Beiguši medīt tajā divu trīs jūdžu platajā joslā, kas viņus šķīra no svešajiem, mūsējie atgriezās uz «Gara». Vējš bija gandrīz mitējies, juta tikai vieglu dvesmu, okeāns kļuva arvien rāmāks un rāmāks; lielā roņu bara un labvēlīgo laika apstākļu dēļ diena bija medībām kā radīta — viena no tādām, kādas pat veiksmīgā sezonā mēdz gadīties ne vairāk par divām vai trim. Varen saniknoti matroži un mednieki rāpās pāri mūsu šonera malai. Ikviens jutās aplaupīts, un, celdami laivas uz klāja, vīri apveltīja Nāves Larsenu tādiem lāstiem, ka tajos, ja vien tas būtu iespējams, viņš sadegtu zilām ugunīm …
— Būtu beigts un pagalam uz mūžīgiem laikiem, — Luiss piebilda, stingri savilcis savas laivas curiņus, un, atņemdams elpu, pamirkšķināja man ar aci.
— Paklausieties uz viņiem — un jums kļūs skaidrs, vai ir grūti atklāt, kas viņu dvēselēm vissvarīgākais, — sacīja Vilks Larsens. — Ticība? Mīlestība? Cēli ideāli? Labais? Daiļais? Patiesais?
— Ir aizskarta viņu dabiskā taisnīguma izjūta, — sacīja Moda Brūstera, iesaistīdamās sarunā.
Viņa stāvēja pēdas divpadsmit atstatu, vienu roku atbalstījusi uz grotmasta vantīm, augumam liegi šūpojoties līdzi vieglajiem kuģa zvalstiem. Viņa nepacēla balsi, un tomēr mani pārsteidza tās dzidrā, zvanam līdzīgā skaņa. O, cik tā bija tīkama manām ausīm! Tajā brīdī es gandrīz neuzdrošinājos paskatīties uz viņu, baidīdamies sevi nodot. Galvā viņai bija zēna cepurīte, un saules apmirdzētie, vaļīgi sakārtotie un uzbužinātie gaiši brūnie mati kā oreols apņēma viņas sejas smalko ovālu. Viņa nenoliedzami bija apburoša, turklāt maigi apgarota, gandrīz vai svēta. Visa mana seno dienu apbrīna pret dzīvību atgriezās, redzot tik krāšņu tās iemiesojumu, un Vilka Larsena saltie spriedelējumi par dzīvību un tās jēgu likās pavisam muļķīgi un smieklīgi.
— Jūs esat sentimentāla, — viņš ņirgājās, — tāda pati kā misters van Veidens. šie vīri lamājas tāpēc, ka ir varmācīgi aizkavēti piepildīt savas vēlēšanās. Tas ir viss. Kādas vēlēšanās? Tieksmes pēc laba ēdiena un mīkstas gultas krastā, ko viņiem nodrošinātu prāva summa algas dienā; sievietes un iedzeršana, pierīšanās un lopiskums, lūk, kas patiesi raksturo viņus, labāko, kas viņos mīt, viņu cildenākos centienus, viņu ideālus — ja jums tā tīk. Veids, kādā viņi izrāda savas jūtas, nav aizkustinošs, taču tas atklāj, cik dziji viņi ir aizskarti, cik dziļi ir iegrābts viņu makos, jo aiztikt viņu makus nozīmē aiztikt viņu dvēseles.
— Jūs jau nu gan nemaz neizturaties tā, it kā būtu cietis jūsu maks, — viņa smaidīdama sacīja.
— Es izturos citādi, jo aizskarts ir ne vien mans maks, bet arī mana dvēsele. Ņemot par pamatu pašreizējās roņu ādu cenas Londonas tirgū un to, kāds pēc mērena aprēķina varētu būt bijis mūsu šīs pēcpusdienas medību iznākums, ja «Maķedonija» tās nebūtu sagandējusi, «Gars» ir zaudējis apmēram tūkstoš pieci simti dolāru.
— Jūs runājat tik mierīgi… — viņa iesāka.
— Bet es nepavisam neesmu mierīgs; es būtu varējis nogalināt šo cilvēku, kurš mani aplaupīja, — viņš Modu Brūsteru pārtrauca. — Jā, jā, zinu, tas vīrs ir mans brālis, — un kas par to? Tpū!
Viņa seja pēkšņi pārvērtās. Balss vairs nebija tik dzēlīga un skanēja pavisam neliekuļoti, kad viņš sacīja:
— Jūs, sentimentālie, droši, vien jūtaties laimīgi, no visas tiesas laimīgi, sapņodami un saskatīdami visā labo, un tāpēc, ka jūs saredzat daudz laba, liekaties labi arī paši sev. Nu, jūs abi, pasakiet — vai jūs manī arī atrodat kaut ko labu?
— Uz jums savā ziņā ir labi uzmest acis, — es izvairīgi atbildēju.
— Jums piemīt visas dotības būt labam, — skanēja Modās Brūsteras atbilde.
