilnīgā drošībā, — viņš smiedamies apgalvoja. — Šoreiz jums, Durn, sālsraktuves nedraud. Bet zinai ko? Deru uz pieci pret vienu, ka tā ir «Maķedonija».
Neviens nepieņēma šo piedāvājumu, un viņš turpināja: — Tādā gadījumā deru uz desmit pret vienu, ka būs nepatikšanas.
— Nē, pateicos, — ierunājās Latimers. — Man nav nekādu iebildumu naudu zaudēt, taču tikai tad, ja arī manā pusē ir kaut mazākās izredzes. Tikšanās ar to jūsu brāli vēl nekad nav beigusies bez nepatikšanām, un par to es lieku divdesmit pret vienu.
Sekoja vispārēji smiekli, kuriem piebiedrojās arī pats Vilks Larsens, un, pateicoties man, pusdienas noritēja gludi, jo visu atlikušo maltītes laiku viņš ar mani apgājās pretīgi, ņirgādamies un izturēdamies aizbildnieciski, līdz es aizturētā niknumā trīcēju pie visām miesām. Tomēr es apzinājos, ka Modās Brūsteras dēļ man jāsavaldās, un par to tiku atalgots, kad viņas skatiens uz īsu brītiņu uztvēra manējo, tas sacīja skaidrāk par vārdiem: «Saņemieties, saņemieties!»
Pametām galdu, lai dotos uz klāju, jo tās jūras vienmuļībā, pa kuru mēs kuģojām, tvaikonis bija patīkama pārmaiņa, turklāt pārliecība, ka sastapsim Nāves Larsenu ar «Maķedoniju», interesi vēl sakāpināja. Stiprais vējš un lielie viļņi, kas bija sacēlušies iepriekšējās dienas otrajā pusē, jau no paša rīta bija sākuši pamazām pierimt, tā ka tagad bija iespējams sūtīt laivas pēcpusdienas medībās. Tās solījās būt veiksmīgas. Kopš rītausmas tikām burājuši pa vietām, kur nebija roņu, tagad devāmies tieši iekšā barā.
Dūmi joprojām bija jūdzēm tālu aiz mums, bet ātri tuvojās, kad nolaidām laivas. Tās izklīda pa okeānu un uzņēma kursu uz ziemeļiem. Sad un tad mēs redzējām kādu buru, izdzirdām norībam šāvienus un ieraudzījām buru atkal paceļamies. Roņu bija, ka biezs, vējš sāka pieklust; visi apstākļi bija labvēlīgi bagātām medībām. Kad devāmies projām, lai nokļūtu priekšā mūsu pēdējai aizvēja puses laivai., mēs pamanījām, ka okeāns pilnīgi pārklāts ar aizmigušiem roņiem. Tie atradās mums visapkārt, ciešāk, nekā es jebkad agrāk tos biju redzējis, — pa diviem, pa trim un bariņos, izstiepusies visā garumā uz ūdens virsmas gluži kā slinki jauni suņi.
Dūmiem tuvojoties, varēja aizvien skaidrāk saskatīt tvaikoņa rumpi un virsbūves. Tas bija «Maķedonija». Izlasīju tā vārdu, lūkodamies tālskatī, kad nepilnas jūdzes attālumā kuģis pagāja mums garām stīrborta pusē. Vilks Larsens uz kuģi noraudzījās nikni, bet Moda Brūstera — ziņkārīgi.
— Kur tad ir tās nepatikšanas, par kurām jūs bijāt tik pārliecināts, kapteini Larsen? — viņa draiski jautāja.
Uzjautrinājumā uz brīdi atmaigušiem vaibstiem Vilks Larsens paskatījās uz viņu.
— Ko tad jūs sagaidījāt? Ka tie iebruks šonerī un pārgriezīs mums rīkles?
— Kaut ko tamlīdzīgu, — viņa atzinās. — Redzat, roņu mednieki man ir tik nepierasti un sveši, ka esmu gatava sagaidīt no viņiem visu.
Viņš piekrītoši pamāja ar galvu.
— Gluži pareizi, gluži pareizi. Jūsu kļūda ir tikai tā, ka pašu ļaunāko jūs negaidījāt.
— Kā, kas tad var būt vēl ļaunāk kā laupīt mums dzīvību? — viņa jautāja diezgan naivā pārsteigumā.
— Nolaupīt mūsu makus, — viņš atbildēja. — Mūsu dienās cilvēks ir izveidojies tā, ka viņa spēju dzīvot nosaka nauda, kas viņam pieder.
— Kas zog man maku, nozog nieku, — viņa citēja.
— Kas nozog man maku, nozog manas tiesības dzīvot, — skanēja atbilde, — pretēji senām parunām. Jo viņš nozog man maizi, gaļu un gultu un, to darīdams, apdraud manu dzīvību. Zināt, bezmaksas ēdnīcu un pabalstu trūcīgajiem nepietiek, lai apmierinātu visus, un, kad cilvēkiem maks ir tukšs, viņi parasti mirst un mirst nožēlojami — ja vien viņi pietiekami atri nespēj to piepildīt no jauna.
— Bet es nesaprotu, kādi ļauni nodomi pret jūsu maku varētu būt šim tvaikonim.
— Pagaidiet, un jūs sapratīsiet, — viņš nepiekāpīgi atbildēja.
Ilgi mums nevajadzēja gaidīt. Tikai dažas jūdzes aiz «Gara» laivu rindas «Maķedonija» sāka rosīties ap savām. Mēs zinājām, ka tai ir četrpadsmit laivu, bet mums tikai piecas (ar vienu bija aizbēdzis Veinraits), savējās tā sāka nolaist tālu aizvēja pusē no pēdīgās mūsējās, turpināja to darīt šķērsām pari mūsu kursam un beidza krietnu gabalu pret vēju no «Gara» pirmās vēja puses laivas. A'leclības mums bija sabojātas. Aizmugurē roņu nebija, bet to baru, kas atradās mums priekšā, kā ar milzu slotu aizslaucīja «Maķedonijas» četrpadsmit laivas.