— Te nu bija! — Vilks Larsens viņai gandrīz dusmīgi uzsauca. — Jūsu vārdi ir bez kāda satura. Domā, kuru jūs izsacījāt, nav nekā skaidra, asprātīga vai noteikta. To nevar paņemt rokās un apskatīt. īstenībā tā pat nemaz nav doma. Tā ir izjūta, emocija, kaut kas uz ilūzijām dibināts, nepavisam ne prāta auglis.
Runājot viņa balss no jauna atmaiga un tajā ieskanējās vaļsirdība.
— Vai zināt, es dažreiz pieķeru pats sevi pie vēlēšanās, kaut arī es būtu akls pret dzīves īstenību un pazītu vienīgi iedomas un ilūzijas. Tās, protams, ir maldīgas, caurcaurēm maldīgas un runā pretī veselajam saprātam; bet, par spīti tam, prāts man saka — kaut arī tās ir maldīgas, turklāt ļoti maldīgas, sapņi un ilūzijas cilvēkam sniedz vislielāko prieku. Un prieks taču galu galā ir dzīves alga. Dzīvei bez prieka nav nekādas vērtības. Pulēties dzīvot un nesaņemt par to nekā pretī ir ļaunāk nekā būt beigtam. Tas, kurš vairāk priecājas, dzīvo labāk, un jūsu sapņi un iedomas uztrauc jus mazāk un iepriecina vairāk nekā mani. fakti mani.
Viņš domīgi papurināja galvu.
— Es bieži apšaubu, bieži apšaubu prāta vērtību. Sapņi droši vien ir svarīgāki un dod lielāku apmierinājumu. Jūtu radīts prieks sniedz lielāku un ilgstošāku piepildījumu nekā prāta; un bez tam par prāta prieka brīžiem ir jāsamaksā ar grūtsirdību. Turpretī emocionālajam priekam seko tikai izjūtu gurdenums, kas drīz pāriet. Es jūs apskaužu. Es apskaužu jūs.
Vilks Larsens piepeši apklusa, tad viņa lūpas savilkās dīvainā, zobgalīgā smaidā — un viņš piebilda:
— Es apskaužu jūs ar galvu, ņemiet to vērā, nevis ar sirdi. To diktē mans saprāts. Skaudība ir intelekta auglis. Esmu kā nedzēris cilvēks, kurš nolūkojas uz apreibuša] iem un galīgi noguris vēlas, kaut arī viņš būtu piedzēries.
— Vai arī kā gudrs cilvēks, noraudzīdamies uz muļķiem un vēlēdamies, kaut arī viņš būtu muļķis, — es smējos.
— Gluži pareizi, — viņš sacīja. — Jūs esat svētlaimīgs bankrotējušu muļķu pāris. Jums tik vien ir kā plika dvēsele.
— Un tomēr mēs esam tikpat izšķērdīgi kā jūs, — iemeta starpā Moda Brūstera.
— Vēl izšķērdīgāki, tāpēc ka jums tas neko nemaksā.
— Un tādēļ, ka mūsu kontam segumu nodrošina mūžība, — viņa atcirta.
— Kāda starpība — vai tas tā ir, vai jūs tikai domājat, ka ir. Jūs izdodat to, ka jums nav, un saņemat pretī par to lielāku vērtību, nekā es iegūstu, izdodot to, kas man ir un par ko esmu lējis sviedrus, lai to iegūtu.
— Kādēļ tad jūs nemaināt savas naudas sistēmas bāzi? — viņa ķircinoši tincināja.
Uzdzirkstot cerībai, Vilks Larsens ātri paskatījās uz viņu un tad sacīja ar dziļu nožēlu:
— Par vēlu. Varbūt man gribētos, bet es nespēju. Mans kabatas portfelis ir piebāzts ar vecajām vērtībām, un tās ir ietiepīgas. Nevaru sevi piespiest atzīt par derīgu vēl kaut ko citu.
Viņš apklusa, un viņa skatiens izklaidīgi aizklīda garām viņai un nomaldījās rāmajā jūrā. Viņu atkal nomāca agrākais pirmatnējais drūmums. Viņš nodrebēja. Prātošana viņu bija novedusi līdz grūtsirdības lēkmei, un nedaudzu stundu laikā varēja sagaidīt, ka viņā atmodīsies un sarosīsies velns. Atcerējos Cārliju Fjūresetu un zināju, ka šī cilvēka melanholija ir sods, kurš materiālistam vienmēr jācieš savas pārliecības dēļ.
XXV NODAĻA
— Jūs bijāt uz klāja, mister van Veiden, — Vilks Larsens sacīja nākamajā rītā pie brokastīm. — Kāds jums šķiet laiks?
— Pietiekami skaidrs, — es atbildēju, paraudzīdamies saules mirdzā, kas rotājās uz trapa pakāpieniem. — Spirgta rietumu brīze, kas, liekas, kļūs spēcīgāka, ja var ticēt Luisa pareģojumam